Traumatologs, ortopēds Jānis Viļums ir ārsts ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi traumatoloģijā, ortopēdijā un sporta traumatoloģijā. Latvijas Olimpiskās vienības ārsts konsultants ar lielu pieredzi sportistu ārstēšanā. Dakteris Viļums ir arī viens no retajiem ārstiem Latvijā, kas taisa gūžu atroskopijas. Arī par to šajā intervijā.
Kura jums ir tā mīļākā vieta pacienta ķermenī, jo to vislabāk pārzināt?
Lielās locītavas – pleci, ceļi, potīte, pēdas locītava un gūžas locītava. Vairāk taisu endoskopiskās operācijas. Veicu artroskopijas, ievietoju videokameru lielajā locītavā un tad daru visādas manipulācijas, lai cilvēkam pāriet vai samazinās sūdzības.
Interesanti, no kāda vecuma sākas jūsu pacienti?
Pusaudži agrīnā vecumā, tad var sākties locītavu problēmas. Un galējais vecums nav ierobežots. Ļoti daudz ir sportistu. Pusaudži sportojot ļoti daudz traumējas, ir dažādas locītavu vainas, ko varu ārstēt ar mazinvazīvām metodēm.
Bet tas var notikt arī ar pusaudžiem, kas tikai sēž un, vienkāršoti runājot, “telefonu spaida”?
Dažādi, bet jaunajiem sportistiem, protams, ir lielākā iespēja traumēties, kamēr ķermenis pierod pie dažādām slodzēm un nostiprinās. Tās pašas krusteniskās saites biežāk plīst padsmitniekiem, kad viņi sāk lielākas slodzes, vēlāk veidojas dažādas meniska problēmas. Tāpat plecam vairāk veidojas nestabilitātes, jauniešiem bieži veidojas atkārtoti mežģījumi… Tā nu sanāk, ka pusaudži ir viens no maniem pamatkontingentiem.
Ko jūs kā tēvs un kā ārsts ieteiktu, kuros sporta veidos savējos bērnus nesūtītu?
Labs jautājums! (Smejas.) Mani bērni sporto, bet nav tik ļoti dziļi sportā, viņiem vairāk ir izglītība un tagad jau darbs. Bet mana jaunākā meita nodarbojas ar jāšanu, kas, man liekas, ļoti bagātina cilvēku garīgi un fiziski. Vecākais dēls skrien – arī tāpēc, ka es savā laikā esmu nodarbojies ar skriešanu. Amatieru līmenī gan, bet mēs esam to sākuši darīt kopīgi.
Teikt, ka ar kādu sportu nevajag nodarboties, jo tas ir ļoti traumatisks, manuprāt, nav īsti pareizi. Varbūt kādā veidā tas risks dabūt traumu ir lielāks, bet atkal gandarījums ir milzīgs! Brīdis, kad cilvēks ir iekšā sportā, viss deg un fano par lietu, varbūt ir pat nozīmīgāks par risku. Tā ir motivācija, aicinājums. Tāpēc man šķiet, ka visi sporta veidi savā ziņā ir skaisti.
Būt olimpiskās komandas ārstam – kādi ir jūsu pienākumi?
Es esmu Latvijas Olimpiskās vienības konsultants. Ir arī Olimpiskās vienības ārsti, un katram ir savi sporta veidi, par ko ir atbildīgi. Ja ir kādas vainas, kur varu palīdzēt, tad es viņus konsultēju un, ja vajag, arī operēju. Jāsaka, ka lielais sports ir samērā traumatisks. Ja nav lūzumu, tad ir saišu, cīpslu iekaisumi vai locītavu skrimšļu bojājumi, nodilums. Ir, protams, arī ļoti lielas slodzes un pārslodzes, kad muskuļu un kaulu sistēma ne vienmēr tiek līdzi. Jāsaka, ļoti daudzus Latvijas profesionālos sportistus es esmu ārstējis un, ja vajag, arī operējis. Arī olimpiešus.
Liekas pat neticami, ka kaut ko operē un cilvēks atkal var atgriezties sportā un arī cīnīties par medaļām. Pēc lielām traumām. Ka cilvēks ir vēl stiprāks nekā kāds, kas nemaz nav operēts, bet nav arī sportojis, tiesa?
Jā, tas, protams, ir ļoti dažādi. Katram sporta veidam ir sava specifika. Piemēram, šķēpmetējs, kam pamatā ir pleca locītava, elkoņa locītava, – ja tā ir dominējošā roka, kam viņš notraumē plecu, ne vienmēr izdodas atgriezt sportistu tajā pašā līmenī, jo locītava tomēr ir ļoti smalks mehānisms. Turklāt šķēpmetējiem kustības ir tik ļoti specifiskas! Ja ar to pašu pleca vainu ir cita veida sportists, viņam iespējamība atgriezties ir daudz lielāka.
Arī pēc operācijām daudzi atgriežas tajā pašā līmenī, bet tās ir nianses – kāda veida patoloģija, kura locītava… Galvenokārt, kas par sporta veidu. Un kādā vecumā tas notiek – arī tas ir niansēti. Pusaudzis, jauns sportists vai karjera jau iet uz beigām – tas arī ļoti būtiski atšķiras.
Trauma – tas ir viens. Bet vai ir arī cilvēki, kas ir kaut kā predisponēti uz locītavu iekaisumiem, un kāpēc?
Manā gadījumā tie vairāk būtu cīpslu, saišu, skrimšļa iekaisumi. Sportistiem vairāk ir iekaisumi, kas radušies no hroniskām pārslodzēm vai nepareizām slodzēm.
Bet kāpēc ar iekaisumiem sirgst parasti un nebūt ne sportiski cilvēki? Nepareizs uzturs, kas vēl?
Domāju, tas ir kompleksi. Gan uzturs, gan pamatā dzīvesveids. Ja cilvēks jau agri ir amatieru sportā, tad ir jāskatās, kā viņš to dara. Tur visam jābūt sabalansētam. Domāju, arī mentālā veselība šajā gadījumā ir būtiska – kā cilvēks vispār skatās uz dzīvi. Jo cilvēks ir ļoti sarežģīts mehānisms, tas, kā tu uztver lietas, atspoguļojas tavā fiziskajā veselībā.
Atzīšos, ka nesen pati vairāk nekā gadu dzīvoju ar pleca sāpēm. Un tikai tad pamanīju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kam ir plecu problēmas, ko es līdz savām sāpēm nebiju pat ievērojusi! Tā tiešām ir izplatīta traumu un sāpju vieta?
Man pieņemšanās katrs otrais pacients nāk ar plecu problēmām. Arī sadzīviskās situācijās, kad cilvēki uzzina, ka esmu ārsts, parasti sāk stāstīt tieši par sāpēm ceļos vai plecos. Tā noteikti ir ļoti izplatīta problēma. Daļa cilvēku ar šīm sāpēm sadzīvo un tās pieņem kā rūgtu dzīves patiesību, pie ārsta nemaz neiet. Bet daudzi atnāk, un tad mēs meklējam iemeslu.
Lielākoties pie pleca vainām iemesls ir muskuļu nesabalansētība – muskuloskeletālā sistēma nestrādā, kā nākas, un to var koriģēt ar mērķtiecīgu fizioterapiju.
Problēma īstenībā ir mugurā, un tad plecs ne tā strādā?
Nē, mugurā to problēmu ir mazāk, vairāk muskuļos, kas ir ap pleca locītavu, kuri arī nosaka, kā plecs kustas. Ja muskuļi nav sabalansēti – vieni ir spēcīgi, otri nav tik spēcīgi –, rodas pārslodze uz pleca locītavu. Un tad veidojas iekaisumi. Bet ar mērķtiecīgu fizioterapiju plecu sabalansē, un tad lielākoties viss ir kārtībā. Ja disbalanss turpinās, plecos veidojas tā sauktās strukturālās izmaiņas – tad ir hroniski iekaisumi cīpslās, parādās mazi plīsumiņi, kaulos veidojas kaulu uzslāņojumi jeb radziņi, kas spiež uz cīpslām. Tas veicina to, ka iekaisums saglabājas un nemazinās.
Plecu ārstēšanā veicam izmeklējumu – magnētisko rezonansi vai USG –, un tad, ja redzam, ka strukturālās izmaiņas nav tik lielas vai nav vispār, cilvēks iet pie fizioterapeita, ilgstoši vingro, un lielākoties problēma pāriet. Ja redzamas nopietnas strukturālas pārmaiņas, ar fizioterapiju nebūs līdzēts – tad taisām dažādas injekcijas. Ja tās nepalīdz, tad taisām ķirurģiju.
Tikai fizioterapija – skan kā visvieglākais, bet cilvēkam pašam tas ir visgrūtākais… Kā jūs teiktu, no tiem, kam ir jāvingro, cik to dara un cik nemaz nesāk?
Ja cilvēks atnāk pie ārsta, tad jau viņš pirmo soli ir spēris. Tad viņam kaut neliela, tomēr ir motivācija kaut ko mainīt. Ir cerība, ka viņš vismaz vienu reizi aizies pie fizioterapeita, un tad liels jautājums būs, vai viņš terapeita sarakstītos vingrinājumus pildīs… Tāpēc es vienmēr iesaku, ka vajag iet vingrot klātienē, tas ir daudz efektīvāk. Kurss parasti, ejot divreiz nedēļā, ir kādi trīs mēneši, un tad jau var arī gaidīt kaut kādu rezultātu. Bet, ja esi gājis vingrot trīs mēnešus, izveidojas arī pieradums. Tad vieglāk sevi motivēt un pat piespiest turpināt vingrot arī mājās.
Zinu cilvēkus, kas iet vingrot pie fizioterapeita gadiem ilgi, lai uzturētu savu muskuloskeletālo sistēmu kārtībā. Un es teiktu, ka tas ir pareizi.
Jūs arī pats veicat kādu vingrojumu kompleksu mājās?
Es eju pat pie fizioterapeita vingrot un jau diezgan ilgi. Strādāju ORTO klīnikā, un mums ir arī fizioterapija, izmantoju šo iespēju un vingroju.
Sākāt to darīt pat bez kādām īpašām problēmām?
Arī man sāpēja viens plecs – tas bija viens no iemesliem. Bet, kad ir tikts pāri kādam kritiskajam reižu skaitam, tad jau ir vieglāk vingrot, no pieredzes saku. Līdz tam brīdim ir sevi jāpiespiež. Sevišķi tad, ja ir pieņemšanas un operācijas no agra rīta līdz vakaram. Jā, tad vēl piespiest sevi iet arī vingrot ir jāpapūlas. Tad ir jābūt motivācijai. Bet es arī katru vai gandrīz katru dienu sportoju, vingrojumi ir tikai daļa no manas sporta programmas.
Ko vēl jūs darāt?
Piemēram, tagad no rīta es divas stundas izbraucu ar kajaku pa Latgales ezeriem – man ir atvaļinājums. Vai nu es kāpju kalnos, vai braucu pa kādiem ūdeņiem ar laivām, pamatā ar kajakiem. Cenšos, lai četras piecas reizes nedēļā es noteikti kaut ko fiziski aktīvu darītu.
Fiziskajai formai vai arī galva to visu prasa?
Tā noteikti ir laba motivācija galvu izvēdināt. Ikdienas darbs saistās ar visādiem stresiem medicīnā, gan veicot ķirurģiju, gan lielā mērā arī konsultējot pacientus. Dienas beigās jau prasās izvēdināt galvu. Sports palīdz. Bet arī lai uzturētu sevi formā. Man patīk ceļot, patīk kāpt kalnos, un visu laiku ir jābūt daudzmaz labā fiziskajā formā.
Kā jūs kāpjat kalnos? Ejat trekingā vai kāpjat ar lauznīšiem un virvēm?
Visādi. Arī ar virvēm un leduscirtņiem, dzelkšņiem. Ir jābūt labā formā visu laiku, un pirms konkrētiem kalniem vēl jo lielāks izaicinājums – jo augstāk vai sarežģītāk gribas uzkāpt, jo nopietnākiem treniņiem jābūt pirms tam.
Vai pacients pats var kaut kā noteikt vai sajust, ka tā viņam ir trauma vai iekaisums?
Trauma – tu jau zini, ka ir noticis kaut kas traumatisks. Bet ļoti bieži šīs vainas gan ceļos, gan plecos ir uz deģeneratīvu izmaiņu fona, kad ir hronisks iekaisums un kā pēdējais ir tas, ka kaut kas noplīst, bet tāpēc, ka jau iepriekš šīs struktūras ir kļuvušas vājas un trauslas. Plecā ir tā sauktais atdures sindroms, kad saspiežas cīpslas, kas ceļ roku uz augšu, – saspiežas rotatora manšete. Tad cilvēkam ilgstoši sāp, viņš ar to mēģina sadzīvot, un tas var būt pat gadiem ilgi. Vienā brīdī cīpsla, tā rotatora manšete, ņem un noplīst. Kā mēs to sauksim – tā ir trauma vai tas ir iekaisums? Hronisks iekaisums, kas komplicējas ar nelielas enerģijas traumu, un rezultātā noplīst tās cīpslas.
Tāpat ceļos ir meniski – visiem zināms, tādi pusmēness veida skrimslīši, kas ir amortizatori. Un, lai tie saplīstu jauniem cilvēkiem, tur vajag nopietnāku traumu – vai sportā, vai kaut kur sadzīvē celi savaino, un menisks saplīst. Bet ar laiku tie zaudē savu stiprību, un veidojas hroniskas deģeneratīvas izmaiņas. Tad liela daļa cilvēku nemaz nezina, ka kaut kas ir satraumēts, jo nekas tāds arī nav bijis. Bet vienā brīdī sāk sāpēt. Uztaisa magnētisko rezonansi, un skaties – hops! – menisks ir saplīsis. Bet tas ir tāpēc, ka jau ir bijis hroniski mainīts.
Tāda, es teiktu, ir pat lielākā daļa plīsumu – uz izmaiņu fona. Traumu ir salīdzinoši mazāk.
Ko ceļgaliem nodara liekais svars, un no cik kilogramiem, jūsuprāt, sākas liekais svars, kas tiem traucē?
Protams, liekais svars locītavām rada papildu slodzi, bet locītavas arī pielāgojas šai papildu slodzei. Jo tas notiek pakāpeniski, neviens nekļūst par 10 kilogramiem smagāks dienas laikā. To var redzēt arī, veicot ķirurģiju, ka kaulu struktūra ir blīvāka un arī skrimslis stingrāks palicis. Bet tas ir līdz zināmam brīdim, un tad ir nogurums locītavu struktūrām. Protams, cilvēkam ar lielāku svaru ir lielāks risks, ka veidosies deformācijas. Īpaši ceļos. Un, ja iepriekš ir bijušas kādas traumas – menisku plīsumi vai skrimšļu bojājumi –, iespējamība, ka tur veidosies osteoartrīts, locītavu deformācija, ir daudz lielāka.
Cilvēkam, kas atnāk pie manis ar sāpošām locītavām un paaugstinātu ķermeņa svaru, es, protams, rekomendēju gan vingrot, gan domāt, kā svaru samazināt.
Esat arī pieredzējis kādu labu piemēru?
Jā. Ir. Un daudz tādu piemēru! Tas nav bezcerīgi. Cilvēkiem kādā brīdī svars ir ļoti pieaudzis, tad sāk sāpēt locītavas, un viņi maina dzīvesveidu. Ēšanas paradumu maiņa, plus fizisko aktivitāšu maiņa un domāšanas maiņa. Zinu daudzus, kas ir mainījušies, kļuvuši sportiskāki un nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem. Locītavām ar problēmām vislabākie ir tādi sporta veidi, kad nav virsū ķermeņa svars, – riteņbraukšana, peldēšana. Lai nebūtu skriešanas un triecienu uz locītavām, īpaši garās distancēs vai kādās sporta spēlēs. Tas nav labākais cilvēkam ar lieko svaru. Bet, ja tu regulāri brauc ar velosipēdu, peldi, ziemā slēpo ar distanču slēpēm… Varbūt arī skrituļslēpes un skrituļslidas būtu okei. Vai, piemēram, airēt.
Svarīgi ir miksēt sporta veidus. Nevis ar visu savu paaugstināto svaru pēkšņi sākt, piemēram, skriet. Tas nebūs labi – gan locītavas, gan arī kauli to neturēs, un visām pārējām ķermeņa sistēmām būs grūti. Miksējot – vienu dienu tu brauc ar velosipēdu, tad tu peldi, tad izdomā airēt, vienalga, kanoe vai kajaks, vai vienkārša airu laiva, bet katru dienu tu dari kaut ko citādi, lai ķermeņa dažādās sistēmas pierastu pie slodzes. Lai nebūtu tikai tā viena skriešana. Pavasaros tas ir visizteiktāk, kad cilvēki pēc ziemas sāk kaut ko darīt, piemēram, gatavoties maratonam. Tad arī kaulos var veidoties stresa lūzumi no tā, ka ķermenis nav pieradis pie tādām slodzēm, locītavās – skrimšļu problēmas utt.
Sporta veidus noteikti vajag “darīt” pakāpeniski, miksēt un kombinēt ar fizioterapiju. Kombinēt ar ēšanas paradumu maiņu, un tas būs risinājums.
Droši vien esat dzirdējis teicienu – ja tev pēc 40 gadiem nekas nesāp, tu esi miris. Jūsu viedoklis?
Jā, esmu daudz dzirdējis to teicienu… Vēl arī: “Ieskaties pasē!” utt. To regulāri saka, bet es tam nepiekrītu. Domāju, ka vecumam noteikti nav izšķirīgā nozīme. Dzīvesveidam un tam, kā tu skaties uz lietām, – tam ir. Arī – kā tu uztver sāpes. Viens, kad viņam kaut kas iesāpas, tik ļoti koncentrējas uz sāpēm, ka ne par ko citu vairs nespēj domāt, un tā pārvēršas par milzīgu problēmu. Visiem jau kaut kas iesāpas, bet nu kā tu to uztver.
Protams, ja ir konkrēta vaina locītavās, saplīsis menisks, piemēram, to var izārstēt! Tāpēc ir jāskatās, kas par iemeslu ir sāpēm. Sāpju gadījumā vienmēr ir kāds konkrēts iemesls, kāpēc tās ir. Vienmēr! Labāk ir aiziet pie ārsta un redzēt – ja ārsts saka, ka ar ķirurģiju tas nav jārisina, nebūs līdzēts, tad jādara tas, par ko runājām iepriekš, – mainīt paradumus, vingrot. Un to var darīt jebkurā vecumā. Vecums noteikti nav šķērslis!
Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet cilvēkam lielā mērā nekad nav par vēlu mainīt sevi. Esmu redzējis ļoti daudz piemēru, man ir bijuši tādi pacienti, kas liekas bezcerīgi, negrib aktīvi darboties… Un tad kaut kas notiek apziņā, un viņi sāk sportot. Sports arī maina skatījumu uz lietām. Cilvēks pilnīgi mainās.
Nē, es noteikti esmu optimists! Domāju, ka cilvēks var mainīties jebkurā vecumā, tikai vajag atrast pareizo motivāciju.
Arī jums pašam bija jāmainās – uz kustībām, piemēram, vai to visu darāt jau kopš jaunības?
Jā, esmu centies jau no jaunības kustēties. Un tomēr reizēm ir bijuši tādi brīži, kad esmu ļoti daudz strādājis, kad man galīgi nav bijis laika kam citam. Tas ir bijis ilgiem periodiem, kad pamatā esmu darbā. Un tad esmu sapratis, ka nevar tā dzīvot – visu atdot darbam. Un esmu centies mainīties.
Ir tādi cilvēki, kuru locītavas ir riska zonā? Slimību ietekmē, piemēram.
Ja runā par locītavu problēmām, lielākā daļa cilvēku ir tādi, kas var tikt galā ar fizioterapiju, bet nelielai daļai tomēr ir saslimšanas, konkrētas pataloģijas, kad noteikti vajadzīga speciālistu palīdzība.
Es bieži vien pacientus sūtu pie reimatologa, lai mēģinātu atrast kādas no dažādām sistēmiskām saistaudu slimībām vai infekcijām. Piemēram, ja cilvēks atnāk ar sāpošām locītavām, tā mēdz būt arī Laimas slimība jeb borelioze, kas Latvijā ir salīdzinoši izplatīta. Un tādu vainu ir diezgan daudz. Tāpēc jau mēs izvērtējam, kas var pacientam palīdzēt.
Jau klausoties pārņem tāds viegls izmisums – saproti, ka jāapiet 3–5 ārsti, kamēr atradīsi īsto sāpju iemeslu… Kāpēc nevar būt viens ārsts, kas visu uzreiz nosaka?
Bieži vien arī ir tā, ka viens ārsts to nosaka. Reizēm ir jāpameklē daudz dziļāk un pamatīgāk. Kad atnāk pacients, es bieži vien jau pēc tā, kā viņš ienāk kabinetā, kā skatās, kādas ir viņa pirmās sūdzības, varu pateikt, kas tā par vainu. Ļoti bieži. Plus papildu izmeklējumi, lai to apstiprinātu, un tad jau ir skaidrība. Retākos gadījumos ir tā, ka, pat veicot izmeklējumus, skaidrība nerodas. Reizēm veicam pat ārstu konsiliju – sanākam vairāki klīnikas ārsti kopā un spriežam, kāds konkrētajā gadījumā ir labākais risinājums.
Vēl viena svarīga un diemžēl arī vārīga vieta ir gūžas. No tā varbūt sevi var mūža laikā kaut kā jau pasargāt, lai vecumdienās nav jāveic operācija?
Katra locītava ir savā ziņā atšķirīga. Gūžas locītavas atšķiras ar to, ka ir kaut kādas vainas, kas ir specifiskas tikai tām. Arī gūžām var veidoties atdures sindroms, kad izveidojas kaulu uzaugumi, uzslāņojumi, kas, kustinot kāju gūžas locītavā, atduras viens pret otru. Ar laiku tas var radīt izmaiņas pašā locītavā, bieži vien neatgriezeniskas. Es ar to arī nodarbojos – esmu viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas taisa gūžu atroskopijas. Ievadu kameru gūžas locītavās un ārstēju atdures sindromu tā, ka ņemu nost kaulu uzslāņojumu. Tā vēl ir ne pārāk attīstīta lieta Latvijā, par kuru cilvēki varbūt arī nezina. Jo visi zina, kas ir meniski vai kas ir rotatora manšetes plīsumi plecos, bet gūžās ir femoroacetabulārās atdures sindroms, ko reti kurš varēs pateikt. Ja to laikus neārstē, kā pa ķēdīti tas aiziet uz gūžas locītavas deģeneratīvām izmaiņām. Locītava galu galā deformējas, un ir jāliek mākslīgā locītava.
Kā jūs to darāt? Ievadāt caurulīti, pa caurulīti skaldāt nost, ar tādu kā putekļsūcēju izvelkat ārā?
Jā, tieši tā arī varētu teikt! Bet tas viss ir vēl daudz komplicētāk. Mēs ievadām videokameru, visas darbības notiek caur maziem griezumiņiem videokameras kontrolē, un tad ir līdzīgi, kā teicāt, – ievadām dažādus instrumentus, piemēram, kā zobārsta urbi vai frēzi, bet daudz lielāku. Ar šo frēzi ņemam nost kaulu uzaugumus, kuri veido atduri. Kādas paralēles ar zobārstniecību arī te varētu vilkt (smejas).
Šad tad gadās, ka pat jaunam cilvēkam jau izveidojušās pietiekami nopietnas izmaiņas gūžas locītavā, un tādā gadījumā ar endoskopisko operāciju neko daudz viņam nevar palīdzēt. Tāpēc cenšos ļoti kritiski izvērtēt, vai konkrētam cilvēkam tāda operācija ir nepieciešama vai nav.
Bet ārsts vienmēr cenšas saglabāt esošo locītavu, ja tas ir iespējams. Tas, protams, ir daudz labāk, jo mākslīgo locītavu ieliek, bet tas arī vēlākā procesā saistās ar zināmiem riskiem. Var būt tā, ka locītava var izdilt, var izkustēties, var iekaist – viss kas var notikt. Tāpēc jācenšas savas locītavas saglabāt pēc iespējas ilgāk.
Man šad tad nāk pacieti un saka: nē, ceļi ir izdiluši, jau jāliek mākslīgā locītava, jo man sāp, es vairs netieku galā… Bet, veicot mazāku, endoskopisku operāciju, plus pēc tam kombinējot ar kādām injekcijām, cilvēks tiek galā – pat ja locītava ir padilusi, šī vaina tik ļoti netraucē.
Es esmu par tādu aktīvu pozīciju dzīvē. Pat neskatoties uz to, ka locītavas ir izdilušas, ar tām vēl var lieliski sadzīvot!
Ko jūs pats uzskatāt par sāpēm, kā tās iedalāt – kas ir lielas sāpes, kas ir neizturamas?
Sarežģīts jautājums. Protams, ir tāda skala, kur cilvēks subjektīvi var atzīmēt, cik lielas ir sāpes, – no 1 līdz 10. Viens ir oda kodums, desmit – lielākās sāpes, kādas tu vispār zini.
Ja cilvēkam jautā, viņš bieži vien uzliek ļoti lielu to sāpju cipariņu. Septiņi vai astoņi, piemēram, kas, man liekas, ir stipri pārspīlēti.
Katrs cilvēks sāpes uztver subjektīvi. Un man kā ārstam vajag ļoti smalki izvērtēt, cik liels ir subjektīvais moments, kāda daļa – objektīvais, kad sāpes tiešām tādas ir. Ja esmu to pietiekami izvērtējis, varu nozīmēt adekvātu tālāko ārstēšanu. Vai sāpes ir tik lielas, ka jālieto narkotiskie pretsāpju preparāti, vai lai viņš nomierinās un iet pie fizioterapeita vingrot, un kļūst vieglāk dzīvot? Tam visam domāti izmeklējumi.
Cik vieglu roku jūs izrakstāt pretsāpju līdzekļus?
Pretsāpju līdzekļi arī ļoti atšķiras, gradācija ir liela – no paracetamola līdz narkotiskiem pretsāpju līdzekļiem. Es neesmu tāds liels izrakstītājs, un ilgstoši tos nevajadzētu lietot – tas tomēr atstāj iespaidu uz veselību. Ir tā, ka locītavu problēmas lielā mērā ir deģeneratīvas, kā jau teicu, un tās ir hroniskas izmaiņas. Kad nāk paasinājumi, kad uz izmaiņu fona pievienojas iekaisums, tad cilvēkam ļoti sāp locītava. Tanī brīdī es viņam nozīmēju pretsāpju līdzekļus, kas parasti ir nesteroīdie medikamenti. Bet tas ir laiks līdz divām nedēļām, ne vairāk. Pa šo laiku akūtās sāpes samazinās, ja veicam arī fizikālas procedūras, un tālāk jau jāskatās. Ilgstoši lietot medikamentus, man šķiet, nav pareizi. Ir jādomā kas cits. Bet pie manis atnāk pacienti, kas ir gadiem ilgi lietojuši, arī tādi, protams, ir. To es noteikti nerekomendēju.
Deģeneratīvās izmaiņas vienmēr nozīmē, ka pacients ir gados?
Ne vienmēr. Cilvēkam gados tā iespējamība ir lielāka, bet mēdz būt arī salīdzinoši jauniem cilvēkiem. Tad tas vairāk saistīts ar to, ka bijušas traumas, kuru rezultātā locītavās kaut kas noticis. Traumu sekas. Bet cilvēkiem gados vairāk veidojas izdilumi locītavās, ko komplicē deģeneratīvās izmaiņas.
Locītavas jums šķiet stipras vai – tieši otrādi – vājas un saudzējamas?
Visu ķermeni vajag saudzēt. Pareizi pret to izturēties.
Kas jūsu izpratnē ir saudzēšana? Ravēšana, piemēram, ir nesaudzīga attiecībā pret savu ķermeni?
Ravēšana noteikti nav tā labākā lieta! Pirmais, ko es saku cilvēkiem: nevajag rāpot uz ceļiem un dziļi tupties! Jo tad, kad cilvēks ir dziļi pietupies, svars ir jāreizina vismaz ar seši! Ja ir ceļu vainas, locītavu problēmas, tām šis viss noteikti nepatīk. Reizēm liekas savādi, ka cilvēks tērē diezgan lielu naudu par ārstēšanu, taisa dažādas dārgas injekcijas locītavās, un tas viss, lai varētu savā mājas dārziņā ravēt. Jau nākamajā dienā locītavas sāp atkal! Visa ārstēšana aiziet kaķim zem astes.
Vēl viena interesanta nodarbe ir adīšana. Sievietes aizraujas un noada visu dienu un vēl pusi nakts… Pie jums slimas adītājas nenāk?
(Smejas.) Laikam tā ir ļoti veselīga nodarbe, jo man tādu pacientu nav – ir visādi citi, bet adītājas nepulcējas pie kabineta.
Un kas pulcējas?
No tādām nevainīgām nodarbēm – tas pats darbs pie datora. Bieži vien nāk cilvēki, kam sāp pleci, kam sāp elkoņi no tā, ka viņi visu dienu bīda datora peli.
Vai arī jūsu jomā kaut ko nospēlē iedzimtība – sāpēja vecmammai, sāpēja mammai, tagad meitai sāp…
Jā, iedzimtības komponents ir diezgan nopietns. Pie dažādām locītavu deformācijām tas ir svarīgs aspekts, kas jāņem vērā. Arī pēdām – pirkstu deformācijas noteikti ir ģenētiski saistītas.
Tomēr es pieļauju, ka ar savu dzīvesveidu tu vari to ietekmēt. Riska faktors – iedzimtība – ir, bet dzīvesveids to var zināmā mērā kompensēt.
Kāpēc cilvēkiem veidojas trauslie kauli un kaut kas – rokas, kājas - lūst biežāk nekā citiem? Pat ja tie nav cilvēki gados.
Tad jāskatās, vai nav kāda pamatsaslimšana vai patoloģija, kas padara kaulus trauslākus. Arī tas nav izslēgts. Ja tādas nav, jāskatās – varbūt kaut ko var mainīt vingrinājumi kustību koordinācijas uzlabošanai un fizioterapija.
No kādām slimībām kas tāds var būt?
Tas pats hroniskais D vitamīna trūkums ir viena no vainām. Mūsu platuma grādos D vitamīna deficīts ir ļoti daudziem cilvēkiem – tas var būt iemesls kaulu trauslumam.
Atkal jārunā par uztura bagātinātājiem?
Par uztura bagātinātājiem man prasa daudzi cilvēki. Īpaši par tiem, kas domāti locītavu veselībai. Protams, lielākā daļa no tiem ir nekaitīgi, un tas ir svarīgi, ka tie neko sliktu nevar izdarīt. Cilvēki tos var lietot. Bet es neesmu liels uztura bagātinātāju fans. Esmu vairāk aktīvā dzīvesveida un fizioterapijas fans – tas man liekas daudz nozīmīgāk. Kustēties, vingrot, sportot; skatīties, ko cilvēks ēd, lai būtu sabalansēta pārtika. Tas noteikti būtu labāk, nekā ja cilvēks, visu dienu neko nedarot, tikai ēstu uztura bagātinātājus un domātu, ka tas nu ļoti palīdzēs.
Vairākas reizes pieminējāt saudzīgo attieksmi, bet kalnos kāpšana ir ekstrēma nodarbe, un jūs to darāt!
Jā, bet tā ir ļoti saudzīga nodarbe manai mentālajai veselībai, kas varbūt ir daudz svarīgāk.
Kalnos kāpšana arī var būt ļoti dažāda. Tu vari staigāt pa takām trekingā un priecāties par skaistiem skatiem, un tas būs pietiekami veselīgi arī fiziskai veselībai. Bet nu atkal – vienmēr gribas sevi izaicināt un pārbaudīt, sasniegt kaut ko vairāk! Kādā brīdī vairs nepietiek ar takām, gribas arī kaut kur augstāk uzkāpt. Un jā, tad parādās riska momenti.
Ko jūs kā ārsts gribētu, lai visi pacienti kā pirmrindnieki izpilda? Un ko viņi tomēr nedara vai dara nepareizi…
Noteikti gribas, lai pacienti būtu līdzestīgi, lai būtu ļoti motivēti uzlabot savu veselību. Jo viena lieta ir tā, ka tu veic ķirurģisku operāciju, bet, ja pacients nesadarbojas, neklausa tavas rekomendācijas, nelieto nozīmētos medikamentus, neiet pie fizioterapeita, tas rezultāts ne vienmēr ir tāds, kādu ārsts vēlētos redzēt. Vai arī viņš kaut ko dara vairāk, nekā ārsts viņam rekomendējis…
Tas ir tas, ko es gribētu cilvēkiem novēlēt. Bet patiesībā lielais vairākums tādi arī ir. Vismaz tie, kas nāk pie mums uz privāto medicīnas klīniku, tomēr ir motivēti pacienti.
