Piedot otram ir atlaist emocijas sevis paša labad. Skaidro psihoterapijas speciāliste
Daudziem piedošana saistās ar samierināšanos vai padošanos, taču patiesībā tas nozīmē atlaist un atbrīvoties no negatīvām emocijām, kas ilgtermiņā var nodarīt kaitējumu sev pašam – savai emocionālajai un fiziskajai veselībai, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli" skaidroja kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste, docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas katedrā Ieva Salmane-Kuļikovska.
"Ir ļoti svarīgi saprast, ko šis vārds [piedošana] vispār nozīmē, jo, strādājot ar klientiem, bieži saskaros ar to, ka cilvēkiem šis vārds nereti rada lielu pretestību. Latviešu valodā izklausās, ka man kādam tā kā kaut kas ir jādod, jādod klāt, jāpiedod. Patiesībā, ja paskatās šī vārda tulkojumu no grieķu valodas, tā nozīme ir atlaist vai atbrīvoties. Tas ir mūsu apzināts lēmums atteikties no tām emocijām, kas mums ir destruktīvas, piemēram, dusmas, atriebības vēlme. Piedošana nav samierināšanās, kā daudzi to saprot," uzsvēra Salmane-Kuļikovska.
Piedot nenozīmē samierināties ar notikušo, tā nav arī otra cilvēka attaisnošana.
Piedošana nozīmē apzinātu lēmumu atbrīvoties no negatīvām emocijām, dusmām vai rūgtuma, un tas dažkārt var būt ļoti ilgs process.
"Piedošana ļoti bieži saistīta ar aizvainojumu. Ar to, ka mums rodas rūgtums, aizvainojums, dusmas pret kaut ko vai pret kādu. Tas, kādēļ mums ir vēlme nepiedot, neapzinātā līmenī nozīmē vēlmi saglabāt varu vai kontroli. Respektīvi, es dusmojos uz viņu vai atriebjos, un tas ir veids, kā mēs varam nejusties bezspēcīgi, jo justies bezspēcīgam ir ļoti nepatīkami," skaidroja Salmane-Kuļikovska.
Vienlaikus tas rada sava veida paradoksu, jo nepiedot nozīmē konkrētajai situācijai vai pāridarītājam dot varu pār sevi.
"Piemēram, es gaidu, kad kāds man atvainosies, un tikai tad es piedošu. Iespējams, tas nekad nenotiks, un tas nozīmē, ka es saglabāju negatīvu saiti ar to otru. Savā ziņā tam otram ir paradoksālā kārtā vara pār mani," norādīja Salmane-Kuļikovska.
Atzīt un neiestrēgt noliegumā
Piedošanas procesā, kas var aizņemt ilgu laiku, svarīgi ir neiestrēgt un nepalikt noliegumā, bet atzīt, ka konkrētais cilvēks ir aizskāris tavas jūtas, sāpinājis tevi.
"Dažkārt mēs, negribot just visas tās nepatīkamās emocijas, kas ir saistītas ar mūsu aizvainojumu un nevarēšanu piedot, dzīvojam tādā kā noliegumā. Mēs to racionalizējam, mēs sakām – tas jau nekas tāds nebija, man ar to jāsamierinās un tamlīdzīgi. It kā aizvainojuma nav, bet redzam, ka cilvēku piemeklē visādas citas problēmas – ir depresija, trauksme, dažādas citas veselības problēmas. Tas viss tādēļ, ka cilvēkiem ir pārāk sāpīgi un viņi nevēlas atzīt emocijas, kas saistītas ar šo aizvainojumu," vērtēja Salmane-Kuļikovska.
Līdz ar to pirmais solis uz piedošanu ir atzīt notikušo, atzīt, ka tas tev personīgi bijis nepatīkami un sāpīgi. Tam parasti seko dusmas un aizvainojums – svarīgi ir arī kārtīgi izdusmoties, uzsvēra speciāliste.
"Dažkārt cilvēkiem ir bail no dusmām, taču just dusmas nenozīmē to pašu, ko rīkoties dusmu iespaidā. Patiesībā dusmas ir neizbēgama lieta aizvainojuma gadījumā, un ir svarīgi, neradot negatīvas sekas, izdusmoties. Dažkārt mani klienti raksta dusmu vēstules vai kaut kā tās dusmas izrunā," skaidroja Salmane-Kuļikovska.
Pēc dusmām ierasti nāk skumjas. Arī tās ir svarīgi just, bet vienlaikus tajās nedrīkst ieslīgt, un ir jāmeklē atbalsts no kāda, kas nepieciešamības gadījumā palīdzēs tās pārdzīvot.
Tad seko piedošana jeb negatīvās pieredzes atlaišana.
"Tādā nozīmē, ka es neesmu noliedzis vai apspiedis savas emocijas, es esmu tās izjutis tā kārtīgi, un tad kādā brīdī manī iestājas dvēseles miers, samierināšanās garīgā nozīmē. Es atzīstu to, ka man bijis pamats just visas šīs emocijas, bet ar emocijām ir tā, ka, ja mēs ļaujam sev tās just, mēs nekad tajās bezgalīgi nepaliksim," uzsvēra Salmane-Kuļikovska.
Svarīgi saprast, ka piedošana ir svarīga nevis pāridarītāja, bet sevis paša dēļ, jo ilgstošs aizvainojums ietekmē gan cilvēka emocionālo, gan bieži vien fizisko veselību, atzina speciāliste.
"Lasīju vienu citātu, kas man ļoti patika, ka nepiedot ir kā norīt pa pilienam indes katru dienu, cerot, ka nomirs tas otrs," viņa piebilda.
