Vesels aizkuņģa dziedzeris ir kā darbīgs rūķis virtuvē - viņš tik miksē, cep un vāra, un galu galā uzmeistaro visvisādus enzīmus un hormonus, lai mums būtu viegli un patīkami dzīvot. Tāds malacītis.
Skaidro:
Dr. habil. med.
ANATOLIJS DANILĀNS
• Gastroenterologs, 61 gads medicīnā.
• Slimniekus tagad pieņem P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas poliklīnikā un poliklīnikā Pulss 5.
• Pazīstams kā tautā mīlēts veselīga dzīvesveida popularizētājs.
Profesor, vai manam radam taisnība - viņam pēdējā laikā reizi mēnesī, varbūt retāk ne no šā, ne no tā pēkšņi uznāk nelaba dūša, vemšana, un tad viņš burkšķ: atkal tas nolāpītais aizkuņģa dziedzeris...
- Nelaba dūša un vemšana var būt no simtiem dažādu slimību, tas vēl nenozīmē, ka pie vainas ir aizkuņģa dziedzeris. Kad ir slims aizkuņģa dziedzeris, vemšana un slikta dūša nav tā raksturīgākā pazīme. Būt var, bet ir kaut kas daudz raksturīgāks, un tā ir vēdersāpju lēkme.
Taču apvainot aizkuņģa dziedzeri, nosaucot viņu par nolāpīto, gan nav smuki... Kaut vai aiz cieņas pret to, ko viņš dara. Aizkuņģa dziedzeris patiesībā ir ļoti interesants orgāns. Pēc skata atgādina paprāvu sardeli, savu galviņu ievietojis divpadsmit-pirkstu zarnas ielokā kā azotē. Tas nav velti! Viņš no savas galviņas caur atverīti izdala dažādus sekrētus divpadsmitpirkstu zarnā barības sagremošanai. Savukārt ar otru galu aizkuņģa dziedzeris stiepjas uz kreiso pusi un savu asti ir iebāzis liesā. Tā viņš tur jauki guļ.
Bet tagad es jūs samācīšu, kā patiesi var sabeigt savu aizkuņģa dziedzeri!
- Tas gan būtu ļoti vērtīgi!
- Nu, protams! Jo, ja jūs zināsiet, kā to var izdarīt, tad esmu pārliecināts, ka sāksiet drusku uzmanīties.
Vispār aizkuņģa dziedzeri
sabojāt nav nemaz tik viegli. Pirmajā vietā ir alkohols. Visi sabeigt savu aizkuņģa dziedzeri ar to droši vien nevarēs, lai nesaceras, jo dažiem tas ir ļoti izturīgs. Bet vispār lielos procentos gadījumu alkohols to prot sabojāt. Kāpēc? Cilvēki zina, ka alkohols spēj sagrauzt aknas, kuņģi, aizkuņģa dziedzeri, bet alkoholam piemīt viena īpašība, kuru mēs neņemam vērā un kas ir visbīstamākā. Zināt, kāda? Parasti saka tā: neslīkst tie, kas nelien ūdenī! Tātad baseinus slēdzam ciet, gar jūras malu taisām žogu, ezerus nosusinām... Bet, ja nopietni, tas nav iespējams. Tāpat es neceru un neticu, ka Latvijā alkoholu nelietos nemaz, tas nav iespējams. Līdz ar to cilvēkiem jāzina vismaz tas, ka bīstamākais, kas parādās pie alkohola lietošanas, ir tieksme, vēlēšanās. Parasti cilvēki to nepamana. «Zināt, profesor, es atnāku mājās, man darba bijis par daudz, visādi kreņķi, tad ieņemu simt gramus un kļūst vieglāk...» Lūk, ja tā šis cilvēks dara jau par daudz un katru dienu, tas nozīmē, ka viņam parādījusies pirmā visagrīnākā alkohola briesmu pazīme. Viņš vēl nav sabeidzis ne aizkuņģa dziedzeri, ne aknas, ne liesu un citus orgānus, bet jau parādās briesmas. No tām vajag brīdināt cilvēkus. Baidieties kļūt par alkohola atkarīgiem! Tātad, kad sāk gribēties lietot alkoholu, uzmanies: punkts, cauri, vairs nelieto! Tu dzert alkoholu nedrīksti, jo tev ir tieksme. Lai rastos tieksme, izrādās, noteicošais ir alkohola deva. To palielinot, cilvēks iet uz alkoholisma pusi un sabeidz savu aizkuņģa dziedzeri. Latvijā daudzi to veiksmīgi dara.
Otrs paņēmiens, kā var sabeigt aizkuņģa dziedzeri... Tur, kur tā galviņa ir iebāzta divpadsmitpirkstu zarnas ielokā, pa izvadkanālu savus sekrētus aizkuņģa dziedzeris sūta divpadsmitpirkstu zarnā, lai gremotu barību. Tajā ir daudz fermentu - lipāze, amilāze, proteāze... Malacis aizkuņģa dziedzeris veselu kaudzi fermentu jeb enzīmu ražo! Ja aizkuņģa dziedzera nebūtu, tas, ko mēs apēdam, uzreiz neapstrādāts iznāktu pa taisno laukā podiņā. Bet, redz, kāda nelaime! Pa šo pašu ceļu uz divpadsmitpirkstu zarnu virzās žults no aknām. Un otrs paņēmiens, kā var sabojāt aizkuņģa dziedzeri, ir žults ceļu patoloģija. Te man patīk teiciens: mazi suņi nikni kož! Ja žultī ir mazi kristāliņi, mazi žults akmentiņi, tie virzās pa žults kanāliņu, tur skrāpē, aizspiež ciet atverīti, arī aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj savu saturu izdalīt un pats iet postā. Sākas briesmīgas sāpes. Sāpes ir daudz raksturīgākas nekā slikta dūšiņa un vemšana. Sāp ļoti un zīmīgi tā, ka sāpju laikā cilvēks grozās un ir nemierīgs. Parasti, ja stipri sāp vēders, gribas apgulties, nomierināties. Bet te ir pretēji. Atceros, ka es, jauns dakteris būdams, devos pie slimnieka mājas izsaukumā, atveru durvis un gandrīz uzkāpju viņam uz vēdera - izrādās, cilvēks, skraidīdams pa istabu no sāpēm, bija uz sliekšņa apgūlies. Man uzreiz skaidrs: te vainīgi žultsceļi. Noteikti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, lai ved uz slimnīcu izmeklēt žultsvadus.
Aizkuņģa dziedzeris ir vieta, kur var būt arī ļaundabīgs audzējs. Šajā sakarībā der zināt, ko parasti arī uzsveru: ja ir kādas pazīmes vai, kā mūsdienās saka, 60+ gadi un nav nekādu pazīmju, kas šķiet aizdomīgas, tomēr vajadzētu veikt kārtīgu aizkuņģa dziedzera, kuņģa un zarnu trakta izmeklēšanu. Izrādās, ka tas krasi samazina mirstību, jo audzēju laikus atrod.
- Ko tas nozīmē - kārtīgi izmeklēties?
- Izmeklējumi gan profilaksei, gan tad, kad krīze jau notikusi, ir līdzīgi. Vēdera dobuma ultrasonogrāfija. Tajā būtu labi aplūkot ne tikai to, kā izskatās aizkuņģa dziedzeris, vai tā struktūra ir gluda, vai nav cistu, audzēju, bet arī -kā izskatās žultspūslis, lai pārliecinātos, vai neveidojas žultsakmeņi. Ja jau ir atklāti žultsakmeņi, ultrasonogrāfija būtu jāveic vismaz reizi gadā, lai paskatītos, kā uz akmeņiem reaģē aizkuņģa dziedzeris kaimiņos.
Tā kā ultrasonogrāfija anatomisku un dažādu citu iemeslu dēļ ne vienmēr parāda visu, ko ārstam svarīgi zināt, ja akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums jeb pankreatīts atkārtojas, var veikt arī vēdera dobuma datortomogrāfiju vai endoskopisko ultrasonogrāfiju, kas ir tā pati ultrasonogrāfija, tikai no iekšpuses. Proti, gastroskopu jeb kobru caur rīkli iebāž kuņģī, bet gastroskopa galā ir piemontēts ultrasonoskopijas aparātiņš, kurš tad no kuņģa iekšpuses cauri tā sieniņai ar ultraskaņas stariem izmeklē aizkuņģa dziedzeri. Iespējams arī pie reizes paņemt izmainīto audu pāraudzinu un aplūkot ar mikroskopu. Tā atrod pat nelielus aizkuņģa dziedzera audzējus. Gastroskopijas laikā jāapskatās kuņģis, var izpētīt divpadsmitpirkstu zarnu un to, kā žults dalās ārā. Ar apakšējo endoskopiju var apskatīt resno zarnu. Onkologi skrīningu iesaka veikt cilvēkiem, kam ģimenē ir bijuši aizkuņģa dziedzera audzēji, kā arī pacientiem ar iedzimtiem ģenētiskiem sindromiem (ar Einča sindromu, BRCA2 mutāciju nēsātājiem), tad izvēles metode ir endoskopiska ultrasonogrāfija. Noder datortomogrāfija vēdera dobumam ar aizkuņģa dziedzera protokolu, magnētiskā rezonanse vēdera dobumam.
Jāveic pilna asinsaina, nosakot arī CRO jeb C reaktīvo olbaltumu, kas ir atbildīgs par iekaisuma procesiem organismā. No bioķīmiskajiem rādītājiem par aizkuņģa dziedzeri stāsta fermentu rādītāji -amilāze un lipāze. īpaši rādītāji, piemēram, bilirubins, nosakāmi, ja ir žultsakmeņi. Obligāti jānosaka - kopējais, zema un augsta blīvuma holesterīns un triglicerīdi.
- Tātad iedzimtībai ir nozīme...
- Es vienmēr cilvēkam pajautāju, kā ir ar tuviniekiem -ar ģenētiskajiem radiem, vai viņiem ir bijis aizkuņģa dziedzera audzējs un arī citi gremošanas sistēmas audzēji. Ja atbild, ka vecmammai, mammai vai tētim, vai onkulim tāds bija, tas man ļoti nepatīk, sāku rūpīgāk meklēt. Pat ja cilvēkam sāpju nav. Zinātnieki noskaidrojuši, ka apmēram 5-10 procenti no visiem aizkuņģa dziedzera vēžiem ir pārmantoti. Šādos gadījumos cilvēkam aizkuņģa dziedzera iekaisums var būt jau pirms 30 gadu vecuma, un tas bieži atkārtojas. Risks, ka viņam var attīstīties aizkuņģa dziedzera vēzis, ir 50-75 procenti. Tad mēs viņu nosūtām uz ģenētiskajām analīzēm, lai meklētu mutācijas gēnos.
Eatvijā aizkuņģa dziedzera vēzi ik gadu konstatē apmēram 450 pacientiem.
- Par aizkuņģa dziedzera vēzi esmu lasījusi: tur neko darīt nevar, dienas ir skaitītas...
- Nē, darīt var, ja laikus izmeklējas. Jo agrīnāk aizkuņģa dziedzera vēzis atrasts, jo pacientiem lielāka iespēja izdzīvot. Ķirurgi operē. Man ir visai daudz pacientu, kas vēl tagad ir dzīvi. Bija audzējs, un vēl šodien iet uz ballēm, dejo, priecājas. Bet neteikšu arī, ka visus var glābt. Aizkuņģa dziedzera vēzis ir viltīgs, veidojas metastāzes. Mans draugs nesen nomira no aizkuņģa dziedzera vēža, viņam tiešām bija jau metastāzes un nebija gājis pie ārsta.
Tā kā aizkuņģa dziedzera izdalītie fermenti palīdz sagremot barību, viena no ļoti raksturīgām iezīmēm, kas parādās pie audzēja, ir - zināt, kāda? Svars samazinās! Tā ir slikta pazīme. Tādā gadījumā gan būtu jāizmeklējas. Manā tiešām garajā ārsta mūžā ir bijis, ka es izglābju cilvēku, pievēršot uzmanību nepamatotam svara zudumam.
Sakarā ar aizkuņģa dziedzera audzēju ļoti laba lieta ir arī pārbaudīt D vitamīna līmeni asinīs - aizkuņģa dziedzeris gādā par to, lai D vitamīns labāk uzsūktos. Tas jāņem vērā.
Bet es jums nepastāstīju par vēl vienu ļoti svarīgu lietu! Aizkuņģa dziedzeris ir apbrīnojams orgāns -viņš pa divām jomām ņemas! Viņš ir ne tikai viens no gastroenteroloģijas nozares galvenajiem darboņiem, bet arī galvenais darbonis endokrinoloģijas lauciņā. Proti, aizkuņģa dziedzera lielāka daļa pankreasa (latīņu valodā pancreas nozīmē aizkuņģa dziedzeris), kā jau teicu, piedalās gremošanas procesos, bet ir arī aizkuņģa dziedzera saliņas jeb endokrīnais aparāts, kas sastāv no endokrīnajām šūnām, kuras izdala insulīnu un citus hormonus. Kad šis insulinārais aparāts sagājis dēlī, attīstās cukura diabēts. To konstatē precīzi, ar analīzēm. Latvijā diabētiķu ir ļoti daudz.
- Vai cilvēkam ar cukura diabētu ir lielāks risks saslimt ar aizkuņģa dziedzera iekaisumu?
- Ja ir cukura diabēts, tad visbiežāk pankreatīta nav. Savukārt, ja ir hronisks pankreatīts, tad arī cukura diabēts piemetas. Tāpēc jābūt vērīgiem!
Bet ir vēl daži paņēmieni, kā sabojāt aizkuņģa dziedzeri, lai gan samērā reti... To var pamatīgi sadauzīt. Smaga trauma -autoavārija vai briesmīgs belziens pa vēderu - un aizkuņģa dziedzeris sāk klibot. Gadās, ka aizkuņģa dziedzeri iekaisina vīrusu infekcijas.
- Kāpēc akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums jeb pankreatīts pāriet hroniskā?
- Grūti teikt, vai pāriet... Kādreiz mēs, ārsti, par akūtu pankreatītu saucam hroniska pankreatīta paasinājumu. Slimnīcā iestājas gadiem slimojošs dzērājīņš ar akūtu, smagu vēdersāpju lēkmi, vemšanu, viņam steidzami jāpalīdz, jāglābj dzīvība, un mēs sakām, ka tas ir akūts pankreatīts. Bet tas sākumā varēja būt hronisks. Tā jau tās slimības mēdz attīstīties: vispirms parādās kaut kāds akūts bojājums, iekaisums vienu reizi, bet, ja tas sāk atkārtoties, tad jau ir hronisks bojājums. Arī izpausmes ir raksturīgas: it kā jūtas labi un tad pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk lēkme.
- Kā jūs, dakteri, varat aizkuņģa dziedzerim palīdzēt?
- Mēs daudz ko varam. Katrai problēmai ir savi risinājumi, sava ārstēšanas shēma. Mēs varam caur vēnu ievadīt šķidrumu un sāļus, ko šie pacienti bieži vien ir zaudējuši. Izmantojam , dodam arī skābi mazinošus . Kad aizkuņģa dziedzerī ir ļoti stipras pārmaiņas, to vajag operēt. Arī ķirurgi ir mūsu draugi, palīdz ārstēt pankreatītus! Kādreiz, ja, lietojot , sāpju epizodes saglabājas, ārstiem rodas aizdomas par pankreatīta komplikāciju attīstību. Piemēram, par tā dēvēto pseidocistu, kad iekaisuma rezultātā rodas ar šķidrumu pildīts pūslītis, kas satur aizkuņģa dziedzera fermentus. Šādos gadījumos, vērojot visu ultrasonogrāfijas attēlā, šo pūslīti pārdur un caur speciālu caurulīti šķidrumu izvada ārpus ķermeņa. Pseidocista var arī nospiest un bloķēt aizkuņģa dziedzera un žultspūšļa izvadus, šādās reizēs cilvēks parasti kļūst dzeltens. Tad ķirurgi sašaurinātajā aizkuņģa dziedzera izvadā ieliek speciālu stentu, kas atplūdi no aizkuņģa dziedzera atjauno, un sāpes izzūd. Šāda procedūra jāveic arī tad, ja aizkuņģa dziedzera vadā iesprūdis žultsakmens.
Cilvēkiem, kam ir pankreatīts, mēdz būt arī paplašināts aizkuņģa dziedzera vads. Tad ķirurgs operācijas laikā izveido apej as ceļu no aizkuņģa dziedzera uz tievajām zarnām. Dažos gadījumos ķirurgi izšķiras par kādas aizkuņģa dziedzera daļas izņemšanu, tātad līdz ar aizkuņģa dziedzera audiem cilvēks zaudē arī insulīnu ražojošās šūnas, un tāpēc var attīstīties cukura diabēts. Šāda ārstēšana pamatā tiek piedāvāta tiem, kas ir stingri pārliecināti, ka alkoholu nelietos, līdz ar to ārsti var būt droši, ka cilvēks veiksmīgi tiks galā ar cukura diabēta ārstēšanu, ja tāds attīstīsies. Pārsvarā pacientiem pēc šāda veida operācijām būs jālieto insulīnu aizvietojošā terapija. Tā ka - aizkuņģa dziedzera iekaisums ir sarežģīta un nepatīkama slimība.
- Lasīju, ka arī novecošana ietekmē aizkuņģa dziedzeri...
- Es jums atklāšu jocīgu lietu... Ar gadiem aizkuņģa dziedzera slimības drusku samazinās. Nav teikts, ka vecam cilvēkam tās nevar būt - nē, bet ir retāk. Tāpēc, kā es smejos, ne viss, kas nāk ar vecumu, ir slikts. Dažas vainas kļūst retākas, vieglākas, tai skaitā arī aizkuņģa dziedzera smagi bojājumi. Vairs nav sāpju lēkmju. Uzmaniet drīzāk jaunos! Viņi vairāk lieto alkoholu, vairāk arī varbūt kādu , kas aizkuņģa dziedzerim nepatīk, ieņem.
- Kas nepatīk?
- Viņam ne visai tīk pat tādas lietas, kuras jālieto. Piemēram, . Arī nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, ko kādreiz izmanto pret galvassāpēm. Bet pirmā vieta tomēr paliek alkoholam. Tas ir malacis - ja lietos, tad retais tiks vaļā no aizkuņģa dziedzera iekaisuma, un, ja turpinās lietot, ar gadiem sāpju lēkmes kļūs biežākas. Jo nav novērsts cēlonis, izraisītājs -alkohola lietošana.
- Ir kaut kāda diēta, kas jāievēro, ja aizkuņģa dziedzeris nav vesels?
- Par tādām īpašām diētām es atļaujos pasmaidīt, tur nekas nesanāks, ja cilvēks neievēros, ko nupat norunājām. Ēdienam nav tik lielas nozīmes. Domāt, ka trekns ēdiens aizkuņģa dziedzeri sabojās stiprāk nekā alkohols un nesalaboti žultsceļi, būs kļūda. Aizkuņģa dziedzeris ir diezgan izturīgs pret ēdienu, tikai nevajag galīgi muļķi laist. Pārrīties nevajag, saldumus saštopēt iekšā arī nevajag - par daudz kaloriju. Latvija ir pārbarota, resnuļi staigā visapkārt, un viņu aizkuņģa dziedzeris ne visai labi jūtas, jo tam ir vairāk jāstrādā. It īpaši, ja nav fizisko aktivitāšu.
- Jūsu mīļotā tēma - kustības...
- Anij, vai jūs mākat savu aizkuņģa dziedzeri padarīt laimīgu? Klausieties - tās ir fiziskās aktivitātes. Hm, varētu domāt: kas tur labs, ka aizkuņģa dziedzerim jākratās pa vēderu, ja jūs skrienat vai ātri ejat, nūjojat, peldat?! Jā, viņam patīk, viņš kļūst veselīgāks! Izrādās, ka, kustinot kājas, no kauliem izdalās ļoti laba dziedinoša viela, kura pretojas aizkuņģa dziedzera vēža attīstībai, arī iekaisumiem, un tas ir kalcitonīns. Fiziskas aktivitātes ir viens no spēcīgākajiem ārstēšanās paņēmieniem, un katrs cilvēks to var izmantot. «Ai, profesor, man nav laika...» slimnieks man saka. Tad es sāku skaļi smaidīt pa visu ģīmi: «Jums nav laika ar fiziskām aktivitātēm nodarboties? Nē, nē, jums nav kaut kā cita. Jums nav uzņēmības.»
- Varbūt ir kādi tautas medicīnas paņēmieni, kas uzlabo, normalizē aizkuņģa dziedzera darbošanos? Asinszāles laksti, kliņģerītes ziedi, tīruma kosas laksti, mellenes lapas, nātres lapas, piparmētras lapas, rasaskrēsliņa laksti, rūgtās vērmeles laksti, upenes lapas, trejdaivu sunīša laksti...
- Var visu lietot. Bet tautas medicīnai ir viens liels trūkums, lūdzu, uzrakstiet to! Es kritizēju tautas medicīnu par to, ka cilvēkam ar tējiņām drusku vieglāk kādu brīdi paliek un viņš vairs neaiziet pie speciālista un nepārbaudās, neizmeklējas. Un beigās sanāk, ka viņš ar tējiņām ārstē aizkuņģa dziedzera vēzi. Nu kā tas var būt?! Tējas nav inde, tās drīkst dzert, bet - lūdzu, lūdzu, mēs, ārsti, arī tomēr noderam.
- Un gremošanas fermenti, ko pārdod?
- Ja amilāze, lipāze un pārējie aizkuņģa dziedzera fermenti izstrādājas gausāk, šie preparāti palīdz sagremot barību. Kad pankreatīts pārgājis hroniskā formā, pats aizkuņģa dziedzeris ir noguris un nespēj gremošanas fermentus saražot tik, cik vajag. Fermentu jeb enzīmu preparāti ir laba lieta. Kāpēc ne?! Tos var lietot, enzīmi nav kaitīgi. Tikai tur klāt nāk arī naudas lieta. Šie preparāti tiek popularizēti pārlieku aktīvi. Cilvēkam kļūst labāk, un viņš ar tiem ārstējas. Bet aizkuņģa dziedzeri enzīmi īstenībā švaki izārstēs. Proti, ja griestos ir caurums un lietus laikā pil ūdens, tu uzslauki peļķi. Var uzslaucīt peļķi, grīda ir tīra - lūk, to dara enzīmi! Tie palīdz sagremot barību, bet pašu problēmas būtību, to caurumu griestos neaizlāpa, slimo aizkuņģa dziedzeri vai beigtos žultsvadus, vai audzēju, kurš sācis attīstīties, neārstē un nelikvidē. Tāpēc enzīmus lietot var, lai labāk justos, bet noteikti jāsper arī nākamais solis - jāpārbauda aizkuņģa dziedzeris.
Ir arī dažas nelielas pazīmes, kas var norādīt, ka ir jāizmeklējas. Piemēram, sāk paaugstināties cukura līmenis asinīs, kam nav pamatota iemesla. Aptuveni desmit procentiem pacientu cukura diabēta parādīšanās var būt kā aizkuņģa dziedzera vēža pirmā izpausme. Arī acu baltumu dzelte vai ādas dzelte, kam nav cita izskaidrojuma, ir trauksmes signāls, ka vajag izmeklēties papildus.
- Pēdējā laikā man gan ir cits novērojums: ārsti naski sūta uz izmeklējumiem, tikai kopsakarības pārāk nemeklē...
- Ziniet, jums ir taisnība, es piekritīšu. Piemēram, es allaž kritizēju savus kolēģus, ka viņi pat vēderu slimniekam nepatausta! Pats gan jau sešdesmit gadus katru darbadienu taustu meitenēm un puišiem vēderus, pirksti ar laiku iestrādājas un dod klāt papildu informāciju, lai noteiktu diagnozi. Tāpat kā izkārnījumu izmeklējums, fermentu pārbaude. Viss kopā jāapskatās! Svarīga ir arī saruna ar pacientu. Saruna ir ļoti būtisks ārstēšanas paņēmiens. Ja tu neparunā ar slimnieku, viņš ir iztaisījis analīzes un neapmierināts aizskrien prom. Jāļauj cilvēkam sirdi izkratīt. Es ar slimnieku aprunājos, kādreiz man arī kaut kas lieks jāuzklausa, drusku jāpatērē laiks, bet viņam kļūst vieglāk. Daudzas slimības ir tādas, kur vaina ir ne tikai pankreatīts, bet funkcionālas dabas traucējumi, un tur saruna ir ļoti laba ārstējoša lieta.
Tipiskākās akūta aizkuņģa dziedzera iekaisuma pazīmes
• Sāpes vēderā, kas pakāpeniski pieņemas spēkā.
• Nepatīkamās sajūtas vēderā lokalizējas vēdera centrā, kuņģa rajonā (tāpēc arī ļoti bieži tās tiekjauktas ar kuņģa sāpēm), vai izstarojas uz muguru kreisajā sānā.
• Sāpes var uznākt gan kā lēkme, gan nemitēties ilgāku laiku.
• Sāpes var būt ļoti izteiktas - tā, ka pat nespēj iztaisnoties un pastaigāt.
• Reizēm pievienojas arī slikta dūša, vēdera uzpūšanās, mīksta, tāda kā eļļaina, vēdera izeja.
PAZĪMES, kas varētu liecināt par aizkuņģa dziedzera vēzi
• Dzelte - dzeltenīga āda un acis, tumšāks urīns, gaišākas fēces un ādas nieze.
• Neizskaidrojams svara zudums.
• Vēdera sāpes pakrūtē, izstaro uz mugurpusi.
• Pēkšņi konstatēts cukura diabēts.
• Gremošanas problēmas (dispepsija) un diskomforts vēderā pēc ēšanas.
• Tauku piejaukums vēdera izejai - fēces bieži ir bālganas, lipīgas, ar nelabu smaku.
• Slikta dūša un vemšana.
• Apetītes zudums.
• Depresija.
Kad ir slims aizkuņģa dziedzeris, vemšana un slikta dūša nav raksturīgākā pazīme. Daudz raksturīgāka ir vēdersāpju lēkme.
Ja aizkuņģa dziedzera nebūtu, tas, ko mēs apēdam, uzreiz neapstrādāts iznāktu pa taisno laukā podiņā.
Domāt, ka trekns ēdiens aizkuņģa dziedzeri sabojās stiprāk nekā alkohols un nesalaboti žultsceli, ir kļūda.
Kustinot kājas, no kauliem izdalās ļoti laba dziedinoša viela, kura pretojas aizkuņģa dziedzera vēža attīstībai.
