Pēteris Apinis, ārsts
Kopsavilkums stāstam par latviešu nacionālā žurnāla tapšanu
No 1923. Latviešu ārstu biedrība un no 1926. gada Latvijas ārstu profesionālā savienība izdeva "Latvijas Ārstu žurnālu" – žurnāls pastāvēja līdz 1939. gadam, pēc tam Latvijas Ārstu biedrība sāka izdot žurnālu "Ārsts", ko Padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā vēl neregulāri izdeva ar nosaukumiem "Acta Medica Latvica" un "Padomju Latvijas Ārsts”, bet vācu okupācijas laikā ar nosaukumiem "Ārstniecības žurnāls" un "Latvijas Ārstu žurnāls". Padomju laikā latviešu valodā profesionāli medicīnas žurnāli neiznāca, bet 1989. gadā 23, jūnijā jaunizveidotā Latvijas Ārstu biedrība izdeva žurnālu "Latvijas Ārsts", kas ar neticamu regularitāti – 11 reizes gadā iznāca līdz šā gada augustam, kad to personisku iemeslu vai personiska ienaida dēļ slēdza Ilze Aizsilniece. Tiesa, novembrī žurnālam "Latvijas Ārsts" iznāca apvienotais septembra – decembra numurs.
Simt gadu aplis ir noslēdzies, bet darbu turpina medicīnas žurnāli "Doctus" un "Medicus bonus". Jādomā, ka žurnāls "Latvijas Ārsts" atdzims.
Medicīnas žurnāls kā pasaules zinātnes virzošais vektors
Apgalvojums, ka tieši medicīnas žurnāli virza globālo zinātni ir visai tendenciozs, bet gandrīz visi lielākie atklājumi fizikā un ķīmijā sākotnēji publicēti medicīnas žurnālos. Gluži tāpat šo rindu autors ir pārliecināts, ka pasaules zinātni virza medicīnas atklājumi, jo autors dzīvo globālajā medicīnas literatūrā, un viņa viedoklis varētu būt nedaudz pārspīlēts; tomēr godātajam lasītājam piedāvāšu savu sapratni par medicīnas informāciju. Ilgus gadus strādājot Eiropas un globālajā medicīnas žurnalistikā, sarakstoties un diskutējot ar globāli ietekmīgāko medicīnas žurnālu redaktoriem, šo rindu autoram ir viedoklis, kas tagad vienkāršotā formā tiek nodots jūsu vērtējumam.
Medicīnas rakstu autors manā uztverē ir godājamākā profesija uz zemeslodes: katrs, kurš raksta par medicīnas zinātni, praksi, izglītību, filozofiju vai vēsturi ir medicīnas autors. Šajā lokā es vienkāršošanas pēc ietveršu:
Pasaule mūsdienās nevar pastāvēt bez visiem šiem autoriem, un tas nav ne labi, ne slikti, ka autori ir gan industrijas determinēti, gan pilnīgi brīvi savā profesijā un izteiksmē. Žurnāls "Latvijas ārsts" 34 gadus bija brīvs savā attieksmē un izpausmē.
Tādēļ pirms rakstīt par Latvijas medicīnas žurnāliem, vēlos pastāstīt par medicīnas žurnāliem, to filozofiju, pagātni, mūsdienām un nākotni, ar cerību, ka kādam tas palīdzēs labāk justies bezgalīgajā informācijas laukā, kas apņem mūs ikdienā.
Vēlēdamies labāk izprast, kāpēc pasaulē ir tik daudz visai kvalitatīvas, taču ne reizi nelasītas lasāmvielas, ko nepārtraukti publicē un tiražē simtiem un tūkstošiem izdevniecību zem dažādiem cildinošiem medicīnas žurnālu nosaukumiem, es atklāju, ka diskusijas par medicīnas žurnāliem ir tikpat senas kā medicīnas žurnāli. 1958. gadā "British Medical Journal" endokrinologs Ričards Ašers rakstīja, ka medicīnas žurnāli ir bailīgi, ka tie ir ar sliktāko un bezkrāsaināko dizainu starp visiem pasaules preses izdevumiem, tie viens otru dublē un tos pieraksta pilnus autori, kam nav ko teikt un kas nezina kā to pateikt. Ašers tālajā 1958. gadā pamanīja, ka medicīnas zinātnes aukstā bezpersoniskā un neskaidrā valoda padarījusi medicīnas rakstīšanu gauži nesaprotamu. Ārsti pārguruši no savas tēmas ietērpšanas sarežģītā formā, izvairās no saprotama teksta, to aizstājot ar diagrammām, tabulām un ezotēriskiem, anonīmiem rāmjiem.
Katrs medicīnas žurnāla redaktors sev laiku pa laikam pajautā – kas tad īsti ir medicīnas žurnāli, kādi ir to uzdevumi, pienākumi un sūtība. Vai tiem ir jādrukā tikai un vienīgi sarežģīti materiāli, kas formāli balstās uz pierādījumiem vai tiem ir tiesības padarīt saturu lasāmu un izklaidējošu. Vai medicīnas žurnāls var kļūt ir tāds, kas cienījamas ārstes rokas somiņā aizņemtu „Ievas” vai „Santas” vietu?
Būdams cinisks pēc pasaules vērtējuma, esmu sev definējis, ka medicīnas žurnāli kā tādi ir nepieciešami izdevējiem un redaktoriem, autoriem, lasītājiem un reklāmdevējiem.
Nevienai no šīm grupām nav bijusi pietiekama vēlme iespaidot žurnālu saturu, tā lai tas būtu tiešām labi lasāms un labi saprotams. Jebkura ārsta – rakstītāja vai lasītāja laika resursi ārpus viņa zinātnes un prakses ir pārāk trūcīgi, lai kaut nedaudz spētu aptvert informāciju, kas nonāk viņam saprotamā apritē. Tā nu iznācis, ka medicīnas žurnāli palikuši imūni pret tendencēm, kas notiek globālajā žurnālistikā vai globālajā tīmeklī. Šī tendence saglabājas un paplašinās pārejot uz jauniem publikāciju pieejamības modeļiem.
Tieši medicīnas žurnāli ir veidojuši mūsdienu medicīnu. Diskusija par to – kā veidojuši – ir atklāta vēl šodien, un daudzi pasaules vadošie medicīnas žurnālu galvenie redaktori, kas ir kritiski pret savu darbu, secina, ka žurnāli šo darbu veikuši, atspoguļojot zāles savā laikā un vietā. Specializētiem mēdijiem, tai skaitā medicīnas žurnāliem teorētisko pamatojumu deva Kanādas profesors Māršals Makluens (Marshall McLuhan) ar savu definīciju „informācijas vide ir ziņa” (the medium is the message), kas arī medicīnas žurnāliem deva interesi par satura un formas attiecībām. Interesanti, ka tieši Māršals Makluens ir cilvēks, kas definēja globālo ciemu (global village) informātikā aptuveni 30 gadus pirms internets un globālā televīzija pasauli pārvērta par vienotu informācijas telpu.
Medicīnas žurnāliem ir aspekts, kas allaž bijis vienlaikus virzošais un vienlaikus bremzējošais spēks formas un satura attiecībās – tā ir reklāma, kas ir neatņemama medicīnas žurnālu sastāvdaļa, kas ir ļoti attīstījusies formā. Savukārt medicīnas žurnāli ir centušies sevi pretnostatīt šai reklāmas vardabīgajai formas dominancei. Ilgus gadus "Deutsches Ārzteblatt" medicīniskie raksti tika drukāti uz plāna dzeltenbrūna papīra, kamēr reklāmas – uz glancēta bieza krītpapīra.
Aptuveni piecdesmit pēdējos gadus medicīnas žurnālos ienācis jēdziens par zināšanu sociālo veidošanu (social construction of knowledge), kas nosaka, ka fakti tiek pieņemti kā patiesi sociālās vienprātības dēļ. Šī konstrukcija nosaka medicīnas žurnālu virzību pat situācijās, kad vairākums par kādu jautājumu nav pārliecināts. Jebkura aptauja norāda, ka ārsti ir ļoti rezignēti pret jaunākajiem medikamentiem, vakcīnām, izmeklēšanas metodēm, bet medicīnas žurnāli tiem piedod vilkmi un rada formālo sociālo vienprātību.
Neliels ekskurss medicīnas žurnālu vēsturē, kas nepretendē uz medicīnas vēstures publikāciju
Medicīnas žurnāli drukātā formā eksistē apmēram kopš 1640. gada. Protams, bija jau arī žurnāli pirms tam, bet tajos latīņu valodā pārpublicēja senu autoru – Hipokrāta, Avicennas uc. darbus. Ap 1640. gadu Anglijā žurnālus sāka izdot angļu valodā, kuru uzdevums bija viena ārsta pieredzi nodot citam ārstam vai studentam. Līdz 1800. gadam Eiropas valstīs sāka un beidza iznākt kādi 100 žurnāli. Savukārt no 1800. līdz 1840. gadam parādījās vēl 100, starp kuriem 1823. gadā sāka iznākt "The Lancet", kas iznāk vēl šo baltu dienu un ir viens no ietekmīgākajiem un lasāmākajiem pasaules medicīnas žurnāliem. Arī šo rindu autors savu zināšanu bāzi labprāt balsta uz "The Lancet" rakstiem, uzticoties izsvērtai šo rakstu augstajai ticamībai.
Ar medicīnas žurnāliem vispār ir tieši tāpat kā ar restorāniem, frizētavām, gaļas veikaliem un citu mazo biznesu – bezgala daudzi mazā biznesa uzņēmumi piedzimst, bet ļoti reti iztur laika pārbaudi. Medicīnas žurnāli, kas iztur 5 gadus ir retums, medicīnas žurnāli, kas iztur 30 gadus – izņēmums, bet žurnāli, kas strādā vairāk par 100 gadiem, ir īsti un patiesi medicīnas žurnāli, ar kuriem būtu vērts sākt savu ceļu medicīnas informātikas necaurejamajos džungļos.
Iespējams, "The Lancet" par pasaules vadošo žurnālu kļuva tādēļ, ka to dibināja ļoti kreatīvs, kontraversāls un enerģētisks vīrs Toms Vaklijs (Thomas Wakley). "The Lancet" pirmais izdevums Londonā tika publicēts svētdien, 1823. gada 5. oktobrī. (man ļoti gribas šeit norādīt, ka globālai, īstai medicīnas literatūrai šoruden apritēja 200 gadu) Žurnāls bija neparasts, jo neatspoguļoja kādas konkrētas profesionālās grupas intereses vai neziņoja par gudriem sabiedrības darījumiem. Tas radās kā visai revolucionārs vai pat ugunīga sašutuma produkts. "The Lancet" tika radīts laikā, kad tikai sāka veidoties uz pierādījumiem balstītas medicīnas pamatprincipi, medicīniskais audits un medicīnas profesijas regulējums. Jāpiebist, ka 19. gadsimtā nevar vēl runāt par pierādījumiem balstītu medicīnu, bet par pierādījumiem balstītu higiēnu, mikrobioloģiju un sterilitāti. Līdz ar to žurnāla sākumu raksturo galvenā redaktora sadursmes ar vecākiem ārstiem un Lielbritānijas tiesību sistēmu.
Tomass Vaklijs dzimis 1795. gada 11. jūlijā kā jaunākais dēls lielā un plaukstošā Devonšīras lauksaimniecības ģimenē. Viņš bija sportisks, labi izglītots ģimnāzijā, strādāja un mācījās aptiekā no 15 gadu vecuma, tad ieradās Londonā studēt. 1817. gadā viņš nokārtojis Karaliskās ķirurgu koledžas (Royal College of Surgeons) locekļu eksāmenu. Viņam bija 15 istabu prakse Londonas centrā, un viņu lielā mērā atbalstījis viņa tēvs, bagāts svina tirgotājs. Oficiālās Londonas negatīvo viedokli pret Vakliju radīja jaunā ķirurga agresīvā retorika pret valdošo medicīnas korupciju un nekompetenci. Taču Vaklijs iepazinās ar jaunu radikālu žurnālistu Viljamu Kobetu (William Cobbett) un stingri nolēma pats publicēt savu viedokli. Viņi radīja jaunu medicīnas žurnālu, kas bija gan medicīnisks, gan publicistisks, gan politisks. "The Lancet" izdošanas laikā Vaklijam bija 28 gadi. Vaklijs bija neticami godīgs cilvēks, aizstāvēja cietušos un nepamtoti atstumtos gan ar spalvu, gan tiesas zālē, vēlāk kļuva par parlamenta deputātu un bija galvenais virzītājspēks Apvienotās karalistes 1858. gada Medicīnas aktam, saskaņā ar kuru tika izveidota medicīnas izglītības un reģistrācijas ģenerālpadome. Viņam dzīvē izdevās veikt vēl dažas reformas cīņā pret miesas sodiem un nodrošinot pārtikas nekaitīgumu. Līdz savai nāvei no tuberkulozas plaušu asiņošanas 1862. gada 16. maijā viņš rediģēja un vadīja "The Lancet", bet pēc viņa nāves žurnāla rediģēšanu pārņēma viņa vecākais dēls un mazdēls, kurus abus sauca par Tomasiem.
Kāpēc tieši "The Lancet" izdzīvoja līdz mūsdienām, kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pasaules medicīnas žurnāliem un pilnīgi viennozīmīgi – par ietekmīgāko privāto medicīnas žurnālu? Vaklijs publicēja medicīnas jaunumus, klīniskos gadījumus, kā arī medicīnas profesionāļiem nepieciešamo nemedicīnisko informāciju, tai skaitā – juridisko. Vismaz sākotnēji žurnāla lasītāju vidū vismaz puse nebija ārstu, bet gan dažādu jomu augsti izglītoti cilvēki. Tomēr galvenais iemesls Vaklija žurnāla ilglaicībai bija viņa paša publikācijas par reformām, pret nepotismu, nekompetenci, šarlatānismu un korupciju, kas raksturoja britu medicīnu 19. gadsimtā.
1840. gadā radās vēl viens žurnāls, kas šodien ir pasaules medicīnas žurnālu desmitniekā, proti "British Medical Journal" (BMJ), šo žurnālu izdeva Provinces medicīnas ķirurgu asociācija (Provincial and Medical Surgical Association), bet tās galvenais redaktors bija Vorčestras ķirurgs Čarlzs Hastings (Charles Hastings). Vēlāk žurnālu pārņēma Britu medicīnas asociācija un tas kļuva par šīs organizācijas seju un muti. Tiesa, šī žurnāla pirmais numurs ar nosaukumu "Provincial Medical and Surgical Journal" bija 16 lapaspušu biezs un divi lielākie raksti bija galvenā redaktora adrese ar norādījumiem topošajiem autoriem, kā arī ziņojums par asociācijas austrumu zara sanāksmi un svinīgajām pusdienām. BMJ sākotnēji ļoti daudz centās pārņemt no ļoti populārās "The Lancet", bet vienā jomā savu dižo priekšgājēju apsteidza: viņi pirmie pa īstam sāka publicēt reklāmrakstus un reklāmas. Un izrādījās, ka tieši reklāmdevēji ir krietni atraktīvāki par žurnālu izdevējiem, redaktoriem un redakcijas kolēģijām – tieši BMJ reklāmas politika ļāva viņiem nonākt medicīnas žurnālu topa virsotnē. Savulaik man bija iespēja pabūt Vašingtona universitātes bibliotēkā Sietlā, kur senie žurnāli ir digitalizēti. Lai cik tas neliktos dīvaini, tieši reklāmas nav digitalizētas, un bez tām BMJ 19. gadsimta numuri ir gauži garlaicīgi.
"The Lancet" ir vienīgais no pasaules lielākajiem medicīnas žurnāliem, kas nepieder asociācijām. "The Annals of Internal Medicine" ir Amerikas ārstu koledžas izdevums, BMJ pieder Britu medicīnas asociācijai, JAMA ir Amerikas Ārstu asociācijas izdevums, bet "New England Journal of Medicine" pieder Massačūsetas medicīnas savienībai. Gluži tāpat lielāko iknedēļas medicīnas izdevumu Eiropā – "Deutsches Ārzteblatt" izdod Vācijas Ārstu kamera. Vēl pasaules lielāko (ne citējamāko) medicīnas žurnālu desmitniekā ir trīs medicīnas žurnāli ķīniešu un viens – japāņu valodā, par kuriem es nevaru izteikties, bet formāli arī tie pieder ārstu organizācijām.
Vai medicīnas žurnāls ir politisks?
Patiesībā tieši jautājums par politiskumu ir galvenā debatējamā konstance rakstos par medicīnas žurnāliem. Kā politiku es šeit definēšu specifisku sabiedriskās darbības veidu, kas aplūko politikas dalībniekus, elementus, tendences un ietekmējošos faktorus, palīdz orientēties poliskajos procesos un apzināties savas iespējas tos ietekmēt. Lai neliegtu visiem neieinteresētajiem lasītājiem uzreiz pārcelties uz nākamo nodaļu, definēšu savu viedokli par medicīnas žurnāla apolitiskumu: "palikt apolitiskam nozīmē politisku pozīciju – aizstāvēt pašreizējo (status quo) pozīciju vai situāciju".
19. gadsimtā šāds jautājums par politiskumu medicīnas žurnāliem bija galīgi lieks. Ne Vaklijam, ne lielākajam 19. gadsimta medicīnas autoram un redaktoram, mikrobiologam Rūdolfam Virhofam šādas domas nevarēja nākt pat prātā, jo visi medicīnas žurnāli lielākā vai mazākā mērā bija uz medicīnas politiku bāzēti. Politika un medicīna 19. gadsimtā nebija atdalāmi jēdzieni. Dzīves ilgums strauji pieauga, bet tas nebija saistīts ar atsevišķu mediķu panākumiem, ārstējot atsevišķus pacientus, bet to noteica sanitārijas un higiēnas attīstība, noziedzības mazināšanās, labāka izglītība, sociālās nodrošināšanas izaugsme un dažādas citas sociālās determinances. Sākot no 19. gadsimta beigām arvien lielāku vietu cilvēces dzīvildzes pagarināšanā ieņēma arī vakcīnas, kas ir pirmais reālais medicīnas instruments šajā jomā. Tieši šie aspekti ietekmēja cilvēka dzīvildzes pagarināšanos līdz 20. gadsimta vidum, kad ārstu rokās parādījās antibiotikas, hormonpreparāti, modernā ķirurģija un anestezioloģija, savlaicīga un precīza diagnostika. Kopš tā laika mainījās faktori, kas noteica cilvēka dzīvildzi, vienlaikus strikti nodalīja ārstu žurnālus no sabiedrības veselības žurnāliem. Tikai tad, kad žurnāli sāka nodarboties ar ļoti praktiskiem un zinātniskiem jautājumiem, tie kļuva ievērojami apolitiskāki. Savukārt, kopš 20. gadsimta beigām tieši medicīnas žurnāli ir tie, kas izvirza, parāda un definē galvenās globālās sabiedrības veselības, vides veselības un garīgās veselības jomas. Tā nozīmīgākās publikācijas par globālo piesārņojumu, globālajām klimata izmaiņām, genotipa izmaiņām, sociālo determinanci nāk tieši no medicīnas žurnāliem un medicīnas informācijas avotiem. Lielāko daļu informācijas apkopojuma pirms Kioto globālās klimata konferences un Parīzes globālās klimata konferences uzņēmās tieši medicīnas žurnāli un interneta resursi, kas ļāva sabiedriskai domai nostāties pret rūpniecības un biznesa diktātu izcirst mūža mežus, iegūt naftu Arktikā, piesārņot ozona slāni ar freonu un daudzām citām biznesa ļaunprātībām. Tātad – arī 200 gadus pēc Tomasa Vaklija sāktās medicīnas žurnālistikas sākuma medicīna žurnālu darbības virziens ir politisks.
Šķiet, vislielākais medicīnas žurnālu politiskais pienesums ir cīņā pret tabakas industriju, kur šī cīņa ir bijusi visai asiņaina un dažu medicīnas žurnālistu pāragrā nāvē starptautiskā medicīniskā doma vaino tabakas industriju.
Tātad – jautājums ir nevis par to– vai medicīnas žurnālam ir jābūt politiskam bet gan – cik politiskam tam vajag būt.
Ar skatījumu, ka medicīnas žurnāli ir politiski, vismaz sabiedrības veselības jomā, medicīnas žurnālu funkcijas ir:
Labs žurnāls vienmēr ir balanss starp šīm daudzajām funkcijām, kuras gan autoriem, gan lasītājiem, gan izdevējiem, gan reklāmdevējiem vienmēr ir liekamas pilnīgi atšķirīgā kārtībā pēc nozīmības. Lielākā daļa no globālajiem žurnāliem ieņem pozīciju – būt nopietniem un iespējami pievērsties pirmajiem četriem un – pēdējam punktam.
Jebkura žurnāla pozīciju un daudzfunkcionalitāti nosaka tādi faktori kā viedokļu līderi, dažādi iejaukšanās pasākumi redakcijas darbā kā sanāksmes, atsauksmes, organizatoriskā vadība un nauda. Modernajā medicīnas žurnālu jūklī ir visai grūti atšķirt medicīnas žurnālu no labi noformētām vadlīnijām. Tomēr vairumā gadījumu žurnālu var atšķirt pēc tā informācijas dažādības. Un vēl: publikācija žurnālā nav salīdzinošās pārskatīšanas (peer review) beigas, bet gan daļa no tās.
Medicīnas žurnāla lietderība un vieta
Dāvids Slausons (Dawid Slawson) un Alans Šaugnesijs (Allan Shaughnessy) radīja savu formulu kā noteikt – kura informācija ārstiem ir derīgāka starp miljoniem medicīnas literatūras paragrāfu. Šī formula bija šāda:
Lietderība = atbilstība x derīgums (laikā, telpā, situācijā) : darbs šīs informācijas iegūšanai.
Lielākā daļa pētījumu dažādās pasaules valstīs parāda, ka ārsti lepojas ar to, ka lasa žurnālus, bet patiesībā allaž, kad rodas sarežģīta situācija medicīnā, dodas pēc padoma pie kolēģiem (saruna var būt telefoniska vai telemedicīniska), nevis pie interneta resursiem vai žurnālu kaudzes. Kolēģis var vieglāk dot konkrētu un tiešu atbildi, protams, ja kolēģis pats par šo jautājumu ir lasījis, diskutējis, klausījies lekcijās vai vismaz pieredzējis ko līdzīgu. Savukārt tie, kas paši izdod vai rediģē žurnālus, mēģinājuši radīt savu medicīnas informācijas lasīšanas lietderības formulu vai vismaz izdarīt secinājumus no Slausona un Šaugensija formulas. Pasaules vadošie medicīnas žurnāli cenšas virzīties klīniskās evidences virzībā, kas ir nedaudz atšķirīga no pierādījumos balstītās medicīnas klasiskajā izpratnē. Klīniskā evidence drīzāk līdzinās Vaklija orģinālajai žurnāla formulai: informēt, reformēt, debatēt un izklaidēt.
Tātad – kā žurnāliem sasniegt lasītāju, lai tas ne tikai lasītu, bet arī saprastu uzrakstīto? Izdevniecības filozofijas kārtību mūsdienās varētu likt šādā secībā:
• pārstāvēt kopienu un kopienas intereses. Ārstu žurnālam nekad nav jāaizstāv kāds saīdzis pacients, politiskas iegribas un ierēdnieciskas institūcijas, bet konkrēti savas organizācijas ārsts. Līdz ar to žurnāls ir biedrības seja un mute. Par Amerikas Ārstu asociāciju (kam pieder 46 stāvus augsts debesskrāpis Čikāgā un kas ir viena no bagātākajām un ietekmīgākajām profesionālajām organizācijām pasaulē) ierindas Amerikas ārstu viedokli pilnībā nosaka JAMA (Journal of American Medical Assotiation), bet par Britu medicīnas asociāciju 80% angļu ārstu viedokli veido tikai ieradums – kad, kur un cikos viņi saņem savu iknedēļas BMJ.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā arvien lielāku nozīmi iegūst ārsta un pacienta sadarbība, kur viņi abi netieši tiek iekļauti komandas darbā. Arvien retāka kļūst ārsta paternālā loma, kad ārsts autoritatīvi izlēma visu par pacienta ārstēšanu pacienta vietā. Patiesībā tas nozīmē, ka katrs pasaules ārstu izdevums (drukāts vai elektronisks) ir spiests zināmu daļu no saviem rakstiem publicēt priekš pacientiem un no medicīnas attālinātiem šauras jomas profesionāļiem (piemēram, ministrijas ierēdņiem) "vieglajā valodā". Zināmā mērā šī uzdevumu sarežģītību visvairāk traucē fakts, ka šo tulkošanu pacientiem kā savu biznesa projektu uzņemas mēdiji bez jebkādas medicīniskas zināšanu bagāžas. Jau septiņdesmit gadus Pasaules Veselības organizācija traktē veselību kā fizisku, psihisku un sociālu labklājību, taču dzirdīgas ausis iedzīvotāju un politiķu vidū šī atziņa vēl joprojām nav radusi.
Pasaules medicīnas žurnālu un izdevumu vidū nav arī globālā līdera, tāda kā žurnāls "Economist" finansu jomā, ko pasūta gan Amerikas prezidents, gan Latvijas jaunbagātnieks. Līdz ar to medicīnas viedokļa līderim nav rupora, kas sasniegtu dzirdīgas ausis par tādiem jēdzieniem kā dzimšana, nāve, slimība, sāpes, smakšana, antibakteriāla rezistence, ievainojumi karā utt. Šobrīd pasaules medicīna pēc viedokļa nozīmības zaudē politikai, biznesam, mākslai, sportam, dabas aizsardzībai.
Medicīnas žurnāla auditorija
Zinātnieki un pētnieki ir galvenais medicīnas žurnālu elektorāts, bet vairāk kā rakstītāji, nevis lasītāji. Kanādiešu ārsts Braiens Haines (R. Brian Haynes) klasificē medicīnas žurnālus "zinātnieks – zinātniekam", "zinātnieks – klīnicistam", "klīnicists – klīnicistam". Tipiskākais žurnāls "zinātnieks – zinātniekam" ir "Nature Medicine". Es pieļauju, ka Latvijā ir daži godāti profesori, kas cenšas lasīt šo žurnālu, kurš arī pretendē uz vietu globālo žurnālu topā, bet patiesībā neviens klīnicists tur sev vajadzīgas atziņas negūs. No angļu valodā visvairāk lasītajiem žurnāliem "klīnicists – klīnicistam" es nosauktu "Clinical Medicine" un "Postgraduate Medical Journal", kas arī tiek visvairāk pasūtīti no ārstiem (lielie medicīnas žurnāli pasaulē, kā jau minēju, pieder ārstu asociācijām, un tiek bez maksas izplatīti asociāciju biedriem). Lielākā daļa pasaules žurnālu cenšas iegūt vidējo statusu – "zinātnieks – klīnicistam", jo tas ļauj cerēt gan uz lasītāju, gan uz rakstītāju. Savukārt visā pasaulē viedokļu līderi ir akadēmiski laboratorijas zinātnieki, kas pret medicīnas zinātni izturas kā pret mīksto zinātni (soft science), atšķirībā no molekulārās, šūnu, gēnu un cita veida "nopietnām zinātnēm".
Šo rindu autors medicīnas žurnālus galvenokārt iedala pēc vienkāršotās sistēmas "žurnāls autoram" un "žurnāls lasītājam", bet par dažiem žurnāliem (tādi kā "The Lancet") uzskata, ka ir arī "žurnāli lasītājam un rakstītājam".
Tad nu pabeidzot šo ievadu medicīnas žurnālu vēsturē un atgriežoties pie Latvijas vēsturiski nozīmīgākajiem medicīnas žurnāliem "Latvijas Ārstu žurnāls" (1923–1939) un "Latvijas Ārsts" (1989–2023) jāteic, ka tie pretendēja būt par žurnāliem lasītājiem, proti, sniegt maksimāli nepieciešamu informāciju un zināšanas ārstiem – lasītājiem.
Latvijas Ārstu žurnāls (1923–1939)
Šā raksta vēsturiskā daļa patiesībā ir atreferējums vai pat veselu sadaļu pārpublicējums no fundamentāla pētījuma, ko veicis habilitētais medicīnas doktors, Valsts valodas centra direktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Māris Baltiņš.
Atkārtošos par informāciju, kas bija lasāma jau raksta sākumā – līdz 1926. gadam žurnāla "Latvijas Ārstu žurnāla" izdevēja bija Latviešu Ārstu biedrība, pēc tam – Latvijas Ārstu profesionālā savienība. Visu žurnāla iznākšanas laiku tā redaktors Jēkabs Alksnis un citas redakcijas darbā iesaistītās personas (izņemot korektoru) strādāja bez atlīdzības, sadarbībā ar ieinteresētajām ārstu biedrībām cenšoties veidot tā saturu pēc iespējas daudzpusīgu. Žurnālā publicēti daudzi oriģināldarbi, kas nav zaudējuši savu vērtību joprojām, kā arī daudzi ārzemju literatūras atreferējumi, toties norises ārstu sabiedrībā tajā atspoguļotas fragmentāri. Žurnāla izdošana tika pārtraukta 1939. gadā, kad, izveidojoties vienotai Latvijas Ārstu biedrībai, tā vietā sāka iznākt cits izdevums – "Ārsts".
Laikā, kad sāka iznākt pirmais profesionālais ārstu žurnāls latviešu valodā, vairums akadēmiski izglītoto latviešu bija praktiķi, nevis augstskolu mācībspēki, un rakstu sacerēšanai pievērsās tikai vaļas brīžos. Viņiem nereti nepietika laika saprotamā veidā patstāvīgi apkopot teorētiskās atziņas, tādēļ daudzi viņu raksti bija cittautu autoru darbu tulkojumi vai to pārstāstījumi.
Nebija tā, ka žurnāls radās tukšā vietā – veselībai veltītos šķirkļus Jēkaba Dravnieka Konversācijas vārdnīcā (1891.–1898., apstājusies pie šķirkļa “Kristjans”) pārraudzīja ārsts un dabaszinātņu entuziasts Arturs Dīriķis, bet lopu ārstniecību – mag. vet. Kārlis Freibergs. Medicīnas terminoloģija strauji attīstījās līdz ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Konversācijas vārdnīcas (1903.–1921., gandrīz 5/6 izdotas līdz 1915. gadam) izdošanu, kur ražīgākie nozares šķirkļu autori bija Pāvils Strautzelis (cilvēka anatomija un fizioloģija), Gustavs Reinhards (acu slimības) un Dāvids Bīskaps (vispārēji jautājumi), kā arī ārsts Jēkabs Ziemelis un mag. pharm. Jānis Niedra. Tās tapšanā piedalījās arī ārsts un dabaszinātnieks Kārlis Kasparsons (galvenokārt dabaszinātnisku šķirkļu izveidē), veterinārārsts Ernests Paukulis, fiziologs un bioķīmiķis Roberts Krimbergs.
Pietiekams populārzinātnisko un enciklopēdisko rakstu daudzums radīja drošu pamatu specializētu medicīnas žurnālu izveidei un tās apakšnozaru terminoloģijas attīstībai.
Jau pirms Pirmā pasaules kara Latviešu Ārstu biedrība (LĀB), kas patstāvīgi darbojās kopš 1909. gada (dibināta 1902. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības sekcija), bija iecerējusi izdot žurnālu tautas veselībai. Ar nosaukumu “Veselība” (redaktors – Jānis Alfrēds Saliņš) tas iznāca 1914. gada jūlijā, taču kara noteikto ierobežojumu dēļ projekts 1915. gadā apstājās jau pēc diviem numuriem.
Nozīmīgākais iniciators ārstu žurnāla izdošanai bija Aleksandrs Auškāps, kas 1920. gada 11. maijā rakstīja: “Mums pat nav sava izdevuma, kurā latviešu ārsti un zinātņu vīri varētu iztirzāt savus vērojumus un vērtējumus par latviešu veselības stāvokli un iespiest savus zinātniskos darbus. Jau agrāk latviešu ārstiem bija sāpīgi sajūtams latviska medicīnas žurnāla trūkums un jāmeklējas sveštautiešu krājumos, bet zinātniskie darbi jādrukā sveštautiešu izdevumos, tātad priekš svešiem jāizšķiež latviešu gara mantas. Tagad šāds trūkums taisni apvaino latv. ārstu tautisko un valstisko apziņu”.
Plašākā forumā iecere par profesionālu medicīnas žurnālu izskanēja LĀB vasaras sapulcē Rīgā, 1920. gada 16. un 17. jūnijā. Pēc lēmuma pieņemšanas sapulce uzdeva Dr. med. Jēkabam Alksnim, kurš 1920. gada pavasarī bija ievēlēts par Medicīnas fakultātes docentu (un gatavojās pārnākt no Liepājas uz Rīgu), kopā ar citiem latviešu ārstiem rūpēties par nepieciešamajiem priekšdarbiem.
Atbilstoši noskaņām ārstu sabiedrībā bija cerības, ka Latvijas Augstskola īsā laikā kļūs par visu zinātņu centru, tādēļ viss organizatoriskais darbs būtu jāuztic Medicīnas fakultātei – žurnāls ar nodaļām medicīnai, farmācijai un veterinārmedicīnai kā “Acta Universitatis Rigensis” būtu pilnīgi patstāvīgs izdevums.
Tomēr tolaik (patiesībā arī šobaltdien līdzīga ir Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pozīcija) universitāte pat negrasījās uzņemties nacionālā medicīnas žurnāla izdošanu, skaidrodamās ar organizatoriskām grūtībām, docētāju trūkumu un redaktoru neesamību. 1921. gada pavasarī nāca klajā “Latvijas Augstskolas Rakstu” pirmais sējums, tas izpelnījās daudz kritisku aizrādījumu. Pirms simts gadiem Latvijas Augstskolas vadība ierobežotos naudas līdzekļus novirzīja mācību grāmatu izdošanai. Gan tolaik, gan šobaltdien universitātēm samazinot augstskolas finansējumu, procentuāli visvairāk tiek skartas izdevējdarbībai atvēlētās budžeta pozīcijas.
Tālajā 1923. gadā Latviešu Ārstu biedrība nolēma patstāvīgi izdot medicīnisku žurnālu, šim nolūkam saņemt Kultūras fonda pabalstu, jo biedrībai šādu līdzekļu nebija. Nonākt reklāmdevēju rokās (kāda Parīzes firma par atļauju reklamēt savus preparātus bija piedāvājusi segt pusi izdevumu) žurnāla 1923. gada veidotāji nevēlējās.
Latviešu Ārstu biedrības 1922. otrajā kongresā profesors Jēkabs Alksnis ziņoja par nepieciešamību atrisināt zinātniskā žurnāla izdošanu, jo "citādi nav iespējama ārstnieciskās domas attīstība Latvijā". Sarosīties lika arī fakts, ka Igaunijā žurnāls "Eesti Arst" bija iznācis 1921. gada beigās (tiesa, datējot ar 1922. gadu), bet Lietuvā līdzīga rakstura izdevums "Medicina" (mana ļoti laba drauga, profesora Edgara Stankēviča vadībā iznāk vēl šobaltdien bez ievērojamiem pārtraukumiem, tiesa – tas jau turpat vai divus gadu desmitus ir citējams žurnāls angļu valodā) parādījās jau 1920. gada maijā.
1923. gada 11. janvārī profesora Jēkaba Alkšņa informācija ārstniecības žurnāla izdošanas lietā bija pamats vērsties pēc finansiāla atbalsta 1920. gada 19. novembrī izveidotajā Kultūras fondā, kurš sniedza atbalstu arī zinātniskām biedrībām. Kultūras fonds atbildēja, ka šim nolūkam līdzekļu neesot, bet līdzekļus 1922. gadā piešķīra, piemēram, Filologu biedrībai (50 000 Latvijas rubļu), nule dibinātajai Latvijas Bioloģijas biedrībai (15 000 Latvijas rubļu) un Fotogrāfu biedrībai (100 000 Latvijas rubļu). Turklāt Kultūras fonds dāsni atbalstīja "Latvijas Universitātes Rakstu" izdošanu, no 1921. gada 1. decembra līdz 1923. gada 23. janvārim atvēlot 300 000 Latvijas rubļu.
Necerot uz ārēju atbalstu, 1923. gada sākumā Jēkabs Alksnis un Kārlis Kasparsons izsūtīja Latvijas ārstiem vienlapi ar lūgumu iemaksāt zināmu naudas summu žurnāla darbības uzsākšanai. Daudzi kolēģi ar avansa maksājumu nesteidzās, tādēļ 1923. gada aprīļa sākumā daudzos laikrakstos parādījās Kārļa Kasparsona un Jēkaba Alkšņa parakstīts atgādinājums: Ārstniecības žurnāla fondam līdz šim no 130 kolēģiem iemaksāti pavisam 65 000 rbļ., ar kuru sumu vēl nevar iesākt žurnāla izdošanu. Tolaik Latvijā bija 757 ārsti, no kuriem 241 latviešu tautības.
Noteikta loma Kultūras fonda pabalsta saņemšanā bija Jēkabam Alksnim, kurš bija viens no tā domes locekļiem. Viņam iesākumā nācās pārvarēt dažu Kultūras fonda locekļu neizpratni, jo valdīja uzskats, ka ārsti esot turīgi un paši spējot izdot žurnālu. Jēkaba Alkšņa vērtējumā viņiem trūka izpratnes, ka žurnālam nav tikai arodnieciska, bet nacionāli kulturāla nozīme. Piešķīrums Rīgas Latviešu ārstu biedrībai 150 000 Latvijas rubļu apmērā notika 1923. gada jūnija beigās, divkārt samazinot prasīto summu. 1924./1925. gada budžetā summa "žurnāla turpināšanai" bija tikai 2000 lati.
Kultūras fonda līdzekļi izdevēju rokās nonāca novēloti, tādēļ pirmā žurnāla (un patiesībā arī dažu nākamo) spiestuves rēķinus Jūlija Pētersona tipogrāfijā apmaksāja Jēkabs Alksnis un profesors Kārlis Barons (Krišjāņa Barona dēls, Latvijas zobārstniecības pamatlicējs). Ceļu “Latvijas Ārstu Žurnāla” izdošanai pavēra 154 abonentu avansa iemaksas.
Par žurnāla redaktoriem kļuva Jēkabs Alksnis un Kārlis Kasparsons, kurš pirms Pirmā pasaules kara bija vadījis terminoloģiskas diskusijas Latviešu Ārstu biedrībā un tika uzskatīts par plaša profila dabaszinātnieku un valodniecības lietpratēju. Abi redaktori bija paziņas kopš kopīgas darbošanās Tērbatas Latviešu studentu literatūras un zinātnes biedrībā XIX gs. 90. gadu sākumā. Viņu sadarbību sekmēja tas, ka abi dzīvoja tuvu kaimiņos, jo telpu redakcijai nebija, un darbus redaktori veica katrs pie sava rakstāmgalda. Sākuma gadu grūtības atminējās Jēkabs Alksnis: "Daudzi autori iesūtīja darbus tādā rokrakstā, ka tos nevarēja pat labi salasīt, un tie bija jāpārraksta. Par latviešu valodas kļūdām un stilu labāk nerunāsim." Tā kā profesors bija labs valodas pratējs, ko nevarēja vienmēr teikt par rakstu autoriem, tad viņa zīmulis bez žēlastības gāja pāri rakstam, to labojot no valodas viedokļa. Viens otrs autors savu valodu atrada gludu un tīru un nevarēja vien nobrīnīties par sava raksta skaidri izteiktajām domām. (citāts daļēji norakstīts no Raimunda Pavasara) Latvijas Ārstu žurnāls kļuva par nozīmīgāko pareizu latviešu terminu avotu.
Atbilstoši Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas pārskatam koncesija LĀŽ izdošanai izsniegta pirms 1923. gada 1. novembra. Žurnāla darbības programmu no tās ievada vērts citēt pilnībā:
""Latviešu Ārstu Žurnāls" grib izveidot latviešu ārstniecisko domu, dodams vietu ierosinājumiem ārstniecības zinātnē, domu apmaiņai praktiskā ārstniecībā, pārskatiem par ārzemju sasniegumiem dažādās ārstniecības nozarēs un izkopdams latviešu ārstniecisko terminoloģiju.
"Latviešu Ārstu Žurnāls" grib veicināt Latvijas sanitāro labierīcību, noskaidrojot veselības kopšanas jautājumus un iztirzājot sanitāros likumprojektus.
"Latviešu Ārstu Žurnāls" grib veicināt labas un taisnīgas attiecības starp sabiedrību, sabiedriskām iestādēm un ārstiem, veicinot arī ārstu kopdarbību.
Liela un grūta darba programma! Tā veicama tikai tad, ja visa ārstu kolēģija žurnālu pabalstīs ar rakstiem un materiālā ziņā. Lūdzam cien. kolēģes un kolēģus šādu savu pabalstu neliegt, aizrādot arī uz misēkļiem un trūkumiem, kas tādā jaunā uzsākumā nepaliks negadījušies.
Latviešu Ārstu biedrība, Latviešu ārstu žurnāla redakcija"
Pirmā numura saturs bija visai iespaidīgs: profesora Mārtiņa Zīles iestāju lekcija 1922. gada 30. aprīlī "Par slimības klīnisko jēgumu. Kas ir slimība?", Jēkaba Alkšņa "Urogenitālā tuberkuloze", Latvijas Universitātes rektora profesora Jāņa Ruberta "Par acu slimību ārstēšanu ar tuberkulīnu pēc Ponndorfa" un privātdocenta Ernesta Jansona "Acu saslimšanas pie nieru kaitēm"”. Atsevišķās rubrikās ievietoti "Referāti iz ārzemju literatūras" (septiņu vācu rakstu atreferējumi) un "Grāmatu apskats" (par trim latviski publicētiem darbiem).
Laikrakstā "Valdības Vēstnesis" publicēts "Latvijas Ārstu žurnāla" pirmās burtnīcas vērtējums, kura iespējamais autors bija Aronu Matīss. Tajā citēta žurnāla programma un slavēts LĀŽ saturs un redaktoru darbs: "..uzņemtie raksti kodolīgi un interesanti, pie tam uzrakstīti labā latviešu valodā. Redzams, ka redaktori ir labi latviešu valodas pratēji." Tā nebija paslavēšana pieklājības dēļ, jo vairāku citu preses izdevumu, arī "Latvijas Farmācijas Žurnāla", iznākšana izpelnījās kritiku par rupjiem ģermānismiem un rusicismiem, kā arī par neveiksmīgi rediģētiem, stieptiem un frāžainiem rakstiem.
Nav grūti laist klajā pirmo žurnāla numuru, jo tad allaž pietiek gan entuziasma, gan atbalstītāju, kas ir ar mieru ziedot naudu vai veikt darbu bez atlīdzības. Daudz grūtāk ir uzturēt apsolīto periodiskumu un nodrošināt žurnāla ceļu pie lasītājiem arī tad, kad tas zaudējis pirmā numura pievilcību. Arī saturiski pirmajā numurā vieglāk koncentrēt spilgtus materiālus un veikt rūpīgu to atlasi. Tādēļ žurnāla koncepcija īsti atklājas numuros, kam jau piemīt regulārs raksturs.
Otrais –1923. gada decembra, numurs bija krietni biezāks par pirmo (ne vairs 36, bet jau 56 lpp.), un tajā līdztekus oriģinālrakstiem, literatūras referātiem un grāmatu recenzijām ievietoti divu 1923. gada novembrī mirušu kolēģu nekrologi.
1924. gadā iezīmējas LU docētāju dominance autoru vidū, kā arī niecīgs profesionālajai darbībai un veselības aprūpei veltīto rakstu. Sākās Kārļa Kasparsona rosinātas terminoloģiskās diskusijas, tiesa, domu apmaiņā lietpratīgi iesaistījās vienīgi Pauls Stradiņš, kurš nule bija pārbraucis dzimtenē un kuram jau ģimnāzijas gados bija interese par valodniecību. Jau 1924. gadā finansiālu apsvērumu dēļ, taupot uz vāku un tipogrāfijas darbu rēķina radās nepieciešamība veidot apvienotus numurus (es pieļauju, ka žurnāla "Latvijas Ārsts" slēgšana 2023. gadā un apvienotu numuru iznākšana arī ir finansiālu problēmu radīta). No formālajā numerācijā esošajām 12 burtnīcām piecas bija dubultnumuri, un tikai marta un decembra burtnīca nāca klajā atsevišķi. Šāda prakse XX gadsimta divdesmitajos gados kļuva parasta.
"Latvijas Ārstu žurnāla" metiens bija 800, lielākais, 1000 eksemplāru.
1924. gada decembrī žurnālam bija 177 abonenti un trīs brīveksemplāri tika nosūtīti uz Tērbatu, pa diviem – uz Kauņu, Helsinkiem un Varšavu, bet vēl pa vienam – uz Vīni un Berlīni, kā arī veikta numuru apmaiņa ar vairāku latviešu preses izdevumu redakcijām.
Pēc tieša atbalsta pārtraukšanas 1926. gadā Kultūras fonds ar 1925. gadu garantēti iegādājās noteiktu žurnāla eksemplāru skaitu bibliotēku vajadzībām – 100–109 eksemplārus. Tiesa, šis atbalsts 1928. gadā tika krasi samazināts, turpmāk abonējot tikai 18 eksemplārus.
I Latvijas Ārstu un zobārstu kongress (to organizēja 16 Latvijas dažādas ārstu organizācijas) 1925. gada 11.–13. septembrī lēma par Latvijas ārstu profesionālās savienības radīšanu. Tā kļuva par jumta organizāciju, kas aptvēra visas pēc nacionālā vai teritoriālā principa veidotās ārstu biedrības un aizstāvēja kopīgās profesionālās intereses attiecībās ar slimokasēm.
Savienības dibināšanas kongress notika 1926. gada 9. maijā, un tajā tika lemts, ka savienība uzņemsies rūpes par "Latvijas Ārstu žurnāla" izdošanu, uzskatot to par kopīgu lietu.
Jau 1926. gada 3./4. numurā norādīts, ka "Latvijas Ārstu žurnāls" ir "Latvijas profesionālās ārstu savienības orgāns", bet no 1926. gada 5./6. numura uz vāka redzams paralēltituls franču valodā "Journal Médical de la Lettonie. L’organe de l’union professionelle des médecins de la Lettonie".
Žurnāla 1928. gada 3./4. numurā parādījās pirmais no ārzemēm iesūtītais raksts, proti, Lietuvas Universitātes Iekšķīgo slimību klīnikas direktora profesora Kazimira Buiņēviča raksts latviešu valodā "Mana teorija par mīzalu producēšanu" kopā ar ievērojamā lietuviešu fiziologa Vlada Laša komentāru vāciski. Nākamajā burtnīcā publicēti divu citu Kauņas profesoru darbi latviešu valodā (V. Lašs "Liesa kā asins rezervuārs" un P. Avižonis "Par akli dzimušo un operēto mācīšanu redzēt"). Tālaika Latvijas Universitātes rektors, iekšķīgo slimību profesors Mārtiņš Zīle daudz vērības veltīja Baltijas valstu augstskolu, jo sevišķi medicīnas fakultāšu, sadarbības veicināšanai, un visi minētie Kauņas profesori bija nolasījuši vieslekcijas Rīgā.
Ar 1929. gadu abonēšanas gada maksa pieauga līdz 12 lati gadā vai 1,10 Ls par atsevišķu numuru.
No 1929. gada līdz pat "Latvijas Ārstu žurnāla" darbības beigām tā iespiešanu nodrošināja A. Gulbja apgāds (spiestuvē Rīgā, Ausekļa ielā 9), kurš jau kopš tā dibināšanas pildīja arī ekspedīcijas pienākumus, ievietojot sludinājumus laikrakstos un pieņemot individuālās abonentu maksas savā birojā.
1930. gada 7./8. numurā pirmo reizi publicēts Latvijas Universitātes klīniku un institūtu zinātniskās sapulces izklāsts (plašāk atspoguļojot diskusijas, jo referāti lielākoties tika publicēti rakstu veidā). Šīs katedru un klīniku jaunāko mācībspēku (subasistentu, asistentu, privātdocentu) sapulces notika fakultātes pilnvarotu profesoru vadībā, atbilstoši tematikai pieaicinot arī citu katedru vadītājus. Tās aizsākās 1928./1929. mācību gadā, kad par fakultātes galveno klīnisko bāzi bija kļuvusi Rīgas pilsētas 2. slimnīca (šobrīd Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca).
1932. gada 4. numurā atrodams visai izvērsts J. Skujas raksts par LĀB darbību no 1902. līdz 1932. gadam, kurā atrodamas arī ziņas par žurnāla tapšanu.
1934. gada 1./2. numurs ir pats biezākais visā žurnāla pastāvēšanas vēsturē (268 lpp.). Tas pilnībā bija veltīts 1933. gada 28. un 29. oktobrī notikušā Tuberkulozes apkarošanas kongresa materiālu – referātu, diskusiju, lēmumprojektu – publicēšanai.
Kopš 1936. gada, ņemot vērā, ka visi Latvijas pilsoņi bija apguvuši valsts valodu, turpmāk oriģināldarbi tika publicēti tikai latviski, pieņemot darbus franču, angļu un vācu valodā tikai no ārzemniekiem vienas lapaspuses apjomā.
1939. gadā iznāca pēdējie trīs "Latvijas Ārstu žurnāla" dubultnumuri, kuros tika publicēti tikai oriģināldarbi.
Reorganizācijas process aizsākās ar Latviešu Ārstu biedrības pārreģistrāciju 1939. gada 27. februārī par Latviešu ārstu zinātnisko biedrību. Latvijas Ārstu biedrības izveide sākās 1939. gada 29. jūnijā, kad par apvienošanos paziņoja sešas biedrības. Šī apvienošanās tika reģistrēta 1939. gada 25. septembrī, kad visas ārstu biedrības bija izteikušas gatavību apvienoties jaunajā biedrībā. Par topošā (nevis jau pastāvošā "Latvijas Ārstu žurnāla") žurnāla redaktoru tika iecelts docents Kristaps Rudzītis. 1939. gada 18. oktobrī Profesiju kameras prezidijs nolēma noteikt visiem ārstiem ikmēneša iemaksas – 1 Ls žurnāla “Ārsts” izdošanai un biedrības bibliotēkas iekārtošanai.
"Latvijas Ārstu Žurnāls" bija spilgts apliecinājums ikvienas profesionālās grupas nepieciešamībai pēc preses izdevuma savā valodā. Tā bagātīgais saturs joprojām var interesēt ikvienu, kas vēlas izzināt savas nozares pagātni, it īpaši ideju vēstures kontekstā. Žurnāla saturiskās puses izvērsta analīze, it īpaši saistībā ar citiem XX gs. 20. un 30. gadu zinātniskajiem izdevumiem, ir nākotnes jautājums, kas vēl gaida ieinteresētus pētniekus. Ņemot vērā, ka žurnāls pilnībā pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālo resursu kolekcijā www.periodika.lv, tas iespējams ikvienam. Jēkaba Alkšņa neatlaidīgās pūles, nodrošinot žurnāla tapšanu daudzu gadu gaitā, padara viņu par vienu no visietekmīgākajām personībām starpkaru laika Latvijas medicīnā, kura daudzpusīgie nopelni joprojām nav pilnībā apzināti.
Žurnāls "Latvijas Ārsts"
Jau pēc turpat vai 50 gadiem 1989. gada 23. jūnijā iznāca pirmais žurnāla „Latvijas Ārsts” numurs. Tas bija pirmais legālais, taču kompartijas neakceptētais un galvenās literatūras pārvaldes necaurlasītais žurnāls Padomju savienībā.
34 gadus katru mēnesi šis žurnāls ir mācījis ārstiem rakstīt un lasīt medicīnas domu latviešu valodā. Tas ir daudz – par žurnālu "Latvijas Ārsts" Latvijā nosacīti vecāki ir gadalaiku žurnāli "Zvaigžņotā debess" un "Dārzs un drava".
Visus šos gadus "Latvijas Ārsts" ir bijis arī informācijas ietilpīgākais žurnāls Latvijā – katru gadu aptuveni 200 orģinālrakstu.
Vēlos pieminēt tos, kuru nozīme žurnāla tapšanā ir nenovērtējama. Pirmkārt, tas ir profesors Ilmārs Lazovskis, kurš jau no pirmās dienas topošajā Ārstu biedrībā 1988. gada maijā mēdza atkārtot – biedrības galvenais uzdevums ir izdot profesionālu medicīnas žurnālu latviešu valodā, lai latviešu medicīnas valodu saglabātu nākamajām paaudzēm. Ilmārs Lazovskis stāvēja pie žurnāla šūpuļa gan kā autors, gan kā redaktors, gan kā padomdevējs, kolēģis, draugs, atbalsts un kritika.
Žurnāls nebūtu radīts, ja ne Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress. Kompartija neļāva izdot žurnālu, bet atļāva radīt kongresa biļetenu, kas gan izskatījās pēc avīzes "Latvijas Ārsts". Žurnālu "Latvijas Ārsts" ar profesora Viktora Kalnbērza svētību izdevām kā biļetena pielikumu. Atceros savu skolotāju Viktoru Kalnbērzu, kurš skatījās uz manis sarakstītu vēstuli, un pirms likt parakstu uz tās, šūpoja galvu: "Pēteris! Visi, kas mēģinājuši izdot avīzes un žurnālus, nonākuši cietumā" (profesors mēdza visus uzrunāt nominatīvā, nevis vokatīvā). Bet vēstuli viņš parakstīja un piespieda arī Ivaram Ķezberim uzskricelēt nesalasāmu saskaņojumu.
Trešais, ko vēlos pieminēt, ir Talsu tipogrāfijas direktors Harijs Poļevskis, kurš iedeva ietaupītu papīru un ļāva žurnālu nodrukāt. Ceturtais, ko vēlos pieminēt šajā apskatā ir mans draugs un kolēģis, medicīnas vēsturnieks, profesors Arnis Vīksna, kurš iemācīja žurnāla sistēmu un kārtību.
Tātad žurnāls "Latvijas Ārsts" dienasgaismu ieraudzīja 1989. gada 23. jūnijā. Žurnāla pirmo numuru radīja redakcijas kolektīvs – profesors Ilmārs Lazovskis, ārsti Pēteris Apinis, Jānis Vētra un Māris Baltiņš. Pirmos žurnāla numurus izdeva Aivars Zvirbulis (tas pats, kas radījis Amatciemu) Talsu tipogrāfijā.
“Latvijas Ārsts” strādāja kā profesionāls izdevums un ļoti augstā standartā katru mēnesi iznācis pretēji visiem citiem izdevumiem, ko astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā sāka izdot dažādas organizācijas, struktūras, biedrības, frontes, partijas. Pie tam 34 gadus žurnāls iznācis ar to pašu nosaukumu, pārstāvējis to pašu biedrību, nav mainījis formātu un īpaši pat saturu ne – jo pamatā jau ārstu sabiedrība ar sevi personificē valsts stabilitāti, konservatīvas vērtības, intelektuālo potenciālu un nešaubīgu ticību cilvēka dzīvībai, veselībai un labklājībai.
Žurnālu "Latvijas Ārsts" šo trīsdesmit četru gadu laikā veidojušas dažādas komandas, dažādi galvenie redaktori ar dažādu žurnalistisku, publicistisku un medicīnisku skatījumu. Savas zināšanas, spējas, resursus, varēšanu, žurnālā ielikušas Renāte Helda, Guna Deksne, Aija Tula, Vita Vītola, Daiga Onužāne, Kamena Kaidaka, Ilze Ķikuste, kā arī Ruta Darbiņa, kura vienīgā no galvenajām redaktorēm nebija ārste.
Liels ir mans pārsteigums, kad man pašreizējā Ārstu biedrības prezidente apgalvo, ka žurnāls "Latvijas Ārsts" nes zaudējumus, ka ir nerentabls, tādēļ slēdzams ciet. Tālajos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados žurnāls uzturēja ne tikai sevi, bet visu Latvijas Ārstu biedrību. Tieši ar žurnāla palīdzību tika radīts "Latvijas Farmindekss", kura nestie ienākumi ēku Skolas ielā 3 no grausta pārvērta par Latvijas ārstu namu. Vismaz līdz 2018. gadam, kamēr biju Latvijas Ārstu biedrības prezidents, žurnāls "Latvijas Ārsts" bija ļoti rentabls un finansiāli veiksmīgs, ne jau velti tieši uz tā rēķina tika radīts arī sabiedrības veselības žurnāls "Ārsts.lv". Attiecībā uz finansiālo pusi jātiec, ka joprojām finansiāli veiksmīgi strādā žurnāls „Doctus”, kā arī Lietuvas un Igaunijas nacionālie medicīnas izdevumi.
Un tomēr man šeit jāpiemin kāds konkurējošs izdevums, kas lika "Latvijas Ārstam" neieslīgt pašstīksmē. Izcils konkurents ilgus gadus bija ārstes Renātes Heldas Linezera klīnikā izdotais "Jums kolēģi".
Savulaik, veidojot pirmo žurnālu 1989. gadā, es ieviesu autoru fotogrāfijas pie rakstiem, tolaik tas bija jaunums pasaules medicīnas žurnālos. Vēlāk es pats no šī principa atteicos, jo žurnāls „Latvijas Ārsts” ir žurnāls lasītājam, un mēs taupām katru kvadrātcentimetru priekš lasītājam nozīmīgas informācijas. Otrs iemesls slēpās apstāklī, ka sākotnēji žurnālam tika iesniegti viena vai divu autoru raksti, kur autoru bildītes bija viegli iegūstamas, bet mūsdienās vairumam rakstu ir ļoti plašs autoru kolektīvs.
Esam nostaigājuši garu grūtu ceļu no ļoti vājas, slikti saprotamas latviešu valodas, caur Jāņa Lojas un Andreja Serdāna izcili latvisko „sh”, „ch” un „ŗ” valodniecību, līdz Ievas Miķelsonas praktiskajai, profesionālajai, bet tomēr 21. gadsimta latviešu medicīnas terminoloģijai. Es uzskatu Ievu Miķelsoni par visu laiku labāko latviešu medicīnas redaktori.
No Intas Bērentes 1. žurnāla emocionālā noformējuma lidojuma (vāka noformējumam tika izmantota Miervalda Poļa glezna), kas ļāva šo žurnālu uzskatīt par vienu no visu laiku latviešu labākajiem grafiskajiem izdevumiem līdz precīzajam, intelektuālajam, smalkajam Sindas Veidemanes žurnāla veidojumam, kādu ar nelielām tranformācijām redzat pēdējos desmit gadus. Protams, te nevar neminēt Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu, kas daudzus gadus veidoja "Latvijas Ārstu" kā vizuāli modernu un aci piesaistošu žurnālu.
"Latvijas Ārsts" ir (bija?) žurnāls latviešu ārstam – žurnāla lasītājam. Ir dažādi medicīnas žurnāli – vairums no tiem ir žurnāli autoriem – citējami izdevumi kā ceļš uz promocijas darbu. Arī "Latvijas ārsts" daļu satura ļāva aizpildīt jauniem kolēģiem un jaunam skatījumam. Un tomēr – visus šos gadus žurnāla mugurkauls bija latviešu ietekmīgāko, erudītāko un zinošāko profesoru vēstījums Latvijas ārstiem – žurnāla lasītājiem. Žurnāla redakcija cienīja un mīlēja savu kolēģi, kam nav laika izlasīt visu žurnālu, tādēļ tika piedāvāt saturu jau uz vāka. Redakcija cienīja un mīlēja sava kolēģa akadēmisko domāšanu, tādēļ neapgrūtinām viņu ar informāciju, ko var iegūt sieviešu žurnālos – politiķu uznācienus budžeta sastādīšanā, slimnīcu nodaļu atklāšanas lentīšu griešanu, ārstu basketbola sacensību fotosesijas, kongresu braucienu atreferējumus un personiskas intervijas.
Gribiet ticiet, gribiet neticiet – "Latvijas Ārsts" bija viens no labākajiem, ja ne labākais un profesionālākais ārstu biedrību izdevums kā nacionālais medicīnas žurnāls uz zemeslodes.
Vai žurnāls saglabās savu jaudu, ietekmi un misiju, ja pārstās iznākt drukātā formātā, bet tiks gatavots digitāli? Digitālā formātā ikvienam ārstam ir jālasa savas specialitātes izdevumi angļu valodā. Latvijas ārstiem ir tiesības saņemt no saviem profesoriem un medicīnas jomas līderiem apkopojošu informāciju par diagnostiku, ārstniecību, rehabilitāciju, profilaksi utt. Un to lasīt drukāta žurnāla formātā.
Es nezinu iemeslu – kādēļ kādam autoram latviešu valodā būtu jāraksta interneta resursam zinātniski vai informatīvi medicīnas materiāli.
Manuskripti nedeg. Internets ir milzīga informācijas miskaste, kurā viss pazūd (kurš gan šobrīd var mājās nolasīt informāciju no disketes vai CD, kur šo informāciju noglabāja vēl šā gadsimta sākumā?). Ja kāds profesors vai viņa audzēknis vēlas apkopot mūža bibliogrāfiju, viņš iet uz Nacionālo bibliotēku un to veido no drukātiem žurnāliem.
Nacionālais medicīnas žurnāls ir nacionāla bagātība, kas ļauj saglabāt latviešu valodu kā medicīnas, sadzīves, izglītības un zinātnes valodu.
Pateicība visiem autoriem un lasītājiem
Vēlreiz pateicos visiem, kas man stāvēja blakus šos 34 gadus, rakstīja žurnālam un lasīja žurnālu "Latvija Ārsts"! Es vēlu nezaudēt dzimtās valodas zināšanas un prasmes, paliek taču žurnāli „Doctus”, „Medicus Bonus”. Un – esmu pārliecināts – mēs esam pietiekoši zinoša, inteliģenta un gudra tauta, kurā atradīsies jauns medicīnas informācijas līderis, kurš radīs jaunu latviešu ārstu žurnālu.
