Locītavas ir nozīmīgi balsta un kustību sistēmas elementi un dod iespēju pārvietoties. Visā pasaulē dramatiski pieaug to cilvēku skaits, kuri sirgst ar dažādām locītavu slimībām, turklāt slimnieki kļūst gados aizvien jaunāki. Gandrīz trešā daļa Latvijas iedzīvotāju gada laikā ir saskārusies ar locītavu sāpēm. Dažreiz kaut kas pasāp pēc intensīvākām sporta nodarbībām, bet arvien vairāk ir pacientu, kuriem sāpes kļūst hroniskas. Ko mēs paši varam darīt, lai mūsu locītavas nevainojami kalpotu ilgāk? Ieteikumus sniedz ORTO klīnikas traumatologs un ortopēds, ārsts, kuram ir vairāk nekā 30 gadu praktiskā pieredze traumatoloģijā, ortopēdijā un sporta traumatoloģijā, Andrejs Peredistijs.
– Es vairāk strādāju ar pleciem, ceļiem un gūžām. Lielākoties traumas ir saistītas ar sadzīvi, tāpat nereti gadās arī sporta traumas. Bet principā grūti izdalīt kaut ko vienu, jo man ir ļoti dažādi pacienti.
– Kādu paliekošu kaitējumu traumas var radīt locītavām?
– Tā ir pāragra locītavu nodilšana, kas parasti rodas tiem, kuriem traumas ir bijušas jau jaunībā vai radušās pārslodzes dēļ. Rezultātā rodas tā saucamā artroze, turklāt vienalga, kurā locītavā. Tā ir problēma, kas visbiežāk ir novērojama cilvēkiem virs 35-40 gadu vecuma.
– Ko katrs pats var darīt, lai pasargātu savas locītavas jau no jaunības? Saprotams, ka jauniešiem audi paši spēj ātrāk sadzīt un atjaunoties arī pārslodžu gadījumos. Savukārt novecojot,skrimšļu, saišu, cīpslu bojājumu novēršana prasa ilgāku laiku un sekas ir paliekošākas.
– Tieši tā, mūsu audi ar vecumu nespēj laicīgi atjaunoties. Daudziem jaunības gados pārāk lielas slodzes bija ierastas, bet, paliekot vecākiem, pārslodzes bojā locītavas un vispār ķermeni. Kā minējāt, skrimšļi, cīpslas, saites – visi saistaudi no tā cieš.
– Vai kaut ko šai ziņā var darīt? Gadus atpakaļ pagriezt nevaram, kā ir, tā jādzīvo!
– Ar vecumu ir grūti cīnīties. Principā viss, ko mēs varam, ir adaptēties un pielāgoties. Dabiski, ka ir cilvēki, kas spējīgi ilgāk uzturēt savu ķermeni labā formā, bet lielākajai daļai (es domāju, tie ir kādi 90%) pie lielām slodzēm, vienalga, vai tās ir saistītas ar sportu, darbu vai sadzīvi, diemžēl ir jāpielāgojas. Ja runa ir konkrēti par locītavām, tad jebkura pārmērīga slodze var novest pie tā, ka locītava arī attiecīgi pāragri dilst vai bojājas.
– Vai mēs staigājot vai skrienot, fiziski aktīvi nodarbojoties vai lietojot uztura bagātinātājus, varam to procesu vismaz kā palēnināt?
– Es pilnīgi tam piekrītu. Pamatu pamats ir sava ķermeņa kopšana. To var panākt tikai regulāri vingrojot. Vienalga, vai tā ir joga, nodarbības ar fizioterapeitu vai pilates, kas pēdējā laikā arī kļuvušas ļoti populāras. Visas iespējas, protams, neuzskaitīšu. Es nedomāju tos sporta veidus, kur ir kontakts ar pretiniekiem, jo tur tiešām pastāv iespēja gūt visāda veida traumas, ja cilvēki ir amatieri. Citreiz viņi pārlieku aizraujas, it īpaši tas notiek futbolā, hokejā, un kā likums tie ir vīrieši. Viņi ir visbiežāk sastopamais kontingents mūsu klīnikā.
Tātad, regulāra vingrošana un sava ķermeņa sagatavošana visāda veida slodzēm noteikti samazina riskus iedzīvoties locītavu traumās un ļauj ķermenim ilgāk kalpot.
– Bet ja, teiksim, cilvēks ar gadiem arvien mazāk un mazāk kustas, un saka, ka neko nedarīs, bet mierīgi sēdēs, lai nesāpētu vēl vairāk. Kā ir tādā situācijā?
– Mūsdienu fizioterapija spēj pielāgot vingrinājumus vai, pareizāk sakot, cilvēku pielāgot konkrētiem vingrinājumiem. Vienalga, cik vecs un kādā stāvoklī esi, vienmēr ir varianti, kā to ķermeni sakopt. Tās ir atrunas, ka es pieaudzēju svaru, jo Covida laikā divus gadus nebija iespējas aiziet uz trenažieru vai sporta zāli. Lai vingrotu, nav vajadzīga trenažieru zāle, pietiek ja mājās ir viena horizontāla virsma, uz kuras var veikt dažāda veida vingrojumus. Šobrīd internets ir bagāts ar visādiem piedāvājumiem, kā vingrot un ko darīt. Ja nav būtisku veselības problēmu, fiziskās aktivitātes varam izvēlēties paši. Bet, ja ir kaut kādas sūdzības, vienalga, sāpes celī, plecā vai citur, tādiem gadījumiem ir domāts fizioterapeits, kas var sastādīt programmu. Viss, kas ir jādara, vajag saņemties un vismaz divas vai trīs reizes nedēļā vingrot. Varbūt ne pārāk daudz, iespējams pietiek ar 20-30 minūtēm dienā, ko veltīt savam ķermenim.
– Kādas ir pirmās pazīmes, ka locītavas sāk nodilt?
– Primārais ir sāpes. Tāpat kustību ierobežojumi, pacients vairs nevar izdarīt to, ko bija spējīgs paveikt agrāk. Tās ir pirmās pazīmes. Tādos gadījumos tiešām ir jāveic dažāda veida pieejamie izmeklējumi, sākot ar rentgenu un beidzot ar magnētisko rezonansi. Viss ir atkarīgs no tā, kādas ir sūdzības, kura ķermeņa daļa ir cietusi. Es domāju, tā ir speciālistu kompetence nozīmēt atbilstošu izmeklēšanas veidu, lai saprastu, kas galu galā notiek tajā ķermeņa daļā, kas liek pacientam meklēt palīdzību.
– Kā ar sāpēm?
– Sliktāk ir, ja pacientam locītavas sāp miera stāvoklī. Tas nozīmē, ka tā problēma, iespējams, ir daudz nopietnāka, nekā tikai diskomforts pārvietojoties. Bieži vien sāpes pie kustībām ir saistītas ar pārslodzi, bet, ja ir kādas deģeneratīvas izmaiņas, tad sūdzības ir daudz smagākas.
– Ko vajadzētu nekavējoties darīt, lai šo procesu – locītavu izdilšanu – apturētu vai vismaz palēninātu?
– Regulāra vingrošana, svara kontrole, visādu blakus saslimšanu ārstēšana un apkarošana. Tas attiecas arī citām lietām, kas ir saistītas ar pareizu ēšanu, uzturu un uztura bagātinātāju lietošanu.
– Kā panākt, lai mēs maksimāli ilgi varētu saglabāt iespējamo kustību amplitūdu visas dzīves garumā?
– Pietiktu, ja cilvēki katru dienu izkustinātu visas locītavas, tad arī viss būtu kārtībā. Tas ir iespējams un nav nemaz tik sarežģīti. Kustības un vingrošana.
