Vienkārša statistika – sievietes dzīves ilgums Latvijā ir vidēji 78 gadi. Menopauze iestājas 50–53 gadu vecumā, tātad menopauzē sieviete dzīvo ap trešdaļu sava mūža, un tam vajadzētu būt pilnvērtīgam laikam, nevis mokošai cīņai ar menopauzes simptomiem.
“Ar saviem preparātiem, terapiju, iejaukšanos gribam panākt, lai šis dzīves posms sievietei ir kvalitatīvs,” saka ginekoloģe endokrinoloģe Ineta Vasaraudze, kura maijā kļuvusi par Eiropas Menopauzes asociācijas valdes locekli.
Kad īsti mums būtu jāsāk gatavoties šim nozīmīgajam pārmaiņu laikam – menopauzei?
Gribam to vai negribam – menopauze iestāsies. Tomēr pēdējā laikā esmu novērojusi tādu tendenci, ka sievietes, kurām līdz menopauzei kāds ceļa posms vēl ejams un kurām vēl tikai ap 40, nāk pie ginekologa un jautā: “Vai man vajag jau tagad kaut ko darīt, lai menopauze iestātos vieglāk un lai varbūt pat to attālinātu, sākot lietot kādus hormonālus līdzekļus?” Medicīniski tas tomēr nav pareizi, tāpat, kā, piemēram, nevaram sagatavoties pubertātei un jau laikus dot pusaudzim kādus preparātus, lai būtu gatavi viņa organisma hormonu vētrai. Tā ir normāla pusaudža organisma norise, un tas pats attiecas arī uz sievietes pārmaiņu periodu.
Turklāt, kad pārmaiņu brīdis pienāks, 80 % sieviešu būs menopauzei raksturīgie simptomi, bet 20 % būs laimīgās, kurām to nebūs. Un, pat ja būs, medicīniski pašlaik uzskata, ka tam nevajag īpaši sagatavoties.
Patlaban ir divi lieli neatbildēti jautājumi: kad sākt menopauzes terapiju, un kad to pabeigt? Un atbildes uz šiem jautājumiem nav. Tāpēc, kad pie manis nāk četrdesmitgadniece un jautā, vai viņai ir pienācis laiks kā īpaši domāt par menopauzi, es saku, ka uz šo jautājumu nav atbildēts no zinātnes viedokļa. Pašreizējā pieeja ir šāda: kad ir simptomi, tad arī sākam kaut ko darīt. Jo ir lietas, ko nevaram kontrolēt, lai arī kā to gribētos. Mūsu organismā ļoti daudzas norises ir noteiktas ģenētiski, un gēnus nevaram kontrolēt.
Kas tad ir menopauze? Vai brīdis, kad vairs nav palikusi neviena olšūna un mēdz teikt – olnīcas ir tukšas?
Nē, tā nav. Sieviete uz menopauzi aiziet vismaz ar tūkstoti olšūnu olnīcās. Menopauze ir tad, kad no galvas smadzenēm sāk pienākt signāli, ka olnīcām vairs nav jāstrādā. Nevis otrādi. Regulators ir smadzenes. Bet kāpēc tās ap 50 gadu vecumu izdomā, ka olnīcām jābeidz strādāt? Uz šo jautājumu vēl tā īsti nevar atbildēt. Kad atbilde būs zināma, tad šos procesus varēsim kontrolēt.
Menopauzes iestāšanos raksturo tādi simptomi kā arvien retākas mēnešreizes līdz to pilnīgai izzušanai, karstuma viļņi, pastiprināta svīšana, nervozitāte bez iemesla, asinsspiediena svārstības… No minētajiem 80% 30 procentiem sieviešu šīs izpausmes ir smagas, un tas lielā mērā atkarīgs no viņu receptoru jutīguma. Estrogēnu receptori atrodas teju visā ķermenī, tāpēc katrai sievietei simptomi var būt atšķirīgi – vienai būs karstuma viļņi, bet otrai ne, vienai būs nakts svīšana, otrai – nebūs.
Ir četri pamata menopauzes simptomi, kurus arī parasti ņem vērā, veicot kādus pētījumus par menopauzi, un tie ir: karstuma viļņi, svīšana, depresija un miega traucējumi. Ir pierādīts, ka depresīvais noskaņojums, raudulība, aizkaitinājums saistīti ar hormonu trūkumu sievietes organismā.
Un ko var darīt, lai novērstu nepatīkamos simptomus? Galu galā sieviete taču vēl ir salīdzinoši jauna, kad sākas menopauze.
Noņemt simptomātiku un arī uzlabot dzīves kvalitāti – tas ir medikamentu uzdevums. Nevis pagarināt jaunību, kaut arī, protams, ir ļoti sievišķīgi tā domāt. Nenoliedzami, ka, pateicoties hormonu medikamentiem, ādas stāvoklis uzlabosies un lēnāk novecos, arī gļotādas lēnāk novecos, bet – pats galvenais – galvas smadzenes strādās labāk. Hormonu lietošana sievieti arī aizvirza tālāk prom no tādām ļoti nepatīkamām vecuma slimībām kā Alcheimers, demence. Pareizi un laikus sākot hormonu lietošanu, tiek uzlabota asinsvadu sieniņu kvalitāte, līdz ar to vēlāk, piemēram, pēc 60 gadiem, samazinās iespējamība saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām.
Patiesībā ar hormonu lietošanu tiek nevis pagarināta jaunība, bet novērsti sliktie darbi, ko pret hormoniem jutīgie receptori darītu, ja tos nelietotu. Es parasti saku, ka Dievs ir vīrietis, un viņš ir bijis netaisnīgs pret sievietēm, jo vīriem nav tādas menopauzes kā sievām. Viņiem gan ir andropauze, taču nav tā, ka kādā brīdī smadzenes pēkšņi pasaka: “Viss, vairs neražojam spermatozoīdus!” Jā, vīriešiem samazinās dzimumhormona testosterona ražošana, taču tas notiek pakāpeniski un palēnām.
Sievietes un vīrieši noveco atšķirīgi, tāpēc arī tagad tik modernās pretnovecošanas (anti-ageing) kustības ieteikumi katram dzimumam būs citādi. Tas pats notiek ar slimībām. Piemēram, sievietēm pēc 60 gadu vecuma pat ar normālu holesterīna līmeni var strauji attīstīties sirds un asinsvadu slimības. Līdz ar to mūsu korifeja sirds ārsta Ērgļa ieteikums: “Ziniet savu holesterīna skaitli!” pamatā attiecas uz vīriešiem.
Kā jau teicu, zinātne nav iedevusi laika rāmjus, kad sākt hormonu lietošanu un kad to beigt. Taču ir zināms, ka receptori jutīgumu saglabā vidēji 7–15 gadus no menopauzes iestāšanās brīža. Un tas nozīmē, ka vecās menopauzes vadlīnijas, kurās bija teikts, ka hormonus drīkst lietot kādus piecus gadus, neiztur kritiku. Tātad sievietēm, kas pārmaiņas piedzīvojušas, piemēram, 53 gados, tos būtu ļauts lietot tikai līdz 60 gadu vecumam.
Interesanti sanāk – 60 gados jāpārtrauc hormonu lietošana, taču pensija būs tikai 65 gadu vecumā. Un tieši šajos piecos gados, ja vairs netiek lietoti hormoni, strauji krītas sievietes mentālās un arī fiziskās spējas. Nu, par kādu labu darbinieku te var runāt? Tāpēc ir sievietes, kas nāk pie manis un saka: “Dakter, man ir 60, bet man vēl jāspēj intensīvi strādāt.” Tad ir jautājums – pārtraukt hormonu lietošanu atbilstoši vadlīnijām vai turpināt tos lietot? Kā jau minēju, zinātne vēl nav atbildējusi uz jautājumu, kurā brīdī jāpārtrauc hormonu lietošana. Nav tādu argumentu.
Bet, ja hormoni tiks lietoti ilgāk, vai tam būs kādas sliktas sekas, piemēram, krūts vēža attīstība?
Tas tiešām ir galvenais iemesls uztraukumam attiecībā uz hormonu lietošanas sākšanu un ilgumu. Zinātne mums atkal nāk pretim un saka, kurus preparātus izvēlamies un kuriem ir mazāks risks, ka tie var veidot šo slimību.
Patiesībā tas ir hormons progesterons, kas rada krūts dziedzera vēža attīstības risku, un tas ir ārsta kompetencē, kuru hormonu līdzekli izrakstīt. Savukārt par lietošanas ilgumu uzskata, ka nav nekādu iemeslu pārtraukt lietošanu, ja sievietei nav nekādu citu simptomu, kuri to prasītu darīt. Piemēram, tādi, kas norādītu uz onkoloģiskām vai sirds un asinsvadu slimībām, kas sievietēm vecumā pēc 60 tiešām izplatītas daudz vairāk. Ja ir onkoloģija, viņa noteikti nedrīkst lietot hormonus, bet kardiovaskulāro slimību gadījumā tas nav tik strikti.
Tad varbūt vērts raudzīties uz augu valsts pusi? Aptieku plaukti ir pilni ar dažādiem uztura bagātinātājiem menopauzes gadījumā.
Ir augi, par kuriem veikti pētījumi, piemēram, soja, sudrabsvece (Cimicifuga), sarkanais āboliņš un citi, jo īpaši par sudrabsveci, pateicoties konkrētam fitomedicīnas preparātu ražotājam (Vācijā). Viņiem ir arī pētījumi tieši par onkoloģiskiem pacientiem, un tie parāda, ka ir ieguvumi no šāda augu preparāta lietošanas, taču – tad jālieto ļoti lielas devas.
Tā ka risinājums nebūt nav vienkāršs, piemēram, aiziešu uz aptieku un paņemšu pirmo menopauzei domāto augu līdzekli. Un to atkal zinātne izpētījusi, ka efekts ir 30 %, kas patiesībā ir ļoti daudz. Tāpēc, ja ir ārsts, kurš pārliecināts par kāda auga labo iedarbību, un pacients viņam uzticas, tad arī efekts būs šie 30 procenti.
Bet kā tad palika ar to sešdesmit gadu vecumu sasniegušo sievieti, kurai svarīgi strādāt, vai turpināsiet viņai izrakstīt hormonus?
Jā, turpināšu. Manai vecākajai pacientei, kas tos lieto, ir 76 gadi. Viņa vairākkārt mēģinājusi atteikties no hormonterapijas, jo ģimenes ārsts un arī apkārtējie izdara spiedienu – sak, paskaties pasē, cik tev gadu, taču viņai ir spēcīga motivācija. Viņas vecākajām māsām bijusi ļoti smaga osteoporoze, un, zinot, ka hormonterapija ir osteoporozes profilakse, viņa teica: “Es negribu tik smagu dzīvi kā māsām ar mugurkaulāja lūzumiem, kupri mugurā, tāpēc labāk izvēlos hormonus.” Protams, šī paciente regulāri apmeklē ārstu un veic noteiktas veselības pārbaudes.
Vai ir kāda nozīme tam, kā menopauzē tiek lietota hormonterapija – tabletes, plākstera vai varbūt labāk vagināla krēma veidā?
To nu atkal zinātnieki pateikuši, ka ceļš, kā hormonus uzņemam, ir atkarīgs no metabolisma organismā un tā, kā tie apstrādājas aknās. Uzņemti caur kuņģa un zarnu gļotādu, tie aknās nonāk caur citiem asinsvadiem nekā tad, ja ievadīti vagināli vai transdermāli (caur ādu). Par pareizāko hormonu (estrogēnu) ievadīšanas ceļu tomēr uzskatāms transdermālais, jo tas nodrošina labāku metabolo procesu nekā orāli lietotais.
Gados jaunākām sievietēm gan nav īpašas atšķirības, kā tos labāk lietot. Tāpēc viņām parasti šī terapija tiek sākta ar tabletēm, jo īpaši, ja vēl ir menstruācijas. Menopauzes vecumā terapija ir individuāla, un jāteic, ka nav nemaz tik vienkārši atrast piemērotāko hormonu kombināciju, kurā nedaudz jābūt ietvertam arī progesteronam.
Vai, pārtraucot lietot hormonus, būs jāpiedzīvo visas nepatīkamās menopauzes izpausmes? Varbūt tās būs stiprākas?
Nav teikts, ka tā būs. Tas atkarīgs no receptoriem, bet to, vai tie vairs nav jutīgi, iespējams pateikt, tikai pārtraucot lietot hormonpreparātus. Asins analīzes, lai noteiktu hormonus, arī daudz neko nedos, tāpēc to veikšanai šādā gadījumā īsti nav pamatojuma.
Stāsts par to, kā notiek atteikšanās no hormoniem, visbiežāk ir šāds: “Aizbraucu uz laukiem/ceļojumā un tabletes atstāju mājās/aizmirsu ielikt ceļasomā.” Ja sieviete uz jautājumu, kā viņa jutusies bez šīm tabletēm, atbild: “Labi”, tas nozīmē, ka receptori pret hormoniem kļuvuši nejutīgi. Patiesībā tad vairs lielas nepieciešamības tos lietot nav, jo īpaši, ja sievietei ir laba pašsajūta. Taču, ja viņa atzīst, ka jau otrā dienā sākusi mocīties un meklējusi, kur lai sadabū hormonus, piemēram, ārzemju ceļojuma laikā, skaidrs, ka nekāda to lietošanas pārtraukšana nevar būt.
Ja menopauzē nekādi hormoni nav lietoti un pēkšņi satikta mīlestība, vai iespējams atjaunot sievišķību? Un kā ar speciālajiem intīmās kopšanas līdzekļiem?
Nu, tad vairs neko – tas par hormoniem! Arī intīmo kopšanu bija jāsāk darīt laikus, kamēr gļotādas vēl nebija zaudējušas savu mitruma līmeni. Diemžēl gan maksts, gan ārējo dzimumorgānu gļotāda reaģē uz hormonu trūkumu organismā.
Izvēloties intīmās kopšanas līdzekli, jāņem vērā, ka, zūdot estrogēnam organismā, maksts pH kļūst sārmaināks. Jaunai sievietei tas var izraisīt bakteriālās vaginozes attīstību, sievietēm, kas ir vecākas par 50 gadiem, – atrofisko kolpītu, kura simptomus – niezi, dedzināšanu, diskomfortu – viņas noraksta uz sēnīšu infekciju.
TV reklāmās taču visu laiku skandina: ja jums ir dedzināšana, ielieciet kanesten svecīti! Jā, pēc tam uz kādu brīdi kļūst labāk, bet tad atkal sliktāk. Patiesībā ne jau sēnīte, bet zemais estrogēna līmenis rada šos specifiskos simptomus – niezi, dedzināšanu, sausuma sajūtu. Tad jānāk pie ārsta un jāstāsta par šiem simptomiem. Var jau būt, ka sēnīte ir klātesoša, taču tā nav nepatīkamo sajūtu cēlonis, bet gan sekas, ko radījusi mainītā maksts vide.
Jāatceras, ja sieviete menopauzē lieto hormonus, viņai daudz retāk attīstīsies gļotādas traucējumi, taču nav arī tā, ka to nemaz nebūtu, – vienkārši tie būs mazāk izteikti, jo organismā cirkulējošie hormoni (estrogēni) nomāks iespēju attīstīties nepatīkamajiem simptomiem. Bez hormoniem attīstīsies tā sauktie vēlīnie menopauzes simptomi jeb atrofiskais kolpīts.
Bet, atgriežoties pie intīmās higiēnas kopšanas līdzekļu izvēles, tie nedrīkstētu būt tik skābi, kā tas vajadzīgs jaunām sievietēm. Citādi tā lietošana var izraisīt sūdzības par nepatīkamu un dedzinošu sajūtu. Ejot uz aptieku, būtu jāprasa specifiskie intīmās mazgāšanās līdzekļi, kas domāti sievietei menopauzē un kas būs sārmaināki.
Citreiz sieviete stāsta: es nekādus līdzekļus nevaru lietot, tikai tīru ūdeni. Nu, tas gan arī nav nekāds brīnumlīdzeklis, jo ūdens pH ir 7. Makstī jaunai sievietei pH ir 3,5, menopauzē – 5, un, ja viņa visu laiku apmazgāsies ar ūdeni, tas maksts vidi padarīs vēl sārmaināku. Jebkurai parastajai dušas želejai pH ir apmēram 5,5 (tāds pats arī mūsu ādai), tāpēc pat labāk to lietot apmazgājoties nekā tīru ūdeni.
Kas jāzina, izvēloties intīmajai higiēnai domātu mitrināšanas līdzekli? Vai to klāsts arī ir ļoti plašs?
Galvenais atcerēties, ka ir vajadzīga hialuronskābe. Kāpēc? Jo tā spēj aizturēt mitrumu gļotādās, tāpēc tā ir mitrināšanai domāto līdzekļu sastāva pamatā.
Agrāk, kad šādu līdzekļu nebija, sievietes izmantoja dažādas eļļas, un daža laba joprojām tā dara. Šķiet itin loģiska rīcība: ja sauss, ieeļļošu un būs labāk. Tomēr dermatologi pirmie sāka runāt par to, ka nevajag barot, bet mitrināt. Tas pats attiecas uz gļotādām – tās nevajag barot (ar eļļu), bet mitrināt, tātad lietot hialuronskābi. Turklāt jārēķinās ar ilgstošu procesu – nebūs tā, ka pietiks izlietot vienu iepakojumu ar mitrinošajām svecītēm, un viss būs atrisināts. Nekā tamlīdzīga! Menopauzē vismaz divas reizes nedēļā jālieto svecītes vai vaginālais krēms ar hialuronskābi, lai noturētu vismaz kādu tās līmeni. Ja tiek lietots krēms, nevajag aizmirst to viegli ieziest mazajās kaunuma lūpās un ap urīna atveri. Jo arī kaunuma lūpas menopauzē pakļaujas atrofijai un kļūst sausas, kairinātas.
Rezultātā pozitīvi ieguvumi ir vairāki: labāka pašsajūta intīmajā zonā, gļotādas nav iekaisušas, ir kļuvušas elastīgākas, un tas veicina arī labāku intīmo dzīvi… Un tas viss kopā ietver labāku dzīves kvalitāti.
