Avots: https://www.la.lv/pelaskis-ista-brinumpuke-kas-arstejot-teju-visas-slimibas-pievieno-to-salatiem
Pelašķis – īsta brīnumpuķe, kas ārstējot teju visas slimības. Pievieno to salātiem! 0 LA.LV 7:37, 27. jūlijs 2023
“Mana paziņa, kārtīga pusmūža lauku sieva, reiz bija aizbraukusi lauku sieviešu organizētā ekskursijā uz Austriju pa bioloģiskajām saimniecībām. Atbraukusi stāstīja piedzīvojumus. Bijušas kādā piekalnes-kalnu saimniecībā. Austriešu saimniece laipni izrādījusi saimniecību. Teikusi, ka viņai tur kalnos augot kāds augs, īsta brīnumpuķe, kas ārstējot teju visas slimības. Vai dāmas grib to redzēt? Kā tad, ka grib! Tā nu kāpušas pa kalnu taciņu kādu pusstundu, līdz austriete lepni parādījusi … pelašķus. Vairums dāmu bija sašutušas – šito kāpšanu, šito iešanu un parāda parastu pelašķi, mums tādi pilnas ganības aug!”
Ar šādu stāstu “Facebook” dalījusies zāļu sieva, kas slēpjas zem segvārda Mežavecene Parastā. Viņa arī sagatavojusi plašāku stāstu par to, cik vērtīgs ir pelašķis, kas daudzviet šobrīd sāk ziedēt. Tā ir īsta brīnumzāle. Turpinājumā zāļu sievas rakstītais.
Pelašķīts noteikti ir pieskaitāms mūsu stiprajiem augiem. Tam ir ļoti sena pielietojuma vēsture un plašs spektrs. Pelašķa lietošana noteikti nav tikai mūsu un tuvāko kaimiņu monopols.
Pelašķu ģintī (Achillea) pasaulē ir ļoti daudz sugu, pasugu, varietāšu, kultūršķirņu un no dārziem “pamukušu” krustojumu. Par sugu skaitu plašajā pasaulē paši zinātnieki vēl strīdas, mums pietiks ar “daudz”. Tāpat pie mums savvaļā aug trīs sugas – Parastais pelašķis (Achillea millefolium) – pie mums visbiežāk sastopamā pelašķu suga, tā kas “pilnas ganības”. Retāk sastopami Dižais pelašķis (Achillea nobilis) un Smilts pelašķis (Achillea micrantha), kuras skaitās adenatīvas, t.i. ievazātas sugas. Cik var spriest no pieejamās informācijas, tautas medicīnā kādu labumu gūst no ikvienas pelašķu sugas. Bet parastais pelašķis (Achillea millefolium) ir tas, par kuru zināms visvairāk labumu, gan vēsturiski iegājies, gan zinātniski apstiprinājies.
Arī nosaukumu sinonīmu visās valodās ir ļoti daudz. Papētot šos vārdus var spriest, kā kopš sendienām ļaudis pelašķi lietojuši. Te pat valodniekiem būtu ko darīt. Ar dažādiem vietvārdiem un seniem nosaukumiem, īpaši citā valodā, tomēr ir jāuzmanās. Piemēram, pelašķi tā izcilo pretiekaisuma, attīrošo un dzīšanu veicinošo īpašību dēļ daudzkur sauc arī par asins zāli (Bloodworth, Krwawnik pospolity, u.c ), turklāt tas ir arī viens no latviešu senajiem vietvārdiem. Kā redzat ir pamats uzmanīties kaut ko lasot vai klausoties bez bildēm vai latīņu nosaukuma.
Zied pelašķis ilgi, kā sāk vasaras sākumā, tā līdz rudenim. Vislabāk noskatīt to brīdi, kad jūsu izraudzītais placītis zied visdūšīgāk. Tas kā nu kurā vietā būs sākot ar Jāņiem līdz augusta vidum. Ja lasa karstā laikā, esot visstiprākie (man arī tā liekas). Protams, nav jau aizliegts pie vajadzības ievākt, kad vien ir pieejami. Savvaļā, sausākos un sūrākos apstākļos augušie ir stiprāki par dārzā vai bagātīgi mēslotos laukos lutinātiem. Tāpēc zāļu tiesai cenšamies ievākt tieši savvaļā vai dabiskajās pļavās augušos. Kā skaistu piedevu ikdienā lietojamam tējas maisījumam vai ārīgi lietojamam kosmētikas līdzeklim, protams var arī no dārza. Ar ko pelašķi varētu sajaukt pat iedomāties nevaru.
Pelašķis ir interesants augs, no vienas puses šķietami pelēks un necilos krāsu toņos. Bet paskatieties uz pelašķi pa gabalu – šķiet, ka tas balti mirdz uz apkārtnes fona. Vai zinājāt, ka pelašķa ēteriskā eļļa ir zila? Turklāt zilais tonis ir kā ne no šīs pasaules.
Pelašķa būtība ir dziedināt ievainojumus. Botāniskais nosaukums Achillea – katrs taču skolas laikā būs dzirdējis mītu par neievainojamo karavadoni Ahileju. Viņam par godu augam dots oficiālais vārds. Daudzkur agrāk pelašķi bija obligāta karavīru aptieciņas sastāvdaļa.
Pielietojums ir milzumplašs – dziedē brūces (arī slikti dzīstošas) un dažādas ādas kaites, gremošanas trakta saslimšanas, palīdz pie saaukstēšanās slimībām un vielmaiņas kaitēm, uzlabo asins sastāvu, tonizē gludo muskulatūru (grūtniecēm jāuzmanās), nomierina.
Nav nedz pierādīts, nedz noraidīts, bet gadīties it kā varētu, tāpēc iesaka uzmanīties ļaudīm ar pastiprinātu asinsrecēšanu, trombozes riskiem. Ja kādam ir kāda nopietnāka kaite, der pameklēt zinātniskos rakstus vai nopietnākus avotus un palasīt, vai un kā pelašķis var stāvokli atvieglot.
Pelašķis iedarbojas ļoti dziļi un pamatīgi. Ja runā par “nomierinošo” efektu, negaidiet no pelašķa mīļošanu un auklēšanos. Pelašķis savu darbu dara bez liekas auklēšanās, patiesā un skarbā līdzjūtībā pa gabaliņam vien lasot un liekot kopā ievainoto miesu un dvēseli. Kā klusējoša klostera māsa vai vieda dziedniece apkopjot ievainotos. Bez nosodījuma, bez moralizēšanas, bez analīzes un līdzi raudāšanas, bet patiesās rūpēs darot, kas iespējams. Tāpēc diez vai pelašķis palīdzēs mīlas mokās, ja iecerētais nav pievērsis uzmanību, vai esam sakrājuši aizvainojumu uz paziņu. Tās nav eksistenciālas lietas un pelašķa darba lauks. Bet kādās lielās traģēdijās, kur jāsāk sevi vākt kopā pa gabaliņam vien, pelašķis var sniegt savu atbalstu. Strādājot ar augiem ir jāsaprot, ka tā nebūs – iedzers vienu tējiņu un būs vesels. Tas var būt nopietns un ilgstošs darbs kopā ar speciālistiem.
Tātad ko mēs ar pelašķīti varam darīt.
Svaigā veidā pievienot ēdienam un zaļajiem kokteiļiem. Rūgtvielas nāk par labu gremošanai. Saberztu putriņā likt uz brūces, lai apturētu asiņošanu un veicinātu dzīšanu (protams liekam uz marlītes vai kā tamlīdzīga, nevis putru ar visiem krikumiem pa taisno lielā pušumā). Var dot kā piedevu cāļiem, tītarēniem, pīlēniem. Mēs arī mazajiem cālīšiem devām kapātu olu, vēlāk putraimus kopā ar sakapātām pelašķu lapiņām u.c. zaļumiem.
Kaltēt. Dziedniecisks ir viss augs. Kāts gan uz leju ir koksnaināks. Tāpēc parasti ievāc ziedkopu ar nelielu kāta daļu – apmēram tā, it kā gribētu likt pušķī. Žāvē kā nu ērtāk un iespējams – izklātus uz sietiem, auduma vai papīra, vai kādām savām žāvēšanas konstrukcijām, vai buntītēs, vai piespiedu žāvētājos. Kaltētos augus tālāk izmanto tējām, tēju maisījumiem, pulveriem.
Degvīna izvilkums. Koncentrācijas un receptes piemeklējam atbilstoši katrs savām vajadzībām. Ja saliks vājāk – dažus ziediņus, sanāks aperitīvs. Ja saliks bagātīgāk – tinktūra. Var taupīt vietu un sataisīt koncentrētāku, ko lietojot atšķaida pēc vajadzības. Pagatavot vienkārši – liek tīrā burkā pelašķus (lielos “kaulus” noņem nost) un aplej ar kvalitatīvu degvīnu. Tādu var lietot iekšķīgi un ārīgi. Iekšķīgi gremošanas trakta saslimšanai, vai pielikt pie tējas saaukstēšanās gadījumā. Ārīgi – brūču tīrīšanai, ādas kopšanai, labi palīdz arī pusaudžiem pumpu laikā un jaunām meitām tajā dzīves periodā, kad uz sejas ir jāuzmālē pilns kosmētikas un grima klāsts, bet āda ir nolēmusi pret tādu “skaistumu” protestēt.
Eļļas izvilkums. Arī ļoti vienkārši pagatavot. Vajag tīru burciņu, eļļu un pelašķus. Pelašķu ziedus un/vai lapiņas iespējami bez kātiem nedaudz apvītina (lai tādi bišķi “skumīgi” paliek). Pelašķītim ir ļoti daudz sīku un izliektu “detaļu”, tāpēc eļļā liekam lēnām “meditējot” pa kārtiņai. Ieliek kārtiņu pelašķīti, aplej ar eļļu, ar tīru karoti pakārto, lai nekur nepaliek gaiss. Tad tāpat nākamo kārtu līdz burciņa pilna. Neko nepieblīvē, tikai sariktē, lai gaiss nepaliek. Pa virsu jābūt eļļai. Ja nepaklausīgie lien ārā, var pa virsu uzlikt filtrpapīru, vai marlīti. Pāris nedēļas patur gaismā, tad pāris nedēļas tumsā. Noturēšanas laikā burciņu ik pa laikam pacilā, paskalina, lai viss labāk sajaucas. Gatavo eļļu nokāš un pilda kādā ērtā burciņā vai pudelītē. Var lietot iekšķīgi un ārīgi. Iekšķīgi parasti gremošanas sistēmai. Var sāpošam kaklam uzpūst uz rīkles gala. Ārīgi brūču kopšanai.Kosmētiskos nolūkos un ziedēs ādas kopšanai, brūču apstrādei.
