Fizisko aktivitāšu fiziologs Rūdolfs Cešeiko ir lektors Rīgas Stradiņa universitātē. Līdztekus tam viņš piedalās starptautiskā pētījumā par molekulārajiem mehānismiem onkoloģijas pacientu organismā ķīmijterapijas laikā.
Viņš ir arī Latvijā vienīgās Fizisko aktivitāšu klīnikas vadītājs – pamatā strādā ar cilvēkiem, kurus skāris vēzis. Gados jaunais zinātņu doktors, kurš pats savulaik bijis onkoloģijas pacients, dedzīgi iestājas par zinātnisko pētījumu rezultātu izvešanu ārpus laboratoriju sienām.
Pirmo reizi Rūdolfa Cešeiko vārdu dzirdēju no paziņas, kura ar apbrīnojamu mērķtiecību cenšas atgriezties apritē pēc krūts vēža operācijas. Aizvadītajā gadā terapijas nogurdinātais ķermenis sācis protestēt ar grūti pārvaramu nogurumu, taču šovasar viss strauji uzlabojies. Kopš iepazinusi Rūdolfu, viņa iemācījusies palūkoties uz sev izvirzītajiem uzdevumiem gudrāk – ar dziļāku izpratni par slimību un lielāku mīlestību pret sevi. “Agrāk brīvdienās neko citu kā atslēgties negribējās, tagad gaidu sestdienas, lai kopā ar visraibāko publiku dotos uz Rūdolfa vadīto vingrošanu Māras dīķa malā, bet divreiz nedēļā pabīdu malā citas rūpes, lai izbrīvētu laiku nodarbībām sporta zālē. Kā šis cilvēks mūs visus iedvesmo! Satikt tādu ir īsta svētība.”
Foto: Rojs Maizītis Nekas sevišķs – tikai Hodžkina limfoma Dzirdēju, ka jūsu dzīves moto ir palīdzēt cilvēkiem. Kopš kura laika?
Vidusskolas gados savu nākotni vairāk saistīju ar sportu, jo diezgan nopietni nodarbojos ar vieglatlētiku – daudzcīņu. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka mācīšos Stradiņos, neticētu – tur taču milzīgs konkurss, nepavelkama slodze! Iestājos biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA, sāku studēt biznesa vadību un organizāciju, taču jau pirmo divu gadu laikā sapratu, ka tas nav mans ceļš. Izteikts iekšējās mētāšanās un pārbaudījumu posms, kad zemapziņā apjaut, ka neesi sevi līdz galam iepazinis un izpratis, bet nezini, kā no situācijas izkļūt. Sāku mazāk sportot. Brīvdienās ballītes, tad vēl iekšējais stress, mēģinot saprast, kur esi pats ar savu viedokli, kur gatavs lēkt līdzi citiem. Bija jāatzīst, ka man vairāk ir tā – kur pasauc, tur skrien. Bez tā centra, ko veido stabils pašvērtējums un sevis apzināšanās. Varbūt arī kāds vārdos nenoformulējams un tikai zemapziņā nojaušams drošības izjūtas trūkums, ko sniedz ģimenes siltums, vecāku atbalsts.
Nevis parastais vētru un dziņu laiks, kam cauri iziet vairākums jaunu cilvēku?
Manā gadījumā bija mazliet citādi – tiku apstādināts. 2010. gada vasarā pamanīju, ka uz kakla sāk veidoties līdz šim neievērots paaugstinājums. Radās aizdomas, ka labi nav. Mamma, kura strādāja Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, mudināja veikt padziļinātus izmeklējumus. Pēc biopsijas – no jaunveidojuma ņemta paraudziņa analīzes – un citiem izmeklējumiem man konstatēja Hodžkina limfomu – limfātiskās sistēmas onkoloģisku saslimšanu trešajā stadijā.
Onkoloģiska saslimšana 22 gadu vecumā! Tātad šoks, panika?
Šoka nebija, jo īsti neapzinājos, ko tas nozīmē. Jā, vēzis, tas ir slikti – to sapratu. Tātad būs ārstēšanās, nāksies padzert zālītes. Bija nevis panika, bet vairāk tāda kā pamošanās sajūta, kad iekšēji saproti – tā, kā esi dzīvojis līdz šim, turpināt nevar. No šodienas skatpunkta atļaušos teikt, ka tieši diagnoze mani izvilka laukā no ieilgušās šūpošanās mokošā nenoteiktībā. Pat vairāk – tā mani izglāba.
Normāls besis, bet citādi viss kārtībāKā tā?
Jau vasarā pirms biopsijas intuitīvi jutu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, taču tieši šī diagnoze lika saņemties rīcībai. Nekavējoties iesniedzu dokumentus Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes ergoterapijas studiju programmā. Fantastisks laiks, kurā iepazinu sevi no jauna. Jā, slodze šajā augstskolā ir liela, bet izrādījās, ka esmu tai gatavs. Fizioloģija, anatomija, nesen ieviestā rehabilitācijas nozare ergoterapija – viss šajā jaunajā pasaulē bija ļoti aizraujošs, kaut arī paralēli notika ķīmijterapija.
Biju izkārtojis, ka šī procedūra, kas veicama reizi trīs nedēļās, notiek piektdienās, lai dažu nākamo dienu nepatīkamās sajūtas, kas ļoti līdzinās smagām paģirām – nogurums, nespēks, apātija, normāls besis – saplānoto dzīves ritmu ietekmētu iespējami mazāk. Mācību vielas apguves ziņā sev nekādas atlaides nedevu, jo vissarežģītākajam materiālam tagad ķēros klāt mierīgi un neiespringstot, nevis iezubrot kā no galvas atskaitāmu dzejoli. Pašam par pārsteigumu man bija ļoti labas atzīmes. Turklāt atgriezos arī fiziskajās aktivitātēs.
Situācijā, kad organisms jau tā tiek bombardēts ar smago artilēriju?
Tolaik tiešām mediķu vidū dominēja līdz galam neizprasts un nepamatots uzskats, ka ķīmijterapijas laikā nepieciešams sevi saudzēt. Nepaklausīju, turpināju iet uz sporta zāli, tikai apzināti darīju to ļoti prātīgi. Ar iekšēju pārliecību, ka vides maiņa, jauniepazīti cilvēki un mūzika man neļaus ieslēgties četrās sienās un drūmās domās. Savu diagnozi nereklamēju, neidentificējos ar to ne mācību procesā, ne sporta zālē. Pa visu ārstēšanās laiku bija tikai pāris lekciju, no kurām analīžu un izmeklējumu dēļ atprasījos. Joprojām uzskatu, ka ārsta norādījumi jārespektē, taču par šo tālaika rīcību varu sev uzsist uz pleca – malacis, ka pat tajās 3–5 visgrūtākajās dienās pēc ķīmijterapijas neļāvi organismam atslābt.
Par kādu slodzi ir runa – vai kā daudzcīņas laikos, kur svarīgākais ir rezultāts?
Es visu darīju ļoti prātīgi, izmantojot gan pieejamo informāciju, kuras tolaik vēl bija ļoti maz, gan paļaujoties uz to gudrinieku, kas galvā – intuīciju. Pamatā bija paša saplānots izturības jeb kardiotreniņš, kurā tiek nodarbināts viss ķermenis. Ķīmijterapijas laikā – pastaiga dažādos tempos, ātrāka vai lēnāka skriešana līdz patīkamas piepūles sajūtai, kad kļūst nedaudz silti un sāk parādīties pirmās svīšanas pazīmes. Un tā pa 20 minūtēm līdz pusstundai aptuveni četrreiz nedēļā. Ja jutos izteikti sliktāk, aktivitātes sākumu izvēlējos ļoti rāmu un mierīgu, bet procesa laikā tās tempu paaugstināju. To varētu nosaukt par programmu numur viens. Turpinājumā bija programma numur divi – spēka vingrinājumi: muskuļu nodarbināšana, izmantojot hanteles, brīvos svarus, sava ķermeņa svaru un elastīgās gumijas. Man visu ārstēšanās laiku izdevās saglabāt sākotnējo muskuļu masu, lai arī daudziem terapijas laikā tā samazinās.
Vai studijas medicīnas augstskolā tādam iekšējam gudriniekam, kas paša galvā, spārnus neapgriež?
Ergoterapija tomēr mudina uz veselību lūkoties plašāk, holistiski, ņemot vērā gan fizisko, gan emocionālo un garīgo aspektu. Saprotot, ka cilvēkiem ar onkoloģiskām diagnozēm tas ir īpaši svarīgi, pievērsu pastiprinātu uzmanību mēģinājumiem iedziļināties savā iekšējā pasaulē. Mans skatījums uz lietām un pasauli tajā laikā ārkārtīgi paplašinājās.
Iekšējā dialogā ar sevi?
Man ļoti laimējās ar draugu un domubiedru, kurš pārnāca uz Stradiņiem pēc psiholoģijas studijām Latvijas Universitātē. Jānim gan neizdevās noturēties ilgāk par pusgadu, taču šajā laikā viņš manai domāšanai piešķīra padziļinātu psiholoģisko ievirzi. Joprojām ik pa laikam paklausos viņa ieteikto videoierakstu, kurā kāds vieds vīrs, nojaušams, ka ārsts, četru stundu garumā runā par dzīves pamatvērtībām, mudinot tādus šķietami zināmus jēdzienus kā cilvēks, Dievs, pasaule, fiziskais ķermenis, šūnas, orgāni ieraudzīt pavisam citādā gaismā. Samērot ar savu pieredzi. Tas ļoti paplašināja manu apziņu. Iespējams, tieši tur arī esmu radis vispārliecinošāko atbildi jautājumam, kas ir vēzis.
Kas ir vēzis? Par atbildi uz šo jautājumu taču esot paredzēta Nobela prēmija.
Man atbildei uz šo jautājumu ir tikai personiskais viedoklis, kas nav ne zinātniski pamatots, ne citādi mērīts. Laika gaitā tas ir mainījies, taču tagad es kopainu redzu aptuveni tā – vēzis organismā aktivizē ļoti sarežģītus šūnu dalīšanās procesus fizioloģiskajā un bioloģiskajā līmenī, taču šī mehānisma darbināšanā iekļauta arī apziņa. Lielās līnijās tā ir individuālās apziņas atvienošanās no universālā Dieva mīlestības avota – virsapziņas jeb dievišķās apziņas, lai kā mēs to nosauktu. Šādu atvienošanos var veicināt ārkārtīgi plašs fizisko un mentālo faktoru kopums, kas ilgstoša kairinājuma rezultātā spēj izsist šūnas no ieprogrammētā uzdevuma. Katram tas izpaužas citādi. Manā gadījumā atvienošanos, iespējams, izraisīja pastāvīgs iekšējais stress, bērnības un pieaugšanas traumu radītie pārdzīvojumi, neveselīgs dzīvesveids.
Foto: Rojs Maizītis Uzdevums – savienoties atpakaļAtvienošanās notikusi. Ko tālāk?
Uzdevums – savienoties atpakaļ, ne mirkli nepārstājot ticēt, ka tas iespējams. Gan ar ārstu noteikto terapijas kursu, kas ietver arī optimāla uztura un kustību režīma piemērošanu, gan ar domāšanas maiņu, kas bieži nozīmē arī prioritāšu maiņu un citādu dzīves jēgas apzināšanos.
Kā jums veicās ar uzdevuma izpildi?
Uzreiz pēc Rehabilitācijas fakultātes pabeigšanas devos uz Tronheimu Norvēģijā, sāku klātienes studijas fizisko aktivitāšu fizioloģijas programmas maģistrantūrā. Tronheima ir manas otrās mājas, jo tieši tur notika tas ārkārtīgi nozīmīgais pagrieziens dzīvē, kas mani ieveda jau nākamajā onkoloģijas problēmu izpratnes līmenī. Bija divi lieli bloki, uz ko šī programma koncentrējās. Pirmais – kā palīdzēt sportistiem uzlabot sasniegumus. Otrais bloks, kas tikko sāka attīstīties, – fizisko aktivitāšu nozīme veselības aprūpē. Pētījumu ievirze – kas notiek cilvēka organismā fiziskās slodzes laikā. Gluži vai brīnumainā kārtā jau pirmajā gadā man piedāvāja iespēju piedalīties arī plašā nacionālajā projektā par fizisko aktivitāšu nozīmi krūts vēža pacientēm. Personīgā pieredze plus iespēja būt līdzdalīgam tāda mēroga pētījumā...
Par jūsu personisko pieredzi norvēģi taču zināja?
Par to runāt nelikās svarīgi. Studiju biedriem pozicionēju sevi kā veselības aprūpes speciālistu, kurš papildina zināšanas maģistrantūrā un piedalās zinātniskā pētījumā. Turklāt vizuāli jau nevarēja pateikt, ka man bijusi ķīmijterapija; mati taču ataug. Bet fiziski biju lieliskā formā, jo paša onkoloģisko pieredzi biju sakausējis gan ar savu patiku pret fiziskajām aktivitātēm, gan zināšanām par fizisko aktivitāšu fizioloģiju. Maģistrantūru pabeidzu kā fizisko aktivitāšu fiziologs ar specializāciju onkoloģijā. Man bija iespēja palikt Norvēģijā arī uz doktorantūru, taču uzskatīju, ka cilvēkiem Latvijā – gan onkoloģijas pacientiem, gan ārstiem un profesoriem – šīs zināšanas kopā ar dziļāku izpratni par dialoga veidošanas nozīmi ir vairāk vajadzīgas. Tas ir pilnīgi jauns koncepts, jauna pieeja skatījumam uz fiziskās slodzes atveseļojošo nozīmi, īpaši krūts vēža ārstēšanas laikā. Mums šādas studiju programmas joprojām nav.
Ko īsti šis jaunais skatījums ļauj ieraudzīt un saprast?
Sistēmai ir divas sadaļas. Pirmo veido dažādas intensitātes kardioslodze, veltot fiziskajām aktivitātēm aptuveni 30 minūtes dienā. Tas ir aerobais treniņš, izmantojot slīdceliņu, vai arī nodarbības ārā – soļošana, nūjošana, prātīga skriešana, mierīga braukšana ar velosipēdu, nesteidzīga pastaiga, kuras laikā viegli uzturēt sarunu ar līdzgājēju. Nevis vienkārša pačalošana, bet dinamisks process, kas, paliekot komforta zonā, pieļauj pat nelielu aizdusu. Šāda veida slodze ir piemērota arī ķīmijterapijas laikā un pirmajās dienās pēc tās, tikai rūpīgi jāseko līdzi pašsajūtai. Asins plūsmai sākot cirkulēt ātrāk, 95 % gadījumu jau pirmajās sešās minūtēs pašsajūta uzlabojas. Tad var droši turpināt iesākto arī nākamās 20–25 minūtes. Ja tā nenotiek, pasakām sev paldies un metam mieru, bet nākamajā dienā noteikti turpinām.
Kad šī mierīgā, bet efektīvā kardioslodze jau kļuvusi par ikdienu, aktivitāšu pusstundas tempu jāsāk sadalīt atšķirīgos intervālos: četras minūtes eju lēni, iesildot organismu, nākamajās četrās tempu kāpinu, varbūt pat panākot nelielu aizdusu, kas vēl nav diskomforts. Tad atkal četras minūtes lēnāk, bet pēc četrām mierīgajām minūtēm jauns uzrāviens. Tā uz priekšu, kamēr pusstunda garām.
Atslēgas faktors – intensitātes maiņaPat grūti uztvert, kur īsti te slēpjas jaunā paradigma, jaunā pieeja ārstēšanas procesam. No fizioloģijas viedokļa šādam aktivitāšu izkārtojumam, noteiktā ritmā paātrinot sirdsdarbības frekvenci, ir milzīgs efekts, kas sniedzas pat līdz molekulārajam līmenim. Tādu regulētu mērenu kardioslodzi vajadzētu nodrošināt divas reizes nedēļā. Pārējās dienās – pastaiga ar draugiem vai sunīti, citāda izkustēšanās. Neiespringstot, izbaudot. Atceroties, ka dārza darbi, mājas tīrīšana un kāpšana pa trepēm nav treniņš, bet kustība, kas neapšaubāmi arī ir ļoti nozīmīga. Atslēgas faktors ir intensitātē. Intensitātes maiņā.
Bet tas nav viss. Sistēmas otrā sadaļa attiecas uz spēka treniņu, pievēršot uzmanību muskuļiem. Ja mājās nav hanteļu, der ūdens pudeles. Sievietēm vēlams sākt ar vienu kilogramu smagām hantelēm un pakāpeniski sasniegt trīs kilogramus; svars atkarīgs no fizisko aktivitāšu pieredzes un ārstēšanās procesa gaitas.
Spēka treniņā vēlams ietilpināt arī pietupienus – ar straujāku piecelšanos (vēl labāk, ar uzrāvienu) no krēsla un mierīgu apsēšanos, tā īpaši akcentējot nervu sistēmas spēju iesaistīt slodzē vairāk muskuļu šķiedru. Ja ceļi ir jutīgi, uz krēsla var nolikt spilventiņu. Kad tas apgūts, var sēsties uz zemāka ķeblīša vai izdarīt dziļākus pietupienus bez krēsla. Atkal svarīga ir intensitātes maiņa: iesildīšanās – sešas reizes augšā un lejā mierīgā ritmā –, pēc tam četras līdz sešas reizes ar strauju uzrāvienu pieceļoties, vēlams, ar papildu smagumu rokās. Divas minūtes atpūšamies, tad veicam četrus atkārtojumus. Arī šāda slodze jānodrošina vismaz divreiz nedēļā.
Sekošana līdzi pašsajūtai taču nevar būt pietiekami objektīva – vienam jušanās diskomfortā ir ierastais agregātstāvoklis arī bez onkoloģijas, citiem piemīt teju vai bezgalīga pacietība.
Jāsaprot, ka slodzes mērķis ir ārstēšanās laikā saglabāt, bet pēc tam arī paaugstināt cilvēka fiziskās spējas. Attiecīgos klīniskos pētījumos tās iespējams precīzi izmērīt un, vadoties pēc šiem rādījumiem, izvēlēties piemērotāko slodzes intensitāti. Mūsu Fizisko aktivitāšu klīnikā ir kabinets ar īpaši aprīkotiem trenažieriem, kur slodzi var precīzi kontrolēt un spriest par sasniegto, raugoties gan no iekaisuma marķieru mazināšanās līmeņa, gan no insulīna jutīguma viedokļa un citiem onkoloģijā svarīgiem rādītājiem. Taču pieredze rāda, ka pat tad, ja cilvēks nevienā pētījumu grupā nav iekļauts, pareizi organizētu fizisko aktivitāšu rezultātā vēlamās adaptācijas tik un tā notiek. Tāpēc labāk neiecentrēties uz mērījumiem, bet sākt nodarbības jau ŠODIEN.
Foto: Rojs Maizītis Slodzi – arī ķīmijterapijas laikāPar mērījumiem un to rezultātiem tomēr pastāstiet vairāk!
Izlemjot Norvēģijā iesākto turpināt pašu mājās, Rīgas Stradiņa universitātē, zināju, ka fizisko aktivitāšu speciālistu, kas koncentrējas tieši uz onkoloģiju, mums nav. Paldies profesorei Sandrai Lejniecei, kura mani iedrošināja no situācijas nenobīties un doktorantūrā pievērsties pētniecībai. Kopā ar darba vadītājiem un konsultantiem precizējām projekta mērķi, koncentrējoties uz muskuļu spēka dinamikas likumsakarībām onkoloģijā. Manas disertācijas tēma – Maksimālais spēka treniņš krūts vēža pacientēm ķīmijterapijas laikā. Konsultants bija krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs profesors Jānis Eglītis.
Pētījumu noslēdza 56 krūts vēža pacientes, kurām divreiz nedēļā trīs mēnešu garumā tika organizēti 20 minūšu gari spēka treniņi. Puse bija treniņgrupā, otra puse – kontrolgrupā. Katram no šiem onkoloģijas vidē iegūtajiem, precīzi fiksētajiem, izvērtētajiem un pārbaudītajiem parametriem izstrādājām sīku zinātnisko pamatojumu. Rezultāti neradīja šaubas par nepieciešamību jauno paradigmu ieviest praksē iespējami ātrāk. Jāpiezīmē, ka 17 no toreizējās treniņgrupas sievietēm nāk uz nodarbībām joprojām. Jo jūtas labi. Jo saprot, cik svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes. Jo zina, kāpēc jādara tieši tā.
Kur meklējams tas svarīguma centrs?
Vajadzībā neļaut samazināties muskuļu spēkam – ne ārstēšanās laikā, ne pēc tam. Muskuļi ir visprasošākie audi enerģijas patēriņa ziņā, bet pētījumu pieredze liecina – veicot apzinātus treniņus, muskuļi nevis izžūst, bet pat palielina savu masu, tāpēc agrāko 80 kilogramu vietā sieviete nereti var pacelt pat 126 kilogramus. Būtiski uzlabojas kontrakcijas mehānisms – tas, cik ātri muskuļi spēj aktivizēties slodzei. Pašā muskulī uzlabojas iekšējā mikrocirkulācija, kas nodrošina ātrāku barības vielu un citu nepieciešamo substrātu piegādi organisma šūnām. Kad muskulis uztrenēts, būtiski paaugstinās insulīna efektivitāte un pieejamība, bet tas palīdz ievadīt šūnās glikozi.
Muskulim paņemot lieko enerģiju, audzējam tās paliek mazāk. Muskuļi arī ir sekrēcijas orgāns. Fiziskās slodzes laikā asins plūsma tajos atbrīvo dažādu veidu ķīmiskās vielas, kas palīdz ātrāk nobriest un formēties dabiskajām killeršūnām un T-šūnām, kuras piedalās organisma imunitātes stiprināšanā. Mainoties asinsvadu diametram – fizisko aktivitāšu laikā tie paplašinās –, imunitātes šūnas var niknāk vērsties pret vēža šūnām. Organismam ir vairāk iespēju tikt galā ar nevēlamo, izmantojot pašam savu imunitāti. Saglabājot fizisko aktivitāti arī uzreiz pēc ķīmijterapijas, notiek precīzāka vajadzīgo vielu piegāde tieši audzējam.
Neieslīgstot medicīniskajos skaidrojumos, ar pilnu pārliecību var teikt, ka cilvēkiem, kurus skāris vēzis, fiziskās aktivitātes nodrošināšana nav vienkāršs aicinājums vairāk pakustināt rociņas un kājiņas, mazliet pastaigāties un pāris reizītes pietupties, bet fizioloģiski un molekulāri pamatota terapijas sastāvdaļa. Tā ir vesela zinātnes nozare, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka tās secinājumi nepaliek tikai zinātnieku laboratorijās, bet tiek nodoti sabiedrības lietošanai.
Sapazīties, citam citu uzmundrinātTikt lielākā skaidrībā par šīm iespējām var tikai Fizisko aktivitāšu klīnikā?
Fizisko aktivitāšu klīnika ir jauna ārstniecības iestāde, kas pārstāv privāto sektoru, taču sadarbībā ar vadošajiem onkologiem un sabiedriskajām organizācijām, piemēram, Fizisko aktivitāšu fondu, ko cilvēki ir aicināti atbalstīt ar ziedojumiem, esam izstrādājuši vairākus visiem pieejamus projektus. Viens no tiem ir bezmaksas vingrošana, kas notiek katru sestdienu pulksten 10 pie Māras dīķa. Slodzes intensitāte ir pielāgota kā krūts vēža pacientēm, tā jebkuram interesentam, kam svarīgi uzlabot veselību. Cilvēki sapazīstas, cits citu iedrošina, var saņemt jaunāko informāciju un aprunāties ar speciālistiem.
Ja nu atnāk tāds, kurš uzstāj, ka zinātniskās teorijas nāk un iet, bet tikai tautas medicīna iztur visas vētras un pārbaudījumus?
Tautas dziedniecības iedarbība nav izpētīta, un par tās efektiem pārliecinošu zinātnisko publikācijas nav. Manā izpratnē tā ir iespējama, ja vien veicina cenšanos labāk piekļūt arī tiem iekšējiem faktoriem, kas ietekmē veselību. Holistiskā pieeja veselībai nozīmē ārstu noteikto terapiju nenošķirt no fiziskajām aktivitātēm un muskuļu darbības nianšu pārzināšanas, neizslēdzot arī psihoterapeitisko aspektu. Tagad visas Eiropas vadošās organizācijas, kas nosaka ārstēšanu onkoloģijas gadījumos, jau sen iekļāvušas arī fiziskās aktivitātes. Vajag vai nevajag – par to vairs nav diskusiju. Vajag! Taču tagad jau ejam uz diskusiju, ka katram cilvēkam tas ir individuāli. Ja pacients vēršas arī pie ekstrasensa, ja tas viņam palīdz būt iekšēji mierīgākam, bet netraucē ārstu noteiktajam terapijas procesam, turklāt šis dialogs ir argumentēts un cieņpilns, – brīva izvēle.
Vai jūsu vadītās bezmaksas fiziskās nodarbības varētu interesēt arī cilvēkus, kuri ir pārliecināti, ka onkoloģijas risks viņus neskar?
Mūsu pētījums Norvēģijā nebalstījās tikai uz onkoloģijas pacientiem, bet skatīja fizisko aktivitāšu ietekmi uz cilvēka fizioloģiju kā tādu. Mērot aktivitātes rādītājus senioriem, kas pastāvīgi piedalījušies fiziskajās nodarbībās, pārliecinājāmies, ka pat cilvēkiem pēc 85 gadu vecuma kardiovaskulārās sistēmas plastiskums un organisma spēja izmantot skābekli var būt tikpat efektīva un spējīga adaptēties kā trīsdesmitgadniekiem. Protams, nozīme ir arī pareizai ēšanai. Jārūpējas, lai produkti būtu nepiesārņoti un tīri, ēdienkarte daudzveidīga, vienkārša un sabalansēta, neizslēdzot taukus. Jāseko, lai pēc pārtikas uzņemšanas vēderā pietiktu vietas arī gaisam un ūdenim. No alkohola gan labāk tālāk. Pētījumi rāda, ka, pastāvīgi izdzerot kaut vai vienu glāzi vīna dienā, iespēja attīstīties krūts vēzim pieaug par desmit procentiem. Nulles deva ir vislabākā. Tas, ka cilvēkam pēc alkohola lietošanas būtiski uzlabojas garastāvoklis un atraisās spēja pašizpausties, diemžēl norāda uz paaugstinātu risku ar laiku kļūt par hronisku alkoholiķi. Jo lielāka nomāktība un miegainums pēc mērenas iedzeršanas, jo šī iespējamība ir zemāka. Vesels cilvēks var būt laimīgs arī bez alkohola lietošanas.
Uzskatāt sevi par laimīgu cilvēku?
Noteikti! Man ir brīnišķīga ģimene – lieliska sieva, trīsgadīgs dēliņš. Man ir aizraujošs darbs – tieši onkoloģija mani ir izvedusi pasaulē. Pateicoties profesora Eglīša autoritātei, šo tēmu risinām gan pašu mājās, gan esam aktualizējuši pasaules kontekstā. Mums ir lieliska sadarbība ar kolēģiem ārzemēs, esmu publikāciju autors, ar ziņojumu par savu pētījumu tēmu esmu uzstājies Pasaules vēža kongresā. Daloties savā pieredzē, mans mērķis ir sapurināt un uzmundrināt visus, kam nākas ar šo diagnozi saskarties. Atgādināt, ka tās nav beigas, bet jauns sākums un jaunas iespējas, kas ļauj ne tikai mainīt skatu uz tiešo ārstēšanās procesu, bet mudina arī novērtēt dzīvi kā lielāko vērtību, kas mums dota.
