"Pie manis visbiežāk vēršas divu iemeslu dēļ: pirmkārt, pēc traumām, otrkārt, kad radušās hroniskas izmaiņas mugurkaulā un locītavās," norāda traumatologs ortopēds Andrejs Škavronskis, piebilstot, ka mūsdienās pacientu veselības problēmas lielākoties ir risināmas ambulatori, ja vien vizīte pie ārsta nav pārāk novilcināta.
Lūst kauli, plīst meniski
Traumatologs ortopēds stāsta, ka ikdienā visbiežāk nākas ārstēt roku un kāju lūzumus, brūces, plašus ādas nobrāzumus, kas gūti, krītot no velosipēda, savukārt sāpes ceļa locītavā bieži saistītas ar saišu bojājumu vai meniska plīsumu. "Ja cietušas ceļa locītavas saites vai menisks, to grūti konstatēt uzreiz, nepieciešams veikt locītavas imobilizāciju un izmeklējumus, piemēram, magnētisko rezonansi, lai lemtu par turpmāko ārstēšanu," teic ārsts. Pēc ceļa locītavas rentgenoloģisko vai ultrasonogrāfisko izmeklējumu veikšanas traumatologam ortopēdam ir skaidrs, vai pacientam nepieciešama tikai locītavas imobilizācija, ievērojot miera režīmu un nenoslogojot cietušo locītavu, pretiekaisuma līdzekļu ievadīšana locītavā, nelielas ķirurģiskas manipulācijas, piemēram, artroskopija, lai izņemtu no locītavas meniska atlūzu vai atjaunotu bojāto saiti, vai operācija.
Lai ceļa locītava būtu stingra un stabila, saitēm, kas to ietver, jābūt iestieptām.Ja pēc ceļgala traumas, kad sāpes un tūska jau pārgājusi, saglabājas nedrošības, pārmērīga kustīguma sajūta sasistajā locītavā, tas liecina, ka saites ir sastieptas, daļēji plīsušas vai atrautas.
Sasitot celi, var bojāt locītavu skrimsli vai menisku, kas locītavā pilda amortizatora lomu. "Menisks uz pusēm pārlūst reti. Visbiežāk tas tikai gareniski ieplīst. Ja bojātās vietas tuvumā atrodas asinsvadi, menisku, kuru veido skrimslis, iespējams sašūt. Ja ne, daļa no tā jāizņem, lai netiktu bojātas citas locītavas struktūras," skaidro Andrejs Škavronskis.
Gar locītavas virsmu malām atrodas locītavas somiņa, kas savieno kaulu galus un veido locītavas dobumu. Tās iekšējais slānis izstrādā caurspīdīgu, iedzeltenu un blīvu sinoviālo šķidrumu, kas pasargā skrimsli no nodilšanas. Ja traumētajā locītavā ir ierobežota kustību amplitūda, ķeršanās, kas rada grūtības pietupties vai kāju pilnībā iztaisnot, iespējams, vainīgs nolūzis meniska gabaliņš, kas peld sinoviālajā šķidrumā.
"Šādas atlūzas noteikti no locītavas ir jāizņem, veicot mazinvazīvu ķirurģisko manipulāciju – artroskopiju.
Tās laikā locītavā caur pavisam nelieliem griezieniem ievada speciālu kameru un instrumentus un izņem svešķermeni, netraumējot apkārtējos audus," stāsta ārsts.
Ja bojāts locītavas skrimslis
Lai nodrošinātu kustību amplitūdu locītavā, vajadzīga laba slīdvirsma, lai kauli savstarpēji neradītu berzi. To nodrošina ideāli gluds skrimslis, kas klāj kaulu galviņu, un sinoviālā šķidruma kārtiņa. Ar gadiem skrimslis kļūst raupjāks, nelīdzens, mīksts, tajā parādās defekti, bet locītavā – sāpes, kustību ierobežojumi." Ja skrimšļa bojājumi radušies traumas laikā, viens no variantiem – skrimslis sāk atslāņoties, kādas daļas no tā nolūst, un jāveic artroskopija, lai tās izņemtu. Ja traumēts ne vien ceļa locītavas skrimslis, bet arī kauls, veic locītavu skrimšļa mozaīkveida plastiku jeb atjaunošanu, defektu aizpildīšanai ņemot sīkus skrimšļu un kaulu fragmentus no citām locītavas daļām," dažas no ārstēšanas metodēm min Andrejs Škavronskis, piebilstot, ka skrimšļa defekti ir ļoti bīstami, jo veicina neatgriezenisku, deģeneratīvu procesu attīstību.
Kā traumatologs ortopēds var palīdzēt pacientam, kura locītavu skrimslis ir neglābjami bojāts, izdilis?
Mūsdienās ir vairāki veidi, kā mazināt locītavu sāpes un kustību ierobežojumus, gaidot rindā uz locītavu endoprotezēšanas operāciju. Pirmkārt, hondroprotektoru, piemēram, glikozamīna, un citu preparātu, kas veicina vielmaiņu skrimšļaudos, lietošana. Otrkārt, hialuronskābes injekcija, kas aizpilda locītavas skrimšļa nelīdzenumus, plaisas un nelielus defektus, samazinot berzi, iekaisumu un sāpes kustību laikā. Izšķir augstas un zemas viskozitātes hialuronskābes injekcijas. Zemas viskozitātes hialuronskābes injekcijas veic reizi nedēļā – 3–5 nedēļas pēc kārtas, augstas – reizi gadā. Treškārt, augšanas faktora jeb ar trombocītiem bagātinātas plazmas (PRP) injekcija. "Terapijā izmanto plazmu, ko iegūst no pacienta paša asinīm un ievada sāpošajā locītavā. Plazma satur paaugstinātu daudzumu trombocītu, kas izdala augšanas faktorus, lokāli iedarbojoties uz locītavas audiem, veicinot dzīšanas, reģenerācijas un atjaunošanās procesus. Var teikt, ka tie darbojas gluži kā cilmes šūnas," norāda traumatologs ortopēds."Pati jaunākā metode šobrīd ir peptīdu preparātu injekcijas.
Ja traumētas saites, skrimslis, bojātie audi slikti dzīst, šādas injekcijas veicina reģenerāciju un ievērojami samazina rehabilitācijai nepieciešamo laiku."
Ja locītavu sāpes ir spēcīgas un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi nepalīdz, tiek izmantotas hormonālu steroīdu (kortikosteroīdu) injekcijas, kuru iedarbība ilgst no dažām dienām līdz pusgadam.
Visas šīs metodes izmantojamas kā lielajām, tā mazajām locītavām – plaukstām un pirkstiem, ja pacients slimo, piemēram, ar reimatoīdo artrītu.
Protezēta locītava – vesela
Ne injekcijas, ne glikozamīna lietošana tomēr nav alternatīva protezēšanai. Ja locītava ir deformējusies, skrimslis nodilis, nepieciešams nomainīt bojāto locītavas virsmu. "Ja pacients vairs nevar paiet un uz konsultāciju pie traumatologa ortopēda ierodas ratiņkrēslā, ja locītavas rentgenā vairs nevar kārtīgi saskatīt ne locītavu skrimsli, ne ciskas kaula galviņu, ja avaskulārās nekrozes dēļ radušies traucējumi kaula asinsapgādē, nav cita ārstēšanas veida. Toties pēc operācijas locītava atkal ir vesela," uzsver Andrejs Škavronskis. Viņš novērojis, ka
pacienti ar sāpošām locītavām reizēm tik ļoti novilcina pirmo vizīti, ka speciālists nevar piedāvāt neko citu kā vien stāšanos rindā uz endoprotezēšanu.
Valsts apmaksātā plānveida endoprotezēšanas rindā pacients tiek uzņemts automātiski pēc traumatologa ortopēda slēdziena, savukārt par operācijas veikšanu steidzamības kārtā lēmumu pieņem ārstniecības iestādes ārstu konsilijs. Ārstniecības iestādes, kurās veic plānveida lielo locītavu endoprotezēšanu, veido divas gaidīšanas rindas – vispārējo un steidzamības kārtā, piemēram, pacientiem ar strauji progresējošu ceļa vai gūžas locītavas deģenerāciju vai kontraktūru, kuri ir jaunāki par 50 gadiem. Piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā uz ceļa locītavas endoprotezēšanu rindā gaida 1544 pacienti, plānotais gaidīšanas ilgums – 90 nedēļas, Rīgas 2. slimnīcā 837 pacienti (71 nedēļa). Tie, kuri nevar tik ilgi gaidīt, var šo operāciju veikt arī par maksu.
