Avots: https://puaro.lv/interesanti/sabiedribas-veseliba-vacija/
Latvijas presē un sociālajos tīklos par Vāciju tiek rakstīts politiskā, militārā, imigrācijas un autobūves aspektā. Patiesībā Vācija ir reģiona līderis, lielvalsts, kura Latviju ietekmē jebkādā veidā un formā. Kāpēc jāinteresējas par sabiedrības veselību Vācijā? Ir pieņemts uzskatīt, ka Vāciju raksturo augsti attīstīta un efektīva veselības aprūpes sistēmu. Tā ir viena no labākajām Eiropā un pasaulē (tas, protams, ir pārspīlējums, jo ne viss ir zelts, kas spīd). Nevar noliegt, ka Vācija iegulda ievērojamus līdzekļus medicīnas pētniecībā un inovācijās, kas varētu būt noderīgi visai pasaulei, arī Latvijai. Latvijai ir iespēja mācīties no Vācijas pieredzes, lai uzlabotu savu veselības aprūpes sistēmu, īpaši tādās jomās kā slimnīcu pārvaldība, medicīnas tehnoloģijas un pacientu aprūpe.
Jāņem vērā arī tāds vienkāršs apstāklis, ka Latvijai un Vācijai ir ekonomiskie sakari (nepietiekami cieši, bet nopietni). Daudzi Latvijas iedzīvotāji strādā vai studē Vācijā. Tas ir labs iegansts medicīnas tūrisma attīstībai, un Latvijai ir iespēja attīstīt šo nozari, mācoties no Vācijas pieredzes.
Latvijai ar Vāciju ir līdzīga sabiedrības novecošanās problēmas. Vācija ir guvusi lielāku pieredzi šīs problēmas risināšanā. Hroniskās slimības ir liels slogs veselības aprūpes sistēmām abās valstīs. Latvijai ir iespēja mācīties no Vācijas pieredzes hronisko slimību pārvaldībā. Gan Latvijā, gan Vācijā trūkst medicīnas darbinieku (galvenokārt, ievērojams medicīnas māsu trūkums), bet Vācija šo problēmu ir čakli risinājusi uz Austrumeiropas cilvēkresursu rēķina. Iespējams, Latvijai ir iespēja mācīties no Vācijas pieredzes darbaspēka piesaistē un apmācībā.
Un tomēr – galvenais aspekts – kāpēc Latvijai ir būtiski zināt un interesēties par sabiedrības veselību Vācijai, ir: Latvijai ir iespēja saņemt medicīnisko palīdzību no Vācijas ārkārtas situācijās. Iespējama kara gadījumā Latvija nopietnāko atbalstu medikamentu, pārsienamā materiāla un tehnoloģiju jomā var gūt no Vācijas. Vācijas medikamentu rezerves ir lielākās Eiropā, Vācijā ražo gandrīz visus būtiskos medikamentus, bet, ja neražo – var uzsākt to ražošanu ļoti ātri, jo visām pasaules lielākajām farmācijas kompānijām ir savas ražotnes Vācijā.
Vācija ir valsts ar vislielāko iedzīvotāju skaitu ES. Vācija ierindojas trešajā vietā starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīm pēc veselības aprūpes izdevumiem uz vienu iedzīvotāju. Tai pašā laikā Vācijā ir viens no augstākajiem neinfekcijas slimību galveno modificējamo riska faktoru izplatības rādītājiem ES. Vācijā trūkst spēcīgas centrālās sabiedrības veselības iestādes (Vācijas koalīcijas valdības atlaišanas dēļ ir apturēts likums par jaunas valsts institūcijas izveidi, kas būtu atbildīgs par sabiedrības veselību, par to vēlāk), nav pietiekama finansējuma slimību profilaksei un veselības veicināšanai, kā arī datu vākšanas sadarbspēja ir vāja. Decentralizētā valsts pārvaldības struktūra nodrošina elastību kopienu līmenī, bet rada izkliedētu atbildību un vāju koordināciju starp nozarēm. Līdzīgi Latvijai, arī Vācijai trūkst sabiedrības veselības stratēģijas (šis ir autora pieņēmums). Tā kā pašreizējā sistēma Vācijā koncentrējas uz ārstniecisko aprūpi un individualizētu medicīnu, slimību profilakse un veselības veicināšana ir atstāta novārtā. Valsts ekonomiskās intereses un spēcīgie lobiji ir kavējuši efektīvas sabiedrības veselības politikas īstenošanu (Vācija arī nespēj cīnīties ar tabakas un alkohola lobiju). Pieļauju, ka arī Vācijai ir gauži vāja saikne starp medicīnu, sabiedrības veselības praksi un pētniecību.
Neskatoties ar grandioziem ieguldījumiem veselības aprūpē, Vācijā joprojām ir salīdzinoši zems paredzamais dzīves ilgums, ko nosaka galvenokārt paaugstināta mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Seši galvenie riska faktori, kas veicina mirstību un invaliditāti Vācijā, ir paaugstināts asinsspiediens, smēķēšana, aptaukošanās, paaugstināts glikozes līmenis asinīs, neveselīgs uzturs un pārmērīgs alkohola patēriņš, bet gaisa piesārņojums ir tikai desmitajā vietā. Vācija ir viens no līderiem Eiropas savienībā tādos rādītājos kā cilvēku īpatsvars, kuri vismaz reizi dienā dzer ar cukuru saldinātus bezalkoholiskos dzērienus, ikdienā lieto alkoholu un smēķē. Pēdējo 10–15 gadu laikā ir palielinājusies nevienlīdzība veselības jomā, par ko liecina, piemēram, sociālekonomiskās atšķirības attiecībā uz vispārējo mirstību, kā arī – attiecībā uz mirstību, kas saistīta ar lieko svaru un aptaukošanos. Tieši Vācijas sabiedrības veselības speciālisti šobrīd visskaļāk norāda uz bērnu lieko svaru un aptaukošanos, uz kļūdām Covid-19 pandēmijas laikā, īpaši attiecībā uz mājsēdi, tiesa – gan mājsēde, gan aptaukošanās epidēmija bērnu vidū Vācijā ir ar krietni labvēlīgāku norisi kā Latvijā.
Sabiedrības veselība plašākā definīcijā ietver zinātni un mākslu novērst slimības, pagarināt dzīvi un veicināt veselību, izmantojot sabiedrības organizētus centienus, ietver visus aspektus, kas veicina veselību, aptverot ne tikai veselības aprūpes nozari, bet arī zemkopību, transportu, drošu vidi, ērtus mājokļus un citus aspektus. Tā ietver profilaktiskus, veicinošus un ārstnieciskus pasākumus, kā arī iejaukšanos, kas attiecas uz indivīdu vai iedzīvotājiem.
Te es vēlētos nedaudz ieskatīties Vācijas un Latvijas veselības politikā un sabiedrības veselībā no vēstures aspekta. Latvija līdz 20. gadsimta sākumam sekoja Vācijas centieniem izprast veselības būtiskos un noteicošos faktorus un risinājumu meklējumus. Johans Pēters Franks (Johann Peter Frank), 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā izdotās grāmatu sērijas Medicinische Polizey (Medicīnas policija) autors, definēja valsts atbildību par iedzīvotāju veselību.
19. gadsimtā Samuels Neimans (Samuel Neumann) un Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow) definēja veselības sociālos faktorus un sabiedrības higiēnu, un norādīja uz sabiedrības veselības saistību ar politiku.
Tieši Vācijā šī politikas un sabiedrības veselības sasaite ieguva traģisku nokrāsu, kad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados nacistu režīms izmantoja rasu higiēnu un eigeniku kā politiku, lai attaisnotu piespiedu sterilizāciju un masveida slepkavības. Iedzīvotāju (sabiedrības) veselība tika sasaistīta ar nacistu ideoloģiju, nododot vietējos veselības birojus valsts jurisdikcijā un ieviešot necilvēcīgus rasu higiēnas pasākumus. Šī saikne pēckara periodā Rietumvācijā uz gadu desmitiem diskreditēja sabiedrības veselību. Tabakas industrijai izdevās panākt nacistiskās Vācijas pretsmēķēšanas aktivitāšu diskreditāciju tādā mērā, ka Vācijā smēķēšanas ierobežojumi ilgstoši tika publiski sasaistīti ar nacismu.
Vietējo veselības biroju, kas pēc 1949. gada nonāca federālo zemju (pavalstu) jurisdikcijā, darbība profilakses un veselības veicināšanas jomā tika ierobežota. Mēģinājumi izveidot Heidelbergā Sabiedrības veselības skolu pēc Džona Hopkinsa universitātes parauga cieta neveiksmi. Austrumvācijā tika izveidota sociālistiska veselības aprūpes sistēma. Uzsvars tika likts uz profilaktiskiem pasākumiem, tostarp plašām vakcinācijas programmām, regulārām veselības pārbaudēm un veselības izglītību, taču bija ievērojamas problēmas ar modernas ārstnieciskās aprūpes nodrošināšanu. Turpretim Rietumvācijā uzsvars tika likts uz ārstniecisko un individualizēto veselības aprūpi, ko nodrošināja primārās aprūpes ārsti. Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1989. gadā kopējā veselības aprūpes sistēma tika veidota pēc Rietumvācijas sistēmas parauga, un valsts loma sabiedrības veselības aprūpē samazinājās. Uzsvars tika likts uz individuālo autonomiju un individualizētu medicīnu, ko nodrošināja ārsti privātpraksē. Vācijas akadēmiskajās aprindās gan strauji attīstījās sabiedrības veselības koncepcija. 1989. gadā tika dibināts Vācijas Veselīgo pilsētu tīkls. Vienlaikus veselības apdrošināšanas fondi sāka iesaistīties primārās profilakses pasākumu finansēšanā. Deviņdesmito gadu vidū dažādas nevalstiskās organizācijas vietējā vai reģionālā līmenī sāka īstenot sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus un strādāt ar iedzīvotājiem.
Tomēr Vācijā trūkst skaidras sabiedrības veselības identitātes, kas balstītos uz visaptverošu stratēģiju un veicinātu atklātu dialogu par sabiedrības veselības definīciju, uzdevumiem un robežām, kā arī par attiecībām starp valsti un tās iedzīvotājiem. Šī plaisa kļuva īpaši acīmredzama Covid-19 pandēmijas laikā, kad daži iedzīvotāju slāņi apstrīdēja valdības pilnvaras ierobežot personas brīvību, kas pastāvīgi atspoguļojās sabiedrības reakcijā uz mēģinājumiem organizēt neveselīgu dzīvesveidu.
Šis nelielais vēsturiskais ekskurss autoram šķita būtisks lai analizētu, kā Vācijā ir izveidojusies sabiedrības veselības aprūpes sistēma, ko galvenokārt raksturo trīs iezīmes:
• veselības aprūpes sistēma, kurā dominē ārstnieciskā medicīna, ko sedz sociālā (un privātā) apdrošināšana;
• valsts sabiedrības veselības aprūpes sistēma (Öffentlicher Gesundheitsdienst) ar ierobežotu darbības jomu (un ierobežotiem resursiem);
• akadēmiskā sabiedrības veselības aprūpes pieeja, aizstāvot plašāku sabiedrības veselības perspektīvu, tostarp pieeju “Veselība visās politikas jomās” un koncentrējoties uz veselības noteicošajiem faktoriem.
Te nu jāmin, ka vismaz vienā jomā Latvija ar Vāciju ir līdzīgas – par sabiedrības veselības perspektīvu visvairāk interesējas akadēmiskā vide, Veselības ministrija šajā jomā demonstrē darbības ilūziju, bet valsts politiskā un finansiālā vara nostājas pret jebkurām sabiedrības veselības iniciatīvām. Un šī politikas un finanšu jomas pretstāve nosaka ļoti lēnu attīstību sabiedrības veselības jomā.
Situācija Vācijā strukturāli nav unikāla salīdzinājumā ar citām valstīm, vēsturiskās norises ir diktējušas to, ka pretrunas un nesaskaņas Vācijā ir salīdzinoši izteiktākas, un tieši šajā jomā Latvijas politiķi mēģina atkārtot visas Vācijas jau pārdzīvotās kļūdas.
Bet atgriezīsimies Vācijā. Saskaņā ar Vācijas konstitūciju sabiedrības veselība ir pakļauta attiecīgās federālās zemes (pavalsts) tiesību aktiem, izņemot tos veselības jautājumus, kas skar visus iedzīvotājus, piemēram, epidēmijas, pandēmijas, infekciju uzraudzību vai dzeramā ūdens kvalitāti. Līdz ar to Vācijā daudzās struktūrās rosās liels darbinieku klāsts, un tos savukārt raksturo sadrumstalots pienākumu sadalījums.
Federālā līmenī Vācijas Veselības ministrija nosaka tiesisko regulējumu infekcijas un (daļēji) neinfekcijas slimību kontrolei un profilaksei, vielu lietošanu profilaksei, kā arī noteikumus par rehabilitāciju un invaliditāti. Federālā Veselības ministrija pārrauga četras federālās aģentūras, kas daļēji darbojas kā regulatīvās iestādes, bet kurām ir arī pētniecības un konsultatīvās funkcijas.
Roberta Koha institūts ir Vācijas centrālā iestāde biomedicīnas un sabiedrības veselības jomā. Roberta Koha institūta uzdevumos, cita starpā, ietilpst veselības uzraudzība un ziņošana par slimībām un sabiedrības veselības tendencēm, pētniecība un novērtēšana attiecībā uz ļoti lipīgām slimībām, kā arī gatavība pandēmijām. Tiem, kas neatceras Covid-19 laiku, kā arī tiem, kas tajā laikā klausījās tikai Kariņa– Pavļuta– Spriģes “divi metri, ziepes, mājsēde, vai tad Jūs zinātnei neticiet?” politiskajās klaigās, vēlos atgādināt, ka vienīgā pieejamā diskusija tālraidē bija tieši ikdienas publiskā domu apspriede Roberta Koha institūtā, bet visbiežāk – diskusijas ar Paula Ērliha institūtu. Šis Paula Ērliha institūts Vācijā ir atbildīgs par vakcīnām un biomedicīnas jomu. Manuprāt – gan Roberta Koha, gan Paula Ērliha institūti ir vāji finansēti, kaut vai salīdzinājumā ar Francijas Sabiedrības veselības institūtu.
Federālais veselības izglītības centrs specializējas veselības komunikācijā un izglītībā, kā arī daļēji aptver veselības veicināšanas un slimību profilakses jomu.
Federālais zāļu un medicīnas ierīču institūts darbojas kā iestāde, kas atbild par zālēm un medicīnas ierīcēm. Tieši šo institūtu varētu ņemt kā piemēru – kā radīt zāļu rezerves un kā uzraudzīt zāļu tirgu, nejaucoties tajā ar Hosama Abu Meri haosa un birokrātijas metodēm.
Bez četrām institūcijām, ko es nosaucu kā būtiskās federālās veselības jomas institūcijas, vēl citu federālo ministriju kompetencē esošām aģentūrām un institūcijām ir ar sabiedrības veselību saistīti pienākumi, piemēram, Federālajam riska novērtēšanas institūtam, Federālajam darba drošības un veselības aizsardzības institūtam un Federālajam uztura un pārtikas pētniecības institūtam.
2023. gadā (tūlīt pēc Covid-19 pandēmijas) Vācijā tika lemts veikt pārmaiņas un tika izstrādāti plāni sabiedrības veselības pārstrukturēšanai federālajā līmenī, tika izstrādāts likumprojekts Federālais veselības izglītības centra apvienošanai ar Roberta Koha institūta epidemioloģijas un veselības uzraudzības departamentu, tādējādi līdzās Roberta Koha institūtam izveidotu jaunu valsts institūciju. Šā jaunā institūta galvenie uzdevumi būtu veselības informācija, izglītošana, slimību profilakse un visi ar neinfekcijas slimībām saistītie veselības ziņojumi un uzraudzība. Bet Roberta Koha institūts pievērstos tikai infekcijas slimībām. Šie plāni pašlaik ir apturēti, un nav skaidrs, vai tos īstenos topošā koalīcijas valdība.
Vācijā katra no 16 federālajām zemēm (sauksim tās par pavalstīm) ir atbildīga par operatīvajiem procesiem, par sabiedrības veselības pakalpojumiem un vietējo sabiedrības veselības biroju darbību, kā arī par skolu politiku un medicīnisko izglītību. Katrai pavalstij ir savi tiesību akti vai noteikumi par sabiedrības veselību un ar to saistītajiem pakalpojumiem, ir reģionālie centri, kuru kompetencē ir sabiedrības veselība. Pavalsts veselības komisijām ir jākonsolidē visu oficiālo ieinteresēto pušu sadarbība. To mērķis ir noteikt prioritārās sabiedrības veselības jomas, pamatojoties uz veselības monitoringa rezultātiem. Papildus šīm komisijām 13 no 16 federālajām zemēm pastāv neatkarīgas apvienības veselības veicināšanai un profilaksei. Tās veicina slimību profilakses un veselības veicināšanas jomā iesaistīto dalībnieku sadarbības tīklu veidošanu, un to uzmanības centrā ir nevienlīdzības mazināšana veselības jomā. Šīs apvienības sniedz politiskus padomus valsts aģentūrām un politisko lēmumu pieņēmējiem, lai nodrošinātu veselības veicināšanai un profilaksei vietu politiskajā dienas kārtībā. Tomēr šo asociāciju politiskais un finansiālais atbalsts ir ļoti atšķirīgs, dažas apvienības ir kļuvušas par nozīmīgiem dalībniekiem reģionālajā sabiedrības veselības jomā un ārpus tās.
Pašvaldību līmenī Vācijā no vietējiem sabiedrības veselības birojiem tiek sagaidīts, ka tie veiks plašu uzdevumu klāstu, piemēram, uzraudzību un pārraudzību, infekciju kontroli, slimību profilakses un veselības veicināšanas koordināciju, kā arī veselības pārbaudes skolās un izdarīs īpašus medicīniskus novērtējumus. Diemžēl vietējie sabiedrības veselības biroji Vācijā jau ilgu laiku ir piedzīvojuši mazu politisko atbalstu, to pievilcība mediķu vidū ir zema un to nozīme vēl vairāk mazinās. Covid-19 pandēmijas laikā federālā valdība uz laiku sniedza ievērojamu finansiālu atbalstu vietējiem sabiedrības veselības birojiem, bet pēc tam finansējumu reducēja.
Pieeja “Veselība visās politikas jomās” principā būtu jāīsteno visos līmeņos, taču Vācijā ir uzsāktas tikai atsevišķas iniciatīvas. Eiropas mērogā veiksmīgākais piemērs ir 2007. gadā Vācijā izveidotā agrīnā atbalsta sistēma grūtniecības un agrīnās bērnības laikā, ar kuru Vācijā izdevās pārvarēt sarežģīto atbildības tīklu starp federālajām, federālo zemju un vietējām institūcijām. Valsts agrīnās profilakses centra atbalstītā sistēma ietver plašu koordinētu pasākumu un pakalpojumu klāstu vietējā un reģionālā līmenī, kas visi ir vērsti uz ļoti agrīnu veselīgas bērna attīstības veicināšanu.
Nedaudz pieskaršos Vācijas ārstniecības sistēmai. Vācijā darbojas pašpārvaldīta decentralizēta ārstniecības sistēma, kas ietver ambulatoro, stacionāro, rehabilitācijas un aprūpes sistēmu, kuras tiesisko regulējumu nosaka Veselības ministrija. Valstī ir viena no vecākajām sociālās drošības un solidaritātes veselības apdrošināšanas sistēmām, kas aizsākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Pašlaik 95 dažādi obligātās veselības apdrošināšanas fondi sedz veselības aprūpi aptuveni 90% iedzīvotāju. Personas, kas saņem ienākumus virs noteikta ienākumu līmeņa, pašnodarbinātās personas un ierēdņi var reģistrēties privātās veselības apdrošināšanas sabiedrībās, kas parasti nodrošina līdzīgu, nedaudz plašāku pakalpojumu klāstu un labāku samaksu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Būtībā veselības apdrošināšanas sistēma ir izteikti orientēta uz ārstniecības pakalpojumu apmaksu, ar nelielu finansējumu individuālās uzvedības profilaksei un kopš 2015. gada – ļoti nelielu finansējumu veselības veicināšanas pasākumiem, kas balstīti uz vides apstākļiem. Veselības aprūpes sistēma nodrošina gandrīz vispārēju veselības aprūpes segumu, bet ir salīdzinoši dārga, jo tajā uz 1000 iedzīvotājiem ir ievērojami vairāk slimnīcu gultu, ārstu, medicīnas māsu nekā vidēji Eiropas savienībā. Būtiskas problēmas ir pārmērīgs piedāvājums, aprūpes nepārtrauktība un pārāk spēcīga orientācija uz peļņu (īpaši slimnīcu sektorā).
No sabiedrības veselības viedokļa plašā sociālās labklājības sistēma Vācijā neapšaubāmi ir vērtība – tā nodrošina, piemēram, bezdarbnieku pabalstus, pensijas un citu atbalstu trūcīgām ģimenēm un personām. Lai gan ne visas apakšgrupas, piemēram, bezpajumtnieki, patvēruma meklētāji un citas atstumtās grupas, vienlīdz lielā mērā gūst labumu no sociālā nodrošinājuma sistēmas, to kopumā to var uzskatīt par spēcīgu pamatu iedzīvotāju veselībai un labklājībai. Tomēr atšķirībā no tādām uz nodokļiem balstītām universālām veselības aprūpes sistēmām, kādas ir Apvienotajā Karalistē vai Somijā (patiesībā jau arī Latvijā), sociālā nodrošinājuma sistēma veido plaisu starp individuālo, šajā gadījuma ārstniecisko aprūpi un valsts iedzīvotāju veselības aprūpes sistēmu. Veselības aprūpes un sociālās aprūpes reformās Vācijā netiek pievērsta uzmanība sabiedrības veselības mērķu sasniegšanai, pielāgojot struktūras un novirzot finansējumu uz slimību profilaksi un veselības veicināšanu. Taisnību sakot, arī universālā veselības aprūpes sistēma Latvijā rīkojas līdzīgi, atstājot profilaksi un primāro aprūpi pabērna lomā.
Lai plānotu un īstenotu sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus, būtiski ir uzraudzības un monitoringa sistēmās savāktie veselības dati. Ir jārūpējas par to, lai dati no dažādiem avotiem būtu saskaņoti un savstarpēji izmantojami. Lai uzraudzības un veselības ziņošanas sistēma, kas atbalsta atbilstošus sabiedrības veselības pasākumus, būtu funkcionējoša, ir nepieciešami ātri procesi un savlaicīga izplatīšana. Vācijā veselības ziņošanu veic vietējā, reģionālā un valsts līmenī, lai noteiktu sabiedrības veselības vajadzības un attiecīgos pasākumus, novērtētu to ietekmi un pēc īstenošanas izvērtētu procesus un rezultātus.
Federālajā līmenī veselības datu apkopošanu, izplatīšanu un ziņošanu veic Roberta Koha institūts kopā ar Federālo statistikas biroju. Papildus oficiālajai statistikai galvenais datu avots ir Roberta Koha institūta veselības uzraudzības sistēmas primārie dati. Līdz 2022. gadam federālais monitorings balstījās uz lieliem apsekojumiem un lauka pētījumiem, kas tika veikti ar pārtraukumiem, piemēram, bērnu un pusaudžu apsekojums un pieaugušo apsekojums ik pa 5 vai 10 gadiem. Tomēr šajos pētījumos izmantotā pieeja Covid-19 pandēmijā un pēc tās pandēmijas izrādījās maz noderīga. Kopš 2023. gada Roberta Koha institūts ir pārkārtojis savu datu vākšanas stratēģiju. Tagad federālā uzraudzība balstās uz reprezentatīvu, aptuveni 45 000 dalībnieku kohortu, kurā regulāri reizi ceturksnī tiek veiktas aptaujas par veselības un to noteicošo faktoru epidemioloģiskajiem pamatrādītājiem. Paredzams, ka šī stratēģija pavērs ceļu pastāvīgai, uz rādītājiem balstītai sabiedrības veselības uzraudzībai. Tomēr tādas metodes kā modelēšana un prognozēšana vēl nav iekļautas regulārajā veselības uzraudzībā un ziņošanā. Tiešsaites veselības informācijas sistēma Vācijā tika izveidota 2024. gadā, lai ātri un pieejamā veidā atspoguļotu un vizualizētu uzraudzības rezultātus.
Veselības ziņošanu veic arī sabiedrības veselības departamenti vietējā un pavalstu līmenī. Diemžēl ne visas federālo pavalstu nodaļas sniedz pilnu saskaņoto rādītāju kopumu, un veselības dati ne vienmēr tiek veidoti saskaņoti. Līdz ar to vērtīgi datu avoti (piemēram, obligātās veselības pārbaudes, uzsākot mācības skolā) pašlaik netiek pietiekami izmantoti sabiedrības veselības vajadzībām. Pašlaik veselības pārbaudes, uzsākot mācības skolā, galvenokārt tiek izmantotas, lai sniegtu individuālu medicīnisku informāciju vecākiem, nevis valsts vai reģionālai ziņošanai par veselības stāvokli vai sabiedrības veselības vajadzībām.
Federālo pavalstu iedzīvotāju vēža reģistri sniedz visaptverošus epidemioloģiskus un klīniskus datus par jauniem vēža gadījumiem, kurus centralizēti apkopo Vācijas Vēža reģistra datu centrā (pateicoties ministrei Andai Čakšai Latvijā vēža reģistrs tika iznīdēts, tagad ir daļēji atjaunots, taču pagaidām – ļoti nepilnīgs. Vācijas vēža reģistram būtu jābūt par piemēru reāla Latvijas Vēža reģistra izveidei).
Vācijā sabiedrības veselības datu bāzi papildina arī plašs vides monitorings un daudzi plaša mēroga populācijas pētījumi. Tomēr dažādiem datu avotiem ir vāja sadarbspēja, jo veselības datu pārvaldība ir sadalīta dažādos politiskos un nozaru līmeņos. Lielās rūpes par datu aizsardzību un privātumu padara ļoti apgrūtinošu vai neiespējamu individuālo veselības datu sasaisti starp datu avotiem. Šī ierobežotā sadarbspēja kļuva acīmredzama Covid-19 pandēmijas laikā, kad ziņošana par infekcijām tika ātri paplašināta, bet nebija iespējams savlaicīgi iegūt informāciju par, piemēram, nefarmakoloģisko intervenču un vakcīnu ietekmi iedzīvotāju līmenī. Līdz ar to Vācijas pētniekiem un sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm regulāri nācās izdarīt secinājumus no citu valstu, piemēram, Anglijas, Dānijas un Izraēlas, pētījumiem, reģistriem vai veselības informācijas sistēmām.
Kopumā Vācijā veselības informācija kļūst pieejama tikai ar novēlošanos vai netiek izmantota sabiedrības veselības pasākumiem, un veselības datu pārvaldība ir salīdzinoši vāja (salīdzinoši ar Eiropas savienības vidējiem rādītājiem, bet izcila salīdzinot ar Latvijas e-veselības uzticamību).
Veselības veicināšanas un slimību profilakses jomā Vācijā, tāpat kā visā sabiedrības veselības aizsardzības sistēmā, darbojas dažādi valsts un nevalstiskie dalībnieki ar atšķirīgu atbildību. Galvenā juridiskā un operatīvā atbildība ir pavalstīm, savukārt valsts līmenī tiek pieņemti likumi par veselības apdrošināšanu un arodveselību.
Federālais veselības izglītības centrs kā federālā aģentūra ir atbildīga par veselības veicināšanu un slimību profilaksi – tās galvenās jomas ir komunikācija un izglītība. Federālais veselības izglītības centra darbība bija ļoti veiksmīga astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados HIV infekcijas laikmetā, kad tās atklātā un tiešā komunikācija, izvairoties no stigmatizācijas un atstumtības, tika uzskatīta par globālu piemēru. Tas ir krasā pretstatā tās lomai Covid-19 pandēmijas laikā, kad Federālā veselības izglītības centra pakalpojumi tika noraidīti un nostumti malā. Pēdējo gadu laikā Federālais veselības izglītības centrs ir paplašinājis savu darbības jomu, tostarp ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību veselības jomā, veicina veselības veicināšanu kopienu līmenī, sniedzot praktiskas vadlīnijas un rīku kopumus un rīkojot konferences ieinteresētajām personām. Vismaz vāciešu pētījumi norāda, ka Federālais veselības izglītības centra sniegtā komunikācija un veselības pratības apmācības ziņojumi nav pietiekami sagatavota, lai efektīvi īstenotu visaptverošu veselības veicināšanas un slimību profilakses programmu.
Pavalstis un pašvaldības uzņemas vadošo lomu slimību profilakses un veselības veicināšanas jomā, bet to bieži īsteno arī dažādas citas iestādes, tostarp nevalstiskās organizācijas. Visai nozarei raksturīga ievērojama funkciju un struktūru neviendabība un pārklāšanās.
2015. gadā, pieņemot likumu par veselības veicināšanas un profilakses stiprināšanu Vācijā tika izveidotas jaunas struktūras, tostarp valsts profilakses komisija, kas pārrauga regulārus valsts profilakses ziņojumus. Likumprojekta rezultātā arī veselības apdrošināšanas sabiedrības uzsāka daudzas jaunas iniciatīvas, lai ieguldītu līdzekļus veselības veicināšanā darbavietā un darba vidē, ko galvenokārt īsteno vietējie dalībnieki. Kopumā likums ir veicinājis daudzas jaunas programmas un projektus vietējā līmenī, taču stratēģisku un koordinētu pieeju joprojām trūkst. Likumā noteikts, ka veselības apdrošināšanas fondi ir lielākie līdzekļu sniedzēji slimību profilaksei Vācijā, un to gada izdevumi ir aptuveni 167 miljoni eiro uz vidi orientētām programmām (piemēram, finansējot strukturālus pasākumus fizisko aktivitāšu veicināšanai skolās vai veselības veicināšanai kopienās), gandrīz 269 miljoni eiro paredzēti uz darba vietām orientētām programmām un aptuveni 194 miljoni eiro – individuālai veselības veicināšanai un slimību profilaksei. Kopējie izdevumi aptuveni 630 miljonu eiro apmērā ir līdzvērtīgi 0,2 % no kopējiem veselības izdevumiem, kas 2023. gadā Vācijā bija aptuveni 306 miljardu eiro. Eurostat apkopotie dati liecina, ka Vācijas profilaktiskās veselības aprūpes izdevumi kā daļa no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem ir nedaudz virs Eiropas savienības vidējā rādītāja, bet ievērojami atpaliek no Austrijas, Dānijas un Nīderlandes rādītājiem.
Galvenais slimību profilakses un veselības veicināšanas trūkums Vācijā ir stratēģiskas pieejas trūkums: daudzveidīgie dalībnieki un pasākumi nav pietiekami koordinēti, lai veicinātu saskaņotu rīcību attiecībā uz iedzīvotāju veselības resursiem un riska faktoriem. Lai gan finansējums gadu gaitā ir nedaudz palielinājies, to joprojām aizēno ārstniecības sistēmas pieaugošie izdevumi.
No malas raugoties, vājā sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu īstenošana slimību profilaksei un veselības veicināšanai Vācijā ir nepietiekamas politiskās gribas, spēcīga nozares lobisma un nepietiekamas pierādījumu integrācijas sabiedrības veselības lēmumu pieņemšanā rezultāts.
Sabiedrības veselības politika, kas vērsta uz tādu neveselīgu uzvedību kā nepareizs uzturs, tabakas lietošana un pārmērīgs alkohola patēriņš, joprojām ir neefektīva vai nepietiekama. Vācijā tabakas kontroles politika tiek īstenota lēni un neefektīvi, galvenokārt plašā tabakas lobisma dēļ, nodoklis par saldinātiem cukura dzērieniem vēl nav ieviests, kaut likumprojekti izstrādāti jau desmitiem gadu. Nav izdevies ierobežot neveselīgu pārtikas produktu reklāmu, kas paredzēta bērniem. Alkohols joprojām ir lēts un viegli pieejams, un alkohola nodokļi ir ļoti zemi. Turklāt veselību veicinošai videi netiek pievērsta pietiekama uzmanība: satiksmes blīvums joprojām ir liels, maz tiek darīts lai mazinātu kaitīgo troksni un cietās izmešu daļiņas gaisā.
Kolektīvās darbības, ar kurām Vācija mēģina veicināt sistēmiskas pārmaiņas, ietekmējot politikas procesus, vairumā gadījumu nav nedz apvienotas, nedz sistemātiski plānotas. Tā vietā tās balstās uz dažādiem neatkarīgiem pasākumiem, ko ierosinājušas ieinteresētās personas, kuras sadarbojas īsā laika posmā. Piemēram, iedzīvotāji vai interešu grupas veido iniciatīvas, lai ietekmētu tiesību aktus par smēķēšanas aizliegumu. Citus interešu aizstāvības pasākumus organizē zinātniskas sabiedrības veselības asociācijas, kas sadarbojas, lai uzsvērtu konkrētu kopīgu problēmu vai izteiktu konkrētu politisku prasību (piemēram, mēģinājumi ieviest cukura nodokli). Piemērs, kuru esmu lasījis un analizējis, ir stratēģija “Vācija bez tabakas līdz 2040. gadam”, kas ir izstrādāts plāns, kurā pieprasīti tabakas kontroles pasākumi un kuru atbalsta vairāk nekā 50 medicīnas asociācijas, NVO, slimnīcas un citas ieinteresētās personas.
Ar ministra skrienošajām vizītēm no vienas valsts uz otru, smaidiem un selfijiem ar svešu valstu ministriem nekāda zināšanu un labās pieredzes pārņemšana av iespējama. Izvēlējos paskatīties – kas notiek Vācijā sabiedrības veselības jomā galvenokārt tāpēc, ka vieglāk lasu un labāk saprotu dokumentus vācu valodā. Iedziļinoties Vācijas sabiedrības veselībā, vācu pētnieku kritiskajos uzstādījumos, kļūst skaidrāk redzams – uz kādiem grābekļiem nebūtu vēlams kāpt, kādas problēmas rodas bagātākām valstīm (“bagātie arī raud”), kādiem būtu jābūt Latvijas uzsvariem sabiedrības veselībā. Man nav ilūziju – tik garu rakstu veselības ministrs latviešu valodā izlasīt nevar, bet paliek cerība, ka tas palīdzēs Saeimas komisijai un Veselības ministrijas ierēdņiem.
