Paralimpiskās kustības Latvijā patronese ir Valsts prezidenta dzīvesbiedre, ārste Andra Levite. Savukārt, Parasporta dienas Siguldā patronese ir vairākkārtēja Paralimpisko spēļu medaļniece, pasaules, Eiropas un Paralimpisko spēļu čempione, paravieglatlēte Diāna Krūmiņa (eks. Dadzīte). Parasporta dienā Siguldā tiks parakstīts jauns Latvijas Paralimpiskās komitejas līgums ar “Mēness aptieku” par atbalstu 120 000 eiro apjomā nākamajam darbības periodam. Te viena piebilde – “Mēness aptiekas” praktiski ir vienīgais Paralimpiskās komitejas sponsors un atbalstītājs. “Mēness aptiekas” atbalsta Paralimpisko komiteju ne tikai finansiāli, bet arī ar medikamentiem, pārsienamajiem materiāliem, uzturbagātinātājiem, Veselības centru apvienības ārstu un “Mēness aptiekas” farmaceitu konsultācijām.
Latvijas Paralimpiskā komiteja ir biedrība, kas atbild par sportu cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā, ar mērķi attīstīt un popularizēt paralimpisko kustību. Tās uzdevums ir nodrošināt paralimpisko sportistu dalību nacionālās un starptautiskās sacensībās, kā arī pārstāvēt to intereses gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī. Par paralimpisko sportu tiek uzskatīti visi paralimpiskie sporti, kas šobrīd pasaulē kopā ir 28, kā arī neparaolimpiskie sporta veidi un pielāgotais sports cilvēkiem ar garīgu invaliditāti un dzirdes traucējumiem. Latvijas Paraolimpiskā komiteja ir Starptautiskās un Eiropas Paraolimpiskās komitejas locekle. Šobrīd Latvijas Paralimpiskā komiteja sastāv no 23 sporta federācijām, piedāvājot interesentiem nodarboties ar 27 atšķirīgiem sporta veidiem. Latvijas Paralimpiskā komiteja aptver arī Nedzirdīgo sportu, kā arī Speciālo olimpiādi. Pašlaik Latvijas Paralimpisko komiteju vada un tās darbu organizē prezidente Daiga Dadzīte un ģenerālsekretāre Liene Apine.
Bet atgriezīsimies pie parasporta dienas Siguldā. jāteic, ka Siguldas pašvaldība ir nodemonstrējusi Latvijas politikai neticamu izpratni par paralimpisko sportu un tā nozīmi sabiedrībā, ļoti nopietni gan finansiāli, gan organizatoriski atbalstot paralimpisko dienu.
Šī gada parasporta dienā tās dalībniekiem būs iespēja izmēģināt spēkus četros komandu sporta veidos – Boccia, sēdvolejbolā, ratiņbasketbolā un golbolā, kā arī individuālajos sporta veidos – mehāniskajā airēšanā uz ergometriem Concept II, peldēšanā cilvēkiem ar fizisku invaliditāti (kustību traucējumiem), galda tenisā, orientēšanās sportā, basketbola soda metienos, šaušanā, ratiņtenisā, tandēma riteņbraukšanā, parariteņbraukšanā; vairākās vieglatlētikas disciplīnās – diska un šķēpa mešanā, skriešanā, tāllēkšanā, vālītes mešanā, skriešanā ar sporta ratiņkrēslu.
Pasākums būtu ne tikai apmeklējams pašiem paralimpiešiem, bet arī skatāms jebkuram cilvēkam, un paralimpiešiem ir vajadzīgs morāls atbalsts sporta sacensībās.
Paraolimpisma konceptuālo saturu nosaka četras vērtības: drosme, apņēmība, iedvesma un līdztiesība. Patiesībā tas nemaz nav tik vienkārši – paralimpiskam sportam ir arī kritiķi (lai atceramies 13. Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētāju Riekstiņu, kas piesmēja paralimpisko sportu). Iespējams, ka pasaules parasporta atbalstītāji nav ieguldījuši gana daudz darba lai izskaidrotu un formulētu savu ētisko pamatu. Tiesa, man nav ne mazāko šaubu, ka dažāda veida riekstiņi neko par parasportu kā ētiku vai filozofiju lasīt negrasās, jo iespējams, vispār nelasa.
Man pašam ir sajūta, ka vismaz Latvijā nereti parasporta ceļā nostājas pārlieku liela birokrātija un agnorance. Tiesa, sportistus ar invaliditāti regulē virkne normatīvo ietvaru, kas ietekmē viņu sagatavošanos un dalību paralimpiskajās spēlēs un ar tām saistītos pasākumos. Medicīniskie modeļi bieži atbalsta biostatistiskās normalitātes koncepciju, kas var tikt uzskatītas par pazemojošām personām ar invaliditāti, kamēr elites sportā struktūras un funkciju novirzes var tikt augstu novērtētas.
Paralimpiskā kuustība balstas uz zinātni un pierādījumiem. 1994. gadā Starptautiskā Paralimpiskā komiteja izveidoja Sporta zinātnes komiteju, lai akadēmiskajā vidē aktualizētu paralimpiskās kustības pētniecības jautājumus. Šī Sporta zinātnes komiteja 1996. gadā ieviesa pieteikšanās sistēmu, kas ļāva zinātniekiem veikt pētījumus paralimpiskajās spēlēs. No 1996. gada Atlantas līdz 2022. gada Pekinai veiktie pētniecības projekti
bija vērsti uz paralimpiskās pētniecības stratēģiskajiem mērķiem, piemēram, sportistu veselību, sportistu sniegumu, uz pierādījumiem balstītu klasifikāciju, līdzdalību, paralimpisko mantojumu un izglītību.
Piemēram, plecu locītavu muskuloskeletālais līdzsvars ir mūža problēma pastāvīgajiem ratiņkrēslu lietotājiem, jo īpaši tiem, kas iesaistīti dinamiskajos ratiņkrēslu sporta veidos. Autonomā disrefleksija un stimulācija pacientiem/sportistiem ar muguras smadzeņu bojājumiem ir neatņemama rehabilitācijas procesa sastāvdaļa. rehabilitācijas speciālistiem ir ideāls izglītības profils, lai sniegtu ieguldījumu uz pierādījumiem balstītā klasifikācijā, kā para-sporta klasifikatoram vai kā pētniekam.
Man šeit uzreiz jānorāda, ka Latviju šajā Sporta zinātnes komitejā pārstāv viena no ietekmīgākajām šīs organizācijas arstēm – Latvijas Sporta ārstu asociācijas vadītāja, medicīnas doktore Sandra Rozenštoka. Pirms rakstīt šo rakstu, es pārlasīju visas kolēģes Sandras Rozenštokas publikācijas, un arī šajā rakstā esmu no viņas viedokļa ļoti ietekmēts.
Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Klasifikācijas kodekss nosaka uz pierādījumiem balstītu klasifikācijas sistēmu izstrādi. Klasifikācija ir process, kurā viena vienību grupa (vai vienība) tiek sakārtota vairākās mazākās grupās (vai klasēs), pamatojoties uz novērojamām kopīgām īpašībām, un taksonomija ir zinātne par to, kā to visu klasificēt. Paralimpiskā klasifikācija ir savstarpēji saistīta ar klasifikācijas sistēmām, ko izmanto divās jomās: veselības un funkcionēšanas. Starptautiskā funkcionēšanas, invaliditātes un veselības klasifikācija ir visplašāk izmantotā klasifikācija funkcionēšanas un veselības jomā. Lai uzlabotu saziņu, paralimpiskajās klasifikācijas sistēmās būtu jāizmanto valoda un jēdzieni, kas atbilst Starptautiskajai funkcionēšanas, invaliditātes un veselības klasifikācijai.
Klasifikācija sportā samazina vienpusējas konkurences iespējamību un tādējādi veicina līdzdalību. Sportā izmanto divu veidu klasifikāciju – snieguma klasifikāciju un selektīvu klasifikāciju. Paralimpiskajos sporta veidos ir nepieciešamas selektīvās klasifikācijas sistēmas, lai sportisti, kuri uzlabo savu konkurētspēju, izmantojot efektīvus treniņus, netiktu pārcelti uz citu klasi kopā ar sportistiem, kuriem ir mazāki aktivitātes ierobežojumi, kā tas notiktu, izmantojot veiktspējas klasifikācijas sistēmu. Klasifikācijai ir būtiska ietekme uz to – kuri sportisti gūst panākumus paralimpiskajos sporta veidos, bet diemžēl problēmas, kas saistītas ar klasifikācijā izmantoto rādītāju izsvēršanu un apkopošanu, būtiski apdraud pašreizējo klasifikācijas sistēmu derīgumu. Lai uzlabotu paralimpiskās klasifikācijas derīgumu, Klasifikācijas kodekss paredz uz pierādījumiem balstītas klasifikācijas sistēmas, kuru mērķis ir nepārprotami noteikts un empīriskie pierādījumi liecina, ka klases piešķiršanai izmantotās metodes sasniedz noteikto mērķi. Visās paralimpiskajās klasifikācijas sistēmās jānorāda, ka sistēmas mērķis ir veicināt cilvēku ar invaliditāti dalību sportā, līdz minimumam samazinot atbilstīgo traucējumu veidu ietekmi uz sacensību iznākumu; un – lai to sasniegtu jāapraksta atbilstības kritēriji attiecībā uz traucējumu veidu un smaguma pakāpi; jāapraksta metodes, kā klasificēt atbilstīgos traucējumus atbilstoši to radīto aktivitātes ierobežojumu pakāpei. Lai klasificētu veselības traucējumus pēc to radītā aktivitātes ierobežojuma pakāpes, tiek veikti objektīvi, uzticami veselības traucējumu un aktivitātes ierobežojumu mērījumi un tiek pārbaudīta šo konstruktu relatīvā saistība reprezentatīvā izlasē.
Atgriezīsimies Paralimpiskajā dienā Siguldā. Lai sasniegtu mērķus – medaļas Paralimpiskajās spēlēs paralimpiskajiem sportistiem nereti jātrenējas ne mazāk, bet iespējams – pat vairāk nekā elites sportistiem vieglatlētikā, peldēšanā, olimpiskajos komandu sporta veidos olimpiskajiem atlētiem. Ne katru cilvēku ar invaliditāti var pārvērst par paralimpisko sportistu, kurš trenējas 6–10 stundas dienā. Arī Latvijas paralimpiskā izlase noveco, un ir nepieciešams atrast tos, kas pārstāvēs Latviju nākamajās paralimpiskajās spēlēs. Un topošo sportistu atlasei tieši šī 2. jūnija paralimpiskā diena Siguldā ir ļoti nozīmīgs pasākums.
Vēlreiz atsaucoties uz sporta ārstes, medicīnas doktores Sandras Rozenštokas pulikācijām, vēlos norādīt, ka pacientiem ar iedzimtu vai iegūtu invaliditāti regulāra un pieejama rehabilitācija un regulāra fiziskā aktivitāte ir pati svarīgākā dzīves sastāvdaļa. Šī fiziskā aktivitāte nodrošina iespēju ikvienam indivīdam būt aktīvam, uzlabot pašapkalpošanās prasmes, iet ārā, būt sabiedrībā, vienaudžu vidū, attīstīt sociālās prasmes, ķermeņa kustību prasmes un fiziskās spējas. Pie apstākļu sakritības, veiksmīgas sadarbības ar sporta treneri, paša motivācijas un darbaspējām (spējām profesionāli trenēties) šis cilvēks var kļūt par paralimpieti un gūt sasniegumus sportā.
Pacientiem ar invaliditāti nozīmīga ir pielāgota fiziskā aktivitāte, kas attīsta organisma funkcionalitāti, samazina funkcionālos kustību ierobežojumus un uzlabo dzīves kvalitāti. Pasaules Veselības organizācija 2020. gada vadlīnijās ir iekļāvusi veselu sadaļu, kurā uzskaitītas rekomendācijas fiziskām aktivitātēm cilvēkiem ar mazspēju, uzsverot, ka vairāk laika jāpavada kustoties un jāierobežo pie ekrāniem pavadītais laiks. Bērniem un pusaudžiem – neatkarīgi no tā – vai viņi ir fiziski veseli vai viņiem ir aptaukošanās, diabēts, kāda hroniska slimība vai invaliditāte tiek rekomendēts pakāpeniski uzsākt un katru dienu 60 minūtes veikt vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes, iekļaujot spēka vingrojumus, savukārt pieaugušiem indivīdiem ar mazspēju nedēļā tiek rekomendētas regulāras 300 minūšu ilgas vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes nedēļā, iekļaujot izturības vingrojumus organisma funkcionalitātes paaugstināšanai, bet biežāk nekā 2 reizes nedēļā iekļaujot spēka un koordinācijas vingrojumus. Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka ne bērniem, ne pieaugušajiem ar kādu mazspēju nav palielināts risks nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, ja ir veikta precīza diagnostika, pilnvērtīga ārstēšana un sastādīts individuāli piemērots treniņu režīms. Pētījumi un prakse pierāda, ka, piemēram, pacientiem ar multiplo sklerozi, sportojot būtiski uzlabojas ķermeņa fiziskās spējas, kā arī fiziskā, mentālā un sociālā dzīves kvalitāte, bet pacientiem ar muguras smadzeņu bojājumu, sportojot nozīmīgi palielinās spēks roku muskuļos, kas uzlabo kustību spējas, pacienta neatkarību un dzīves kvalitāti.
Svarīgi jau rehabilitācijas laikā izmantot vingrojumus ar dažādu sporta veidu elementiem, lai, sportojot rehabilitācijas laikā, maksimāli uzlabotu kustību, fiziskās, sociālās un emocionālās spējas. Pētījumos ir pierādīts, ka indivīdu dalība parasportā ir tieši saistīta ar sporta pieredzi pirms invaliditāti izraisošās traumas vai slimības.
Parasporta popularitāte pakāpeniski pieaug. Dalībnieku skaits kopš Paralimpisko spēļu organizēšanas sākuma ir palielinājies vairāk nekā 10 reizes, ņemot vērā, ka, lai startētu Paralimpiskajās spēlēs ir jāizpilda A klases normatīvs vai arī jāsaņem īpaša dalībnieka karte par ilggadēju dalību, veicinot parasporta attīstību valstī.
Pasaulē parasports attīstās ļoti strauji, palielinot sportistu iespējas un spējas, kā arī sporta rezultātus. Latvijā šajā jomā ir vēl daudz darāmā, jo pašlaik medicīnas un sporta profesionāļi, kā arī sabiedrība kopumā nav pilnībā izpratusi parasporta jēgu un nozīmi. Lai gan Latvijā ir ļoti spēcīga parasporta organizācija – Latvijas Paralimpiskā komiteja, kā arī izcili, pasaulē pazīstami sportisti –, attieksme pret šiem sportistiem nav viennozīmīga. Diemžēl Latvijā trūkst piemērotas sporta infrastruktūras, speciālistu, nav politiskās gribas, bet finansiālais atbalsts no valsts puses ir niecīgs. Lai Latvija attīstītos līdz ar citām rietumu demokrātijas valstīm, nepieciešami nopietni ieguldījumi sabiedrības izglītošanā, cilvēku iesaistē, protams, arī sporta infrastruktūras izveidē. Raksta sākumā kā nākotnes mērķis iezīmētais Paralimpiskais sporta centrs varētu kļūt par pagrieziena punktu parasporta un cilvēku ar invaliditāti iesaistei sporta aktivitātēs Latvijā. Šāds sporta centrs radītu iespēju sporta sabiedrības integrācijai, kopīgām sporta sacensībām un attieksmes maiņai. Pasaulē ir dažādas pieredzes, bet kopējā tendence ir sporta integritāte, kur kopā sporto cilvēki ar un bez invaliditātes.
Tas, ko vēlējos Jums pastāstīt ir – paralimpiskais sports ir ļoti nozīmīgs sabiedrības integrācijā un veselībā. Visu par parasportu uzrakstīt man nav laika, bet maniem lasītājiem pietrūktu pacietības garāku rakstu izlasīt līdz galam.
Neliela reklāma – 5. jūnijā plkst. 13.00 TV24 raidījumā Dr.Apinis sarunā par sportu un fiziskajām aktivitātēm bērniem ar dažādu fizisko sagatavotību un bērniem ar invaliditāti piedalīsies bērnu ārste un psihoterapeite, Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, Latvijas Sporta ārstu asociācijas prezidente, medicīnas doktore Sandra Rozenštoka, Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu endokrinoloģe, medicīnas doktore Jurgita Gailīte.
Atbrauciet 2. jūnijā uz Siguldu, uz Paralimpiskās dienas sporta sacensībām, noskatieties 5. jūnijā diskusiju TV24 plkst. 13.00! Dažkārt redzētais un dzirdētais ir nozīmīgāks par lasīto.
