Raksta temats ir tirdzniecības ierobežojumi ar Krieviju un Baltkrieviju. Šo rindu autors uzskata, ka sankcijām pret Krieviju jābūt stingrām, bet šīm sankcijām jābūt vienotām – visas Eiropas Savienības un to sabiedroto kopēji ieviestām un kopēji īstenotām.
Šobrīd, tuvojoties Eiroparlamenta vēlēšanām, Latvijas politiķi cenšas pierādīt savu stingro nostāju, pieprasot Latvijas uzņēmumiem pilnībā pārtraukt jebkādu sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Viens no lielākajiem segmentiem, kur Latvijas ražotāji importē savu preci uz Krieviju ir farmācijas rūpnīcas, vienkāršoti – Grindex un Olainfarm.
Publiskajā telpā izskanējusi prasība pārtraukt Latvijas zāļu eksportu uz Krieviju, piedraudot ar liegumu piedalīties Latvijas publiskajos iepirkumos. Čakli deputāti raksta likumprojektus, paužot savu stingro stāju.
Īsumā – pērn uz Krieviju savas zāles eksportējušas 30 Ukrainas kompānijas – publiski pieejama informācija liecina, ka zāles Krievijā realizējušas tādas Ukrainas farmācijas rūpnīcas kā Farmak Kiev, Zdorovje PHFO, Gncls Harkiv, Saepta– Mediplast, Microparm, Technolog Ukr, Pharmex Group, Sperko Ukr, Galichpharm AO, Novofarm– Bios un citas.
Zāles uz Krieviju eksportē visas lielākās pasaules farmācijas kompānijas, publiski pieejami dati liecina, ka ASV kompānijas Abbott Laboratories, Johnson&Johnson, Phizer, Viatris, Solgar, Sagmed savu eksportu uz Krieviju pērn ir ievērojami palielinājušas.
Kā lielākos medikamentu eksportētājus uz Krieviju pasaules literatūra min arī vācu kompānijas Bayer Health.Parm, Berlin–Ch/Menarini, Boeringer Ingelheim, Bionorica, Merck, Sandoz, franču kompānijas Opella Healthcare, Boulchara–Recordati, Apvienotās Karalistes farmācijas flagmaņus Glaxosmith.Trading un Haleon, šveiciešu Novartis Pharma, nemaz nerunājot par Čehijas, Ungārijas, Slovēnijas, Runāmijas kompānijām. Publiskie dati liecina, ka 840 globālās kompānijas pērn eksportējušas savus medikamentus uz Krieviju.
Nevienā sankciju sarakstā, nevienā ES dokumentā par sadarbību vai nesadarbību ar Krieviju nav minēts medikamentu tirdzniecības aizliegums.
Skatoties uz lielo Eiropas kompāniju aktivitātēm, eksportējot medikamentus uz Krieviju, roda iespaids, ka uzdevums ir paņemt no Krievijas naudu par medikamentiem, lai Krievijai mazāk paliek naudas bruņojumam. Un tomēr – ja Eiropa vienotos pilnībā pārtraukt zāļu tirdzniecību uz Krieviju, tad tas attiektos uz visiem. Ja aizliedzam to darīt tikai Latvijas kompānijām, tad tas izskatās pēc Latvijas ekonomikas sabotāžas.
Pārtraucot eksportu uz Krieviju, Grindex un Olainfarm pārtrauktu arī savu darbību, atlaistu dažus tūkstošus darbiniekus un pārtrauktu maksāt nodokļus Latvijas valstij. Kaut arī rūpnīcu personāls izmisīgi cenšas veidot noieta tirgus Centrāleiropā un Rietumeiropā, Centrālāzijā un pat Dienvidamerikā, zāļu tirgus ir ļoti reglamentēts un zāļu reģistrācija svešās valstīs prasa vismaz trīs, ja ne sešus gadus. Un arī tad – mūsu ražojumus Eiropas tirgi nebūt negaida atplestām rokām.
Un tomēr – ja Eiropa vienotos pilnībā pārtraukt zāļu tirdzniecību uz Krieviju, tad visiem. Gaidām Urzulas van der Leienas nosūtītu dokumentu, un tad tajā pausto prasību arī pildām. Bet godātā Eiropas Komisijas prezidente mums decembrī atsūtījuusi pilnīgi citu dokumentu – par zāļu nepieejamību Eiropā, un vēl šajā dokumentā ir divsimt medikamentu uzskaitījums, kas Eiropas reģioniem būtu pašiem jāražo vai vismaz jāuzkrāj nebaltām dienām.
Izlasot Urzulas van der Leienas parakstīto dokumentu, var izdarīt šādus secinājumus – mīļās Baltijas valstis – jums ir nekavējoties jāvienojas savā strapā – kurus no šiem 200 medikamentiem jūs ražosiet Lietuvā, kurus Igaunijā, bet kurus ražos Olainfarm, Grindex, Kalceks vai Pharmidea Latvijā.
Baltijas valstīm būtu pašām jāatbalsta savas farmācijas rūpnīcas gan ar naudu, gan birokrātijas mazināšanu tādā mērā, lai divu gadu laikā sortimentu palielinātu daudzkārt.
Un šeit parādās pretrunas – tie, kas šobrīd Latvijā pieprasa farmācijas rūpnīcām nekavējoši pārtraukt zāļu eksportu uz Krieviju, patiesībā pieprasa Latvijas farmācijas rūpnīcas slēgt. Savukārt Eiropas savienība pieprasa mūsu farmācijas nozari stiprināt.
Nedaudz par zāļu trūkumu Eiropā un iespējamajiem risinājumiem
Eiropā zāles trūkst. Neraugoties uz ražošanas, izplatīšanas un transportēšanas tehnoloģiju sasniegumiem, zāļu trūkums ir aizvien pieaugoša problēma visā pasaulē. Zāļu trūkums var radīt smagas sekas pacientiem un veselības aprūpes sniedzējiem. Zāļu trūkums var būt par iemeslu lielāķai mirstībai, ārstēšanas izmaiņām, nekvalitatīvai ārstēšanai un medikamentu lietošanas kļūdām.
Zāļu trūkumu visā Eiropā cenšas risināt trijos veidos:
Visi šie trīs darbības virzieni mijiedarbojas, un, kā likums šī mijiedarbība rada neskaidrības cēloņsakarībās. Jebkura kustība ar vienu no risinājumiem rada problēmas pārējos iespējamajos darbības veidos. Visbiežāk Eiropā birokrāti (varbūt arī politiķi) jebkuras problēmas medikamentu tirgū cenšas risināt ar noteikumu maiņu, kas nekavējoties atsaucas uz tirgu, kas noreaģē pretēji gaidītajam.
Pilnīgi vienmēr politiķi un birokrāti cenšas zāļu cenas pazemināt, bet rezultātā – pateicoties references cenām, paratēlajam eksportam un paralēlajam importam zāļu cena pieaug – vai arī – konkrētās zāles no tirgus pazūd.
Ieinteresēto personu grupas zāļu tirgū ir trīs:
Izcils piemērs haosam, ko visu trīs iepriekšminēto virzienu (tirgus, alternatīvu meklējumi, noteikumu maiņa) nekoordinētas mijiedarbības jomā ieviesa savstarpēji neuzticības pārpilnie politiķi, farmācijas nozare un medicīnas dienests, bija Covid–19 pandēmija, kad valstis uzkrāja medikamentus, tika radītas barjeras tranzītam un loģistikai, tika nepamatoti iepirktas pārlieku lielas rezerves (Krišjānis Kariņš un Daniels Pavļuts Latvijai iepirka vai pasūtīja vismaz trīskārt par daudz vakcīnu).
Vēl šeit es gribētu piebilst, ka iepriekšminēto ieinteresēto personu grupas, kā likums, nav informētas vai izliekas nezinām, ka galvenie risinājumi savstarpēji mijiedarbojas ne tikai vienas valsts ietvaros, bet arī starp valstīm. Man pat gribas lietot salīdzinājumu ar zāļu mijiedarbību un šīs mijiedarbības izraisītām blaknēm.
Gandrīz vienmēr nozīmīgu zāļu trūkumu izraisa ārēji faktori. Vislielākais un nozīmīgākais zāļu trūkuma izraisošais faktors ir militārs konflikts vai militāra konflikta draudi.
Šādā situācijā valstu kompromitējoša uzvedība atgādina bruņošanās sacensību starp divām valstīm – valstis sāk veidot krājumus, bet piegāde tiek ierobežota. Savukārt, eskalējoša sistēmas uzvedība notiek tad, kad pamatrisinājums izraisa neparedzētu blakusefektu – piemēram, veselības politikas veidotāji izvēlas lielāku pārredzamību piegādes ķēdēs vai cenu griestus, savukārt ražotāji un vairumtirgotāji šīm aktivitātēm pretojas, veidojot noteiktus uzkrājumus, ko izņem to tirgus.
Patiesībā zāļu trūkums kara draudu apstākļos vairāk attiecas uz ģenēriskajām zālēm, jo tās ir īpaši jutīgas pret trūkumu, jo cenu konkurence pēc patentu termiņa beigām ievērojami samazina rentabilitāti un tirgus pievilcību. Ģenērisko zāļu piegādes ķēdes rakturo ilgs piegādes laiks un vairāki ražotāji. Koncentrēšanās uz vienu medikamentu un tā piegādes ķēdi ir pārāk šaurs tvērums, lai atklātu augstākas pakāpes cēloņu un seku savstarpējās sakarības.
Katrā ziņā Latvijas sistēma – apmaksāt tikai lētākās ģenēriskās zāles saistās ar nopietnu risku – samazinātu iespēju piesātināt tirgu ar citu – konkurējošu, taču ķīmiskās formulas ziņā identisku medikamentu.
Zāļu trūkumam Eiropa radusi virkni risnājumu. Šos risinājumus var lasīt kā kriminālromānu, jo katra intervence zāļu tirgū saistās ar pilnīgi neprognozējamām blaknēm citos medikamentu tirgus segmentos. Un tomēr pērnā gada 23. decembrī Eiropas savienība vienojās par kritiski svarīgo zāļu saraksta pirmo versiju, lai palīdzētu izvairīties no iespējamā zāļu trūkuma Eiropas savienībā.
Šajā sarakstā iekļāva vairāk nekā 200 cilvēkiem paredzēto zāļu aktīvās vielas, kuras tiek uzskatītas par kritiski svarīgām veselības aprūpes sistēmām visā Eiropā, un kuru piegādes nepārtrauktība ir prioritāte.
Saraksts ir svarīgs instruments, kas atbalsta ES centienus nodrošināt piegādes drošību un novērst kritiski svarīgu zāļu trūkumu. Iekļaušana sarakstā nenozīmē, ka tuvākajā laikā varētu rasties zāļu trūkums. Tas nozīmē, ka deficīta novēršana ir īpaši svarīga, jo deficīts varētu nodarīt būtisku kaitējumu pacientiem un radīt problēmas valstu veselības aprūpes sistēmām. Zāles tiek uzskatītas par kritiski svarīgām, ja tās lieto nopietnu slimību gadījumā un tās nav viegli aizstāt ar citām zālēm.
Sarakstā ir iekļautas aktīvās vielas, kas aptver plašu terapeitisko jomu loku, un tajā ir iekļautas vakcīnas un zāles retu slimību ārstēšanai. Savienības saraksts tiks paplašināts 2024. gadā, un pēc tam to atjauninās katru gadu.
Sarakstā iekļautās zāles pacienti un veselības aprūpes speciālisti var turpināt izrakstīt un lietot kā parasti. Valstu kompetentajām iestādēm (Latvijas gadījumā – Zāļu valsts aģentūrai) ir noteiktas papildu ziņošanas iespējas un prasības.Savienības kritiski svarīgo zāļu saraksts papildina citus pasākumus, ko pieņēmusi Eiropas komisija par atļauto zāļu pieejamību, piemēram, labas prakses rokasgrāmatu nozarei, pacientiem un veselības aprūpes speciālistu organizācijām zāļu trūkuma novēršanai.
Te tomēr jāteic, ka saraksts nespēj pilnībā atrisināt visas zāļu nepieejamības problēmas, tām ir globāls raksturs. Gan politiķu runās, gan plašsaziņas līdzekļu sižetos dzirdamas bažas par to, ka no tirgus pazūd kādi konkrēti medikamenti, vai vienkārši – tie nav iegādājami. Iespējams, šīs runas un sižeti ir veidoti reitingu celšanai Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā, un sabiedrībai neveic padziļinātu problēmas būtības skaidrojumu.
Vēsturiskā kontekstā skatoties, medikamentu faktiskais trūkums jeb deficīts un nepieejamība nav nekas jauns.
Eiropas savienība par iemesliem zāļu trūkumam norāda kvalitātes jautājumus, ražošanas problēmas, regulatoros jautājumus, drošības un efektivitātes problēmas, neparedzamas problēmas, t.sk., dabas katastrofas, bet visvairāk – ar piegāžu loģistiku saistītos cēloņus – paralēlo eksportu, kvotas, eksporta ierobežojumus, komerciālos jautājumus – dažādu valstu dažādo zāļu cenu politiku, kompensācijas mehānismus, biznesa prioritātes dažādos tirgos.
Secinājumi, ko būtu jāveic pašmāju politiķiem, lasot vai nelasot Eiropas savienības dokumentus
Patiesībā man nav ne mazāko ilūziju par to, ka Latvija politiķi Eiropas savienības dokumentus nelasa, bet kaut kādas atziņas gūst no plašsaziņas līdzekļiem vai dokumentu anotācijām. Izlasīt angļu valodā trīsdesmit lapaspušu garu dokumentu nav viegli, pat, ja lieto digitālo tulkotāju.
Tad nu cerībā, ka vismaz daļa politiķu un ierēdņu ir spējuši izlasīt šo rakstu līdz secinājumu sadaļai, vēlos aicināt saprast dažas likumsakarības:
