Lai cik tas dīvaini neliktos – internetā pieejamajā literatūrā latviešu, angļu un vācu valodā jēdzienu kopumā “māksla un medicīna” dominē frāžainība un atsauces un iepriekšējo gadsimtu. Vairumā mākslu un medicīnu vienojošos rakstos nojaušams, ka šī sasaiste – medicīna ar mākslu ir biznesa paveids, kur cilvēki ar noslieci uz mākslu (bet ne mākslinieki šā vārda dižākajā nozīmē) cenšas piedāvāt dažādus pakalpojumus, definējot tos kā medicīnas izglītību, dziedniecību un ārstniecību. Citiem vārdiem sakot – medicīnas iestādēs, vicinot mākslas karogu, cenšas pa logu iekāpt amatiermāksla vai mākslinieciski biznesa projekti. Gan politiķi, gan ārsti, gan žurnālisti iemācījušies lietot profesora Paula Stradiņa atziņu “Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla”, un lieto šo teicienu vietā un nevietā.
Par medicīnu un mākslu visvairāk izsakās un performē cilvēki, kam ar medicīnu nav nekāda sakara, tādēļ filmās, lugās, romānos ļoti daudz personāža ir izdomāti mediķi; šo mākslas darbu autori, iespējams, ir konsultējušies ar ārstiem, bet lielākoties radījuši ar medicīnas zināšanām nesaistītas ilūzijas. Mākslinieki un mākslas kuratori ļoti labprāt izvēlas performēt par smagu slimību, dzīvības un nāves robežu, asinīm, ķirurģiju, reanimāciju, bet gandrīz nemaz – par hroniskas slimības ārstēšanu, profilaksi vai skrīningu.
Savukārt Saeimas komisijā par medicīnu performē cilvēki, kam ir paša pieredze dzemdībās, zobārsta krēslā vai pie traumatologa, vai arī – deputāts vai ierēdnis atstāsta saklausītus stāstus par neveiksmīgu diagnostiku vai ārstniecību. Lai medicīnu iespējami nošķirtu no empātijas, kultūras un mākslas, Latvijas valdība, Veselības ministrija un dažāda līmeņa veselības aprūpes administratori (kā likums ne tikai bez medicīniskas izglītības, bet arī bez nojēgas par sabiedrības veselību un medicīnu tās plašākā nozīmē) cenšas iedvest, ka ārstiem pret cilvēkiem jāizturas kā pret klientiem (nevis līdzcilvēkiem, pacientiem). Ārsti un medicīnas māsas valsts līmenī tiek uztverti kā apkalpojošās sfēras darbinieki. Mēģinājumi pilnībā konsultāciju, diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju izmērīt naudā un ierakstīt tarifu grāmatā, noved pie tā, ka NVD vadītājs paģērē ārstiem tūkstoš lapaspušu biezo tarifu grāmatu uztvert kā grāmatniecības (grāmatniecība nereti ir māksla) šedevru.
Šī medicīnas profanācija attālina ārsta un pacienta sarunu, rada nihilistisku attieksmi pret veselību, abpusēju empātijas mazināšanos, kā arī – līdzestības mazināšanos ārstniecībai (aptuveni puse Eiropas iedzīvotāju nozīmētos medikamentus neiegādājas, nelieto vai lieto nepareizās devās un laikā) un ieteiktajām dzīvesveida izmaiņām (trešdaļa Latvijas iedzīvotāju smēķē, vairāk nekā puse ir aptaukojušies vai ar lieku svaru, 83% neveic nekādas fiziskas aktivitātes). Ne velti zinātnieki meklē ceļu atpakaļ uz medicīnu kā filozofiju un empātiju, un, iespējams, šis ceļš ved caur mākslu.
Pirms ķerties pie sava viedokļraksta izklāsta, divi smaidi par medicīnas un mākslas simbiozi:
• dzīvā diskusijā par pneimonijas ārstēšanu konkrētam pacientam, es ieminos, ka varētu aizbraukt pie pacienta un uzlikt bankas, kas manuprāt ir fizikālās terapijas metode. Kolēģis, pneimonoloģijas profesors Alvils Krams mani strupi pārtrauc ar vārdiem, ka bankas esot ķermeņa mākslas (bodyart) paveids;
• kardioloģijas profesors Oskars Kalējs pēta mums abiem labi pazīstama pacienta kardiogrammu un atzinīgi murmina: “Kas par gleznu!”. Patiesībā šajā kardiogrammā ir gan visa veida aritmijas un ekstrasistolija, gan ilgāki pārtraukumi.
PROFESORS PAULS STRADIŅŠ UN VIŅA ATZIŅA: MEDICĪNA REIZĒ IR AMATS, ZINĀTNE UN MĀKSLA
Pirms 75 gadiem profesors Pauls Stradiņš, tolaik Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, nolasīja 1. kursa studentiem ievadlekciju, kurā runāja par medicīnas filozofiju, medicīnas ētiku, medicīnas attīstību un medicīnisku domāšanu. Šī ir viena no izcilākajām lekcijām Latvijas medicīnas vēsturē, un šajā lekcijā profesors teica: “Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla, tā ir viscilvēcīgākā no visām mākslām. Mediķa lielākā alga ir prieks, ka Tu esi palīdzējis citam cilvēkam. Reti kāda cita profesija var sniegt tādu laimes sajūtu par labi izpildītu pienākumu.” Šajā ievadlekcijā profesors Pauls Stradiņš pateica ļoti daudz par medicīnu no sava skatpunkta. Šis skatpunkts nudien nesaskanēja ar padomju režīma viedokli par medicīnu kā par kara medicīnu, tādēļ tieši šī lekcija kļuva par ieganstu padomju līdzskrējējiem un komunistiem sākt profesora Paula Stradiņa vajāšanu.
Komunistiem bija skaidrs, ka medicīna ir amats, komunisti spēja akceptēt, ka medicīna ir zinātne, bet to, ka medicīna ir arī māksla, pie kam mākslas augstākajā līmenī, tādus vārdus no ķirurga komunisti negaidīja. Stradiņu atbrīvoja no dekāna amata, traucēja strādāt, un, šķiet, ievērojami saīsināja izcilā ārsta mūžu.
Jau pēc Paula Stradiņa nāves profesora idejas reabilitēja, profesora teicienu citēja, drukāja, iegreba plātnītēs pie auditorijām, bet katrs medicīnu kā mākslu saprata savādāk. Mana skolotāja, leģendārā Gaiļezera klīnikas reanimācijas nodaļas vadītāja Vija Cera parasti paskatījās uz slimnieku, tad ļoti zīmīgi uz ārstējošo ārstu (mani), savilka uzacis un teica: “Tikai pusi kuba”, un tā bija māksla, iedot zāles nepārdozējot vai tieši tik, cik vajadzīgs, pat, ja rēķinot uz pacienta kilogramiem devai it kā būtu bijis jābūt lielākai. Savulaik devu narkozi, bet mikroķirurgs Jānis Ģīlis operēja norautu roku par stundu ilgāk, lai roka ne tikai būtu piešūta, bet arī – lai brūce labi izskatītos. Un arī tur es saskatīju mākslu. Nesen kādā portālā es ieraudzīju rakstu, kurā plastikas ķirurģe Laura Liepiņa apgalvo “Ideālās krūtis – māksla un zinātne”.
Nolēmu izprovocēt profesora Paula Stradiņa mazdēlu, savu draugu, profesoru, kardiologu Andreju Ērgli, komentēt šo profesora Paula Stradiņa teicienu televizora ekrānā. Raidījumā piedalījās arī ministre Līga Meņģelsone un profesors, ķirurgs Viesturs Boka. Andrejs Ērglis sava vectēva tekstu traktēja kā pieredzējuša ārsta spējas pieņemt lēmumus, kas balstīti uz zināšanām un ilggadēju pieredzi, pie kam uzsvēra, ka vispirms ir jābūt amatam, bet pēc tam – mākslai. Kamēr ārsts nav apguvis nepieciešamās operācijas vai manipulācijas prasmes, kamēr viņš zinātniski savas prasmes nav pierādījis, ārsts nedrīkst sākt medicīnā nodarboties ar mākslu. Un vēl – Andrejs Ērglis paziņoja, ka labs ārsts var būtu tikai tad, ja viņš ir vismaz drusciņ filozofs.
Savukārt Viesturs Boka, atgādinot Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) teicienu “mīliet mākslu sevī, nevis sevi mākslā”, atzina, ka veselības aprūpe ar veselības zinātni kā jēdzieni jātuvina, jo Latvijā pārlieku bieži veselības aprūpes vadība balstās uz jēdzieniem “man liekas”, “manam radiniekam pieredze”. Profesors atzina, ka viņam patīk džezs, viņam patīk diksilends (Jaunorleānas bēru mūzika), un diksilendā ir ļoti svarīgi zināt pamattēmu, un “ja šo tēmu tu zini, ja tev ir laba izglītība, tu vari sākt improvizēt. Un veselības aprūpē ir tāpat – ja tu labi zini sabiedrības veselības tēzes, tev ir pietiekami laba izglītība, tu drīksti sākt improvizēt šajā sfērā”.
Atbilde, ko es ieguvu no saviem domubiedriem bija – māksla ir zināšanās un prasmēs balstītas tiesības improvizēt, attīstīt, pilnveidot savas un sabiedrības zināšanas, attīstīt iespējas ārstēt un caur zinātni šīs zināšanas nodot citiem. Māksla ir mūsu pieredzes un atmiņu projekcija. Mākslas novērtēšanas process nozīmē pamanīt lietas, kuras citādi nepamanītu. Medicīnas izcelsme lielā mērā ir māksla – mākslinieciski apdāvināti cilvēki pamanīja simptomus, slimības izpausmes un apkopoja iespējas ārstēt. Neirologs Vilfrēds Troters savulaik teicis: “Zināšanas rodas no līdzību un atkārtojumu pamanīšanas notikumos, kas notiek mums apkārt”. Mākslas pamatā, iespējams, ir spēja fiksēt realitāti, kā arī fantāziju, bet, neraugoties uz mākslas darba galīgo izskatu, tā pamatā ir mākslinieka zināšanas par pasauli ap mums. Tādējādi mūsu apkārtējās vides novērošana ir būtiska mākslas radīšanā.
Ar to vēlos apgalvot, ka mākslinieki viduslaikos bija nozīmīgākie medicīniskās domas virzītāji. Mērķtiecīgi vai tīri nejauši izvēloties modeļus, XV–XIX gadsimtu mākslinieki ir iemūžinājuši cilvēka ķermeni, cenšoties atainot savas dzīves pieredzi, tas ir – atšķirīgo, gleznojot cilvēka ķermeni, kura izskats, forma atspoguļo cilvēka neveselības stāvokli. Pirms modernās medicīnas sasniegumiem, lielākā daļa slimību tika diagnosticētas, izmantojot sākotnējo novērošanu. Jebkura mākslas veida pamatā ir spēja atspoguļot un iemūžināt reālo pasauli. Novērošanas māksla ir zīmēšana vai gleznošana no dzīves, lai atspoguļotu un interpretētu cilvēkus un viņu dzīvi. Ilgus gadsimtus mākslinieka uzdevums bija atainot priekšmetus pēc iespējas precīzāk. Māksliniekiem ir jāredz visas ainas detaļas un tās jāatveido (šeit būtu nepieciešams profesores Maijas Radziņas komentārs par to kā radiologi mūsdienu digitālajos attēlos atrod diagnozi).
Tas, cik labs ir zīmējums, ir pilnībā atkarīgs no mākslinieka spējas vērot un viņa prasmes šo detaļu attēlošanā. Īsti nezinu, kā tas notiek, bet māksliniekam visgrūtāk zīmēt pazīstama cilvēka portretu, jo katram izciļnim, krokām un ēnām ir jābūt īstajā vietā. Tikai pēc tam, kad mākslinieks ir apguvis prasmes precīzi interpretēt šīs ēnas un krokas, viņš var pāriet pie abstraktākām formām (patiesībā šī ir atsauce uz Andreja Ērgļa atziņu – tikai tad, kad ārsts ir līdz virtuozitātei apguvis manipulācijas vai operācijas tehniku, viņš kā mākslinieks drīkst iet tālāk un dziļāk metodes vai operācijas attīstībā, improvizācijā).
Sakarā ar nepieciešamību mākslā precīzi attēlot cilvēka ķermeni tā daudzajās pozās – gan nekustīgā, gan kustīgā stāvoklī, māksliniekiem vajadzēja vērot ķermeni, man šķiet – vērot ķermeņa virsmu, kas ļāva izprastu organisma sarežģīto iekšējo darbību. Viduslaikos, kaut sekcijas bija stingri aizliegtas, mākslinieki un ārsti čakli pētīja cilvēku līķus. Lai precīzi attēlotu cilvēka ķermeni, māksliniekiem bija jāzina, kā cilvēka ķermenis darbojas gan iekšpusē, gan ārpusē. Šīs zināšanas bija nepieciešamas arī ārstiem. Cilvēka ķermeņa vērošana vienmēr ir bijis būtisks ārstu un mākslinieku darba process.
Mūsdienās, kad dominē uz performanci balstītas un konceptuālas mākslas formas, dzīves zīmēšanas iemaņu apguve māksliniekiem ir zaudējusi savu tradicionālo nozīmi. Tomēr novērošana joprojām ir neatņemama sastāvdaļa no radošā procesa. Kad mēs kaut ko novērojam, mēs ne tikai redzam to tādu, kāds tas ir, bet arī varam atpazīt likumsakarības, spējam analizēt redzētā kontekstu, veidot sakarības, kas saista vienu ar citu līdzīgu novērojumu un galu galā nonākt pie secinājuma. Attēls ārsta apmācībā ir tikpat svarīgs kā lekcijā saklausīts vārds, sentence un aksioma; ārstam būtiski ir redzēt un saprast skatīto. Iespējams – arī vērējot mākslas darbu.
Kā klasiska mākslas darba analīze no ārsta skatpunkta parasti tiek minēta Pētera Paula Rubensa glezna “Trīs grācijas” (https://www.greekmythologyinart.com/the-three-graces-rubens.html). Rubenss kā modeļus izmantoja savu otro sievu Helēnu Formentu un viņas divas māsas. Grācijai pa kreisi ir plakanas pēdas un labās rokas 4. un 5. pirksta hiperekstensija. Grācijai gleznas centrā ir mugurkaula skolioze, kā arī pozitīvs Trendelenburga simptoms, kad, visu svaru uzliekot uz vienas kājas, pretējās kājas sēžamvieta nevis paceļas, bet gan nolaižas. Visām trim grācijām ir arī mugurkaula lordoze, visām māsām ir simptomi, kas liecina par labdabīgu hipermobilitātes sindromu, kas ir autosomāli dominējoša ģenētiska slimība.
Mākslas darbs ietver gan gan fizisko, gan emocionālo stāstu par tajā attēlotajiem cilvēkiem, ja vien cilvēks zina, kā skatīties, un ārsts ir cilvēks, kurš zina – kā skatīties.
Mākslinieki ir apguvuši detalizētas novērošanas prasmi bez jebkādām zināšanām par medicīnu, savos darbos ir iemūžinājuši dažādus stāvokļus un slimības. Ārsti var gūt labumu no māksliniekiem, trenējot savu aci – saskatot mākslinieka attēlotās smalkās detaļas, kas atspoguļo ne tikai cilvēku fiziskos, bet arī emocionālos aspektus.
Iedziļinoties mākslinieku darbos, var atrast īpašu stāstījumu par mākslas darbā attēlotajiem cilvēkiem. Tās ir lietas, kas ārstam ir nepieciešamas, lai atklātu informāciju par savu pacientu, lai noteiktu galvenās problēmas un atrastu labāko ārstēšanu. Tādējādi no māksliniekiem apgūto novērošanas prasmi var pārnest uz klīnisko vidi, kur novērošanai ir svarīga nozīme gan diagnozes noteikšanā, gan izpratnē par to, kas ir diagnozes pamatā. Atkārtošos: ārstam būtiski ir redzēt un saprast skatīto. Vienkāršojot – medicīnas studentam un rezidentam (vēlāk ārstam visu mūžu) ir jāmācās redzēt.
Stāsts par mākslu medicīnā ir sarežģīts, Latvijā par to mēdz runāt pieklusināti, dažkārt izpausties sociālajos tīklos, bet rakstīt neuzņemas neviens. Un tomēr – katram ārstam ir turpat vai pienākums, bet katram Latvijas iedzīvotājam – fantastiska iespēja apmeklēt Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju un iepazīties ar Latvijas Mākslas akadēmijas docenta Ulda Zariņa darbiem, kas šobrīd pasaulē ieguvuši milzu popularitāti. Mans ieteikums – noklausīties arī Ulda Zariņa priekšlasījumus par mākslu un anatomiju. Anatomijai kā mākslas un medicīnas sintezējošai jomai ir vērts pieskarties vairāk. Pasaules literatūrā var atrast pētījumus, ka ārstu vidū mākslinieciski apdāvinātu cilvēku ir daudz vairāk nekā populācijā.
Man ir divi elki no 20. gadsimta – vācu anatoms, morfologs, gleznotājs un medicīnas filozofs Roberts Heinrihs Johannes Sobbota (1869–1945) un amerikāņu ķirurgs un ilustrators (lielā mērā – arī cilvēks, kurš radīja skepticismu pret alternatīvo medicīnu un brīnumdiētām) Franks Henrijs Netters (1906–1991). Viņi radīja anatomijas atlasus. Šie dižie ārsti – mākslinieki paši zīmēja, krāsoja un gleznoja attēlus savos anatomijas atlasos, un šobrīd viņu atlasi jaunās krāsās un nereti digitālā izpildījumā ir globāli brendi. Siņeļņikova atlass, no kā mācījāmies padomju okupācijas laikā, bija sarakstīts II pasaules kara gados Ukrainas pilsētā Harkovā, to radīja profesors Rafails Dāvida dēls Siņeļņikovs, bet attēlus – lielā mērā nozīmējot no Sobbotas – radīja F. Kovbass un A. Aļeksejevs.
Anatomijai piemīt spēja piesaistīt sabiedrības uzmanību. Anatomijas apmācība 1. un 2. kursā kļūst par ārsta zināšanu pamatu. Mācoties anatomiju, jaunietis iegūst vai neiegūst spēju mācīties (visu savu ārsta mūžu). Atrunājot vecāko klašu skolniekus no studijām medicīnā, tiek veidoti izpušķoti apraksti par līķu pilnām hloroforma vannām Anatomikumā. Ir vēl kāds aspekts, ko mēdz saistīt ar mākslas un medicīnas simbiozi, un attieksme pret mirušu cilvēku.
Anatomija piesaista ne tikai māksliniekus, bet arī mākslas biznesmeņus. Savulaik Rīgā, tirdzniecības centrā “Spice Home” tika demonstrēta pasaulē milzu ažiotāžu izraisījusī izstāde “Bodies Revealed”, tajā bija iespējams aplūkot īstus cilvēku ķermeņus un vairāk nekā 200 orgānus un ķermeņa daļas. Apmeklētāji varēja ielūkoties skeletā, muskuļu sistēmās, reproduktīvajos, elpošanas, un asinsrites orgānos. Izstādē aplūkojamie cilvēku ķermeņi tika parādīti dažādās atlētiskās, dzīvē bieži sastopamās pozās, kas apmeklētājiem sniedza iespēju asociēt redzēto ar savām ikdienas aktivitātēm. Turklāt izstādes ietvaros aplūkojamos autentiskos cilvēku ķermeņos bija redzami arī defekti un slimības orgānos. Kaut arī izstādei tika veltīta nepamatoti liela uzmanība, tā bija ar mākslu pilnīgi nesaistīta, alkatīga tendence pelnīt ar miruša cilvēka ķermeni.
Latvijas mākslā ir bijis precedents, kad Oļegs Tillbergs kā mākslu pasniedza Tērbatas universitātes ķīmijas profesora, rektora Dāvida Hieronīma Grindeļa kapa apgānīšanu, vaļēja zārka demonstrēšanu Doma laukumā. Atšķirīgu izpratni par mākslu radīja Ilmārs Blumbergs ar scenogrāfiju un kostīmiem Mocarta operas “Burvju flauta” iestudējumam, kur varēja redzēt liela mākslinieka attieksmi pret miruša cilvēka ķermeni. Ne velti, šī scenogrāfija ieguva pasaules slavu.
LATVIJAS INTERNĀS MEDICĪNAS SKOLA, PROFESORS ILMĀRS LAZOVSKIS UN MEDICĪNAS FILOZOFIJA AR PRETENZIJĀM UZ MĀKSLU
Divdesmitais gadsimts latviešu medicīnai raksturīgs ar to, ka Internās medicīnas katedru vadītāji allaž uzņēmušies un veiksmīgi pildījuši vispārnacionālu kultūrizglītojošu līderu funkcijas. Tāds bijis profesors Mārtiņš Zīle, tāds bija profesors Kristaps Rudzītis, tāds bija profesors Ilmārs Lazovskis. Ja rodas vēlme vispārināt šo dižo ārstu zināšanas, devumu medicīnai un izglītībai, zinātniskos pētījumus, jāsecina, ka viņus vienoja valodu prasme, īpaši latviešu valodas mīlestība un alkas to bagātināt, svešvalodu zināšanas un īpaša, izsmalcināta kultūras un mākslas mīlestība. Mazu tautu zinātnieki allaž labi zinājuši svešvalodas, kā arī orientējušies pasaules literatūrā un mākslā. Tas saistīts gan ar nepieciešamību pilnīgot zināšanas, lasot lielo tautu valodās izdotas grāmatas un žurnālus, gan ar nepieciešamību šīs zināšanas atdot savas tautas studentiem un kolēģiem. Jau ieskicēju savu viedokli, ka grāmatniecība ir liela māksla, ne tikai izdevējdarbība; tieši grāmatniecībā ārstu pienesums ir dižākais.
Jauno gadu tūkstoti latviešu medicīnas grāmatniecība ar lepnumu varēja sākt, verot profesora Ilmāra Lazovska grāmatu “Klīniskie simptomi un sindromi”. Simboliski to varēja saukt par ceļa stabu, kas rāda ceļu jaunajā gadu tūkstotī. Varbūt – par vērtību mēru, kam nāksies līdzināties, ar ko salīdzināt savu zinātnisko vai informatīvo veikumu. Grāmata rakstīta trīs valodās, skatoties uz plašo angļu valodā runājošo medicīnas pasauli, mums tuvo medicīnas skolu, kas mācījusies vai vēl joprojām mācās un sazinās krievu medicīnas terminoloģijā, kā arī – uz savu mazo, stipro un zinātkāro latviešu tautu, tās ārstiem. Profesors Ilmārs Lazovskis grāmatu rakstījis un veidojis akadēmiski, to ir veltīts tikai zinošam ārstam. Profesors visu savu radošo mūžu audzinājis jaunus ārstus, jaunus internistus, un šī grāmata, šķiet, saka pati par sevi — lasīt tikai audzēkņiem, kas čakli un rūpīgi studējuši medicīnu. Ja man kopš studiju gadiem diskusija par to, kas ir ārstniecība — zinātne, māksla vai filozofija, saistījusies ar profesora Ilmāra Lazovska daudzpusīgo personību, jāteic, ka šī grāmata parādīja profesoru visos šais vektoros — gan kā zinātnieku, kas spējis apkopot ļoti plašu materiālu, gan kā mākslinieku, kas aprakstījis simptomus un sindromus viegli uztveramā daudzkrāsainā valodā, gan kā filozofu, kas liek pamatu medicīnas filozofijai par slimības, sindroma un simptoma pakārtotību diagnostikā.
Patīk kādam to atzīt vai ne, bet Latvijas medicīnas skolas pamatos tieši profesors Ilmārs Lazovskis ir ielicis smagāko stūrakmeni – latviešu ārsti domā sindromoloģiski.
Mums visiem patīk lepoties ar savu etiopatoģenētisko domāšanu, bet patiesībā, palasot Latvijas ārstu piezīmes, lasot rakstus žurnālos vai viņu sarakstītās grāmatas, nav grūti pamanīt, ka latviešu ārsts slimību uztver caur simptomu vai sindromu. Grāmatā “Klīniskie simptomi un sindromi”, profesors vienkārši izteica latviskās medicīnas dziļāko būtību. Būt par savas tautas dziļāko domu izteicēju Ilmāram Lazovskim nācās arī 1988. gada jūnijā, rakstnieku kongresā, kad viņš kā pirmais skaļi pateica Latvijas veselības aizsardzības sistēmas galveno problēmu – politikas un valdības vārdu nesakritību ar darbiem. Un vēl kāds aspekts, kurā man jāmin tieši profesors Ilmārs Lazovskis. Tā ir māksla sarunāties ar savu kolēģi, studentu un pacientu, māksla nodot savu attieksmi un savas sarunas prasmi studentam. Atceros profesoru pie smagu, nesaprotamu pacientu gultas ar viņa mieru, pārliecību, harismu. Viņš dāvāja optimismu, kaut pats iekšēji nudien nebija optimists.
Te nu gribu izteikt hipotēzi, ka ārsta darbs tomēr ir dižas aktiermākslas paveids. Medicīnas izglītības mērķis ir (un profesors Ilmārs Lazovskis to tieši un netieši mācīja), lai studenti un jauni ārsti zinātu un izprastu pacientu tiesības, spētu efektīvi komunicēt, lai uzņemtos morālo un ētisko atbildību, kas saistīta ar aprūpes sniegšanu, un cienītu pacientus neatkarīgi no to stāvokļa, dzīvesveida, kultūras, uzskatiem, ādas krāsas, dzimuma, invaliditātes, vecuma, sociālā vai ekonomiskā stāvokļa.
Ārstiem ir jāspēj veidot attiecības ar cilvēkiem, no kuriem viņi jūtas kulturāli atšķirīgi, un šķiet, tieši attiecības ar mākslu un kultūru attīsta un ļauj sasniegt šīs spējas. Tiesa, Ilmāra Lazovska (arī Agņa Štifta, Jūlija Anšelēviča, Gaita Brežinska, Elzas Preimātes uc.) laiks Latvijas medicīnā asociējas ar atziņu, ka labi izglītotam ārstam bija labas zināšanas humanitārajās zinātnēs. Iespējams, mēs to esam zaudējuši, jo vairāk mācību laika tiek veltīts medicīnas zinātņu izpratnei un medicīniskajām zinātnēm, kā arī ekonomikai, sociālām zinātnēm utt. Ēriks Kassels (Eric Cassell) savā klasiskajā darbā The Place of the Humanities in Medicine apgalvo, ka humanitārās zinātnes vienmēr ir bijušas medicīnas sastāvdaļa: “Medicīnai attīstoties no tās pašreizējās romantikas ar tehnoloģijām uz līdzsvarotāku skatījumu uz slimību izcelsmi un ārstēšanu, humanitārajām zinātnēm būs aizvien svarīgāka, nepieciešamāka un specifiskāka loma”
Mana pašreizējā pieredze liecina, ka medicīnas studenti, jauni ārsti un pat pieredzējuši kolēģi kautrējas izmantot humanitāro zināšanu radītās iespējas domāt plašāk un diskutēt, apstrīdēt vispārpieņemtās idejas vai kritizēt cits cita viedokļus (tikai traumatologs Ģirts Bērziņš ir atļāvies publiski iebilst pret joprojām saglabāto, nejēdzīgo masku nēsāšanas dogmu, kaut par Covid–19 pandēmiju visi jau aizmirsuši). Medicīnas profesionāļus ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā arvien vairāk pārņem intravertums un individuālisms, bet jēdziens “komandas darbs” vairumā gadījumu nozīmē aicinājumu piesaistīt citas specialitātes konsultantu.
Zinātne ir dzimusi no pētnieciskā gara, un spēja pamatoti kritizēt profesiju, kurā esi iecerējis strādāt visu savu mūžu, būtu jāstiprina, nevis jāgrauj. Medicīna nav objektīvi tīra zinātne. Studentiem un jauniem ārstiem ir vajadzīga palīdzība, lai uzturētu tās medicīnas filosofijas sadaļas, kurās subjektivitāte ir neizbēgama un patiešām noderīga. Māksla var palīdzēt ārstiem attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai pieskartos, klausītos, redzētu un dzirdētu, caur mākslas prizmu būtu iespējams mudināt jaunus ārstus izaicināt, apgāzt un apšaubīt institucionālo hierarhiju, īpaši jau veselības organizācijas jomā, kur šobrīd slimnīcu vadība lāga nesaprot – ka slimnīcas funkcija ir pacienta labbūtība un veselība, nevis slimnīcas peļņa un būvniecība.
Māksla var palīdzēt ārstam nopietni domāt par medicīnas estētiku, palīdzot atjaunot sajūtu, ka medicīna ir estētika, nevis vulgarizēta pacientu uzskaite caur NVD tarifiem. Māksla var sniegt krāsainu un provokatīvu materiālu – platformu, uz kuras aplūkot identitātes idejas, kontroli, seksualitāti un īpašumtiesības, platforma, kas faktiski aptver subjektivitāti. Kā atgriezt šo Lazovska estētiku, kultūru un latviešu medicīnas skolu?
Harizma vai manieres pie gultas nav nav kaut kas iedzimts. Profesors Lazovskis man savulaik stāstīja, ka savu sarunas stilu, balss modulāciju un spējas komunicēt viņš ir mācījies, rūpīgi apguvis. Arī mūsdienās studenti varētu eksperimentēt ar balss toni, strādājot pie dramatiskā teksta kopā ar balss pasniedzēju, pirms šo prasmju pielietošanas slikto ziņu paziņošanas kontekstā.
Neverbālo komunikāciju var mācīt, izmantojot fiziskās aktivitātes teātra stundā, ļaujot studentiem eksperimentēt ar nepiemērotiem un smieklīgiem uzvedības paņēmieniem, lai beigu beigās viņi atrastu vieglumu un fizisko atvērtību, ko var pielāgot dažādiem iespējamiem scenārijiem. Ja mēs par galveno medicīnas mērķi definējam “dziedināt slimos un atvieglot ciešanas”, tad pārsteigti konstatējam, ka šaurā medicīnas specializācija, straujais zināšanu un tehnoloģiju attīstības temps novērš studentu un pasniedzēju uzmanību no šī medicīnas mērķa. Mūsdienās taču pacienti nereti sūdzas, ka ārsti pret viņiem izturas kā pret nedzīviem objektiem, kurus analizē dators. Pacienti vēlas laiku, sarunu un fizisku kontaktu ar ārstu. Bet kuram no mums birokrātijas un tehnokrātijas laikmetā pietiek laika sarunai ar pacientu?
Tas, ko vajadzēja pārņemt no Ilmāra Lazovska bija – medicīnā ir nepieciešamas zināšanas un vienlaikus – labas manieres, jo ar zināšanām vien nepietiek, lai praktizētu labu medicīnu. Labas manieres un empātija pie slimnieka gultas ir medicīnas mākslas būtība. Medicīnas augstskolas atklāj, ka mākslas mācīšana medicīnas studentiem palīdz viņiem pilnveidot novērošanas prasmes un iemācīt būt empātiskākiem. Empātija ir “spēja apzināties citu cilvēku jūtas un emocijas”. Empātija nav tas pats, kas līdzjūtība, bet ļoti būtiska lai saprastu pacientus. Pasaules literatūra mūsdienās apgalvo, ka māksla palīdz medicīnas studentiem kļūt vērīgākiem un uzmanīgāk ieklausīties pacienta stāstījumā par viņa simptomiem, un tas ļauj ārstiem noteikt pamatotāku diagnozi. Atklāta komunikācija starp ārstu un pacientu palīdz pacientam izprast savu slimību un ievērot ārstēšanu.
Pacients izmeklēšanas kabinetā ienes savas bailes, trauksmi un pašapmierinātību. Ārsta pienākums ir bijis nomierināt un sniegt cerību. Izcilajam ārstam ir cilvēcīga, līdzjūtīga, empātiska un atbalstoša attieksme pie pacienta gultas. Vizuālā māksla var palīdzēt sagatavot labākus ārstus. Mākslas kursi var palīdzēt studentiem tikt galā ar neskaidrībām, bet tieši neziņa un neskaidrība ir būtiska medicīnas sastāvdaļa. Mākslas studijas var palīdzēt medicīnas studentiem domāt plašāk un apsvērt dažādas iespējas, pirms pieņemt galīgo interpretāciju.
Šo nodaļu es vēlos beigt ar divām atziņām un skaidrojumiem:
• dižs ārsts vienmēr ir dižs aktieris;
• medicīnas zināšanu aprakstīšana un lasīšana ir dievišķs darbs, tā ir liela māksla. Mūsdienās pasaules ievērojamākie medicīnas organizatori par resursu ekonomisku izlietošanu sākuši runāt arī ētiskās kategorijās, medicīna kļūst dārgāka, bet medicīnas pieejamība atšķiras ne tikai no valsts uz valsti, bet arī ir determinēta no dažāda sociālā stāvokļa, dzīves vietas vai vecuma.
Arvien lielāku nozīmi medicīnā spēlē ekonomiskais aspekts, kas nosaka katras apdzīvotas vietas, katras valsts un zemeslodes kopumā pretrunīgo un vienlaikus kopējo virzību uz cilvēku dzīves ilgumu un kvalitāti, un šajā ekonomiskajā aspektā parādās agresija un noliegums, rūpes un ignorance, viltus un tukšvārdība.
Internā medicīna nav uzvaru stāsts. Mūsdienu ārsts atrodas gan pie mirstoša slimnieka gultas, gan piedalās neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir – cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimnieki ir kā likums, bet akūtie – izņēmums. Tas liek zināmai ārstu daļai nest milzīgu slodzi, sniedzot palīdzību visvājākajam, bezpalīdzīgākajam, apdalītākajam, pēdējam no pacientiem, veltot viņam savas uzmanības maksimumu, lai nodrošinātu viņa izredžu taisnīgumu salīdzinājumā ar pacientiem, kuri ir labākā stāvoklī (jauns, aktīvs, akūts, maksātspējīgs un sabiedrisko domu iespaidojošs).
Attiecību diādē “ārsts– pacients” abiem partneriem piemīt trīs, viena otru papildinošas vitālas vajadzības.
Pirmā ir pašaizsardzības, pašrealizēšanās un pašnoteikšanās vajadzība, kuru pamatā ir acīmredzama un dabiska vēlme gūt labsajūtu un baudījumu.
Otra vitālā vajadzība ir vēlme un nepieciešamība pēc cita cilvēka, kurš ir sociāli nozīmīgs un šo nozīmīgumu piešķir otram indivīdam. Katrs cilvēks vēlas būt nepieciešams; tā ir slēpta vajadzība, kuru nosaka mūsu egoistiskā griba, bet, kas tikpat labi var izpausties pat pret mūsu gribu, nereti var būt pretrunā ar tradīcijām, reliģiju, medicīnas nozares vadlīnijām un morāli. Tas nosaka apstākli, ka ārsts nevar pastāvēt bez pacienta un otrādi. Reliģijā šīs otrās vajadzības izpausme būtu traktējama kā doma, ka “katra indivīda pieredze it tikai Dieva pašapliecinājums”. Bet principā jau Dievam liekas, ka viņš ir ārsts.
Trešā vajadzība ir garīgums kā izaicinājums pēc pašapliecināšanās gan ārstam, gan pacientam. Tas kļūst par gara dzirksti, par dievišķo dzirksti, kas izpaužas vēlmē aprakstīt medicīnu, diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas pieredzi, ko veic ārsts medicīnas grāmatā vai žurnālā – gan kā rakstītājs, gan kā lasītājs (mīļais kolēģi, rakstot žurnālam “Latvijas Ārsts” un arī lasot to, tu dari dievišķu darbu). Un es ļoti mīlu savus un svešus autorus, jo aprakstīt slimības diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi ir dievišķš darbs, īpaši, ja stāsts ir par hronisku vai nedziedināmu slimību. un slimības apraksts ir viena no lielākajām mākslām. Atverot medicīnas žurnālu mēs caur zinātnes un pieredzes prizmu ieskatamies ārsta un pacienta attiecībās. Šīs attiecības ir sarežģītas un daudzšķautņainas, tām ir ļoti atšķirīgs mērķis, saturs, un – diemžēl, arī rezultāts. Sākot no brīža, kad mātes klēpī noslēpies mazais cilvēks negribīgi attaisa muti un saka “āāāā”, un beidzot ar brīdi, kad ārsts savam mirušajam pacientam aizver plakstiņus.
MĀKSLA MEDICĪNĀ UN MEDICĪNA MĀKSLĀ
Manuprāt, lekcijās vistuvāk medicīnai kā mākslai nonāk endokrinoloģe, docente Kristīne Ducena, kas ir ļoti zinoša franču mākslas pazinēja.
Mani kolēģi dzīvo mākslā un caur mākslu nereti kļuvuši par medicīnas zvaigznēm; ortopēds Valdis Zatlers bija tiešām izcils bundzinieks ansamblī “Mazie brāļi”, bērnu ķirurgs Dzintars Mozgis un neiroķirurgs Kārlis Bicāns no galvas spēlē izcilu komponistu klavierkoncertus, Dita Auza Baumane glezno, Ģirts Freijs fotografē, nesaukšu pat visus tos, kurus zinu un pazīstu, bet daudzu kolēģu spējas un varēšanu mākslā es nezinu, jo vienkārši – visus pazīt nevar. Man allaž licies, ka tādi ārsti kā mikroķirurgs Jānis Zaržeckis, ginekoloģe Dace Matule, bērnu reanimatologi Vilnis Grīnbergs un Pēteris Kļava ir mākslinieki dvēselē. Tā ir māksla medicīnā.
Globālajā skatpunktā ir nonākusi mākslas medicīna un māksla kā palīgs dziedniecībā. Amerikas Ārstu asociācijas žurnāls “JAMA” nepaguris atkārto, ka mākslai, kultūrai un veselības aprūpei ir daudz kā kopēja. Tātad Kultūras ministrija kaut kādā mērā var kļūt par Veselības ministriju, ja ar kultūras līdzekļiem palīdzam paliatīvajā aprūpē, psihiatrijā vai vienkārši Covid–19 seku likvidēšanā. Taisnību sakot, māksla medicīnā mums jau ir bijusi – pianists Daniels Pavļuts vakcināciju uztvēra par kapu svētku mākslu, rezultātus šoreiz neapspriedīsim. Klarnetists Ints Dālderis ir labākais finanšu ministrijā atrodamais konsultants par veselības budžetu. Līdz šim man likās, ka labākais, ko var darīt tenors Nauris Puntulis, ir dziedāt leģendārās “Pērkona” dziesmas.
Nav taisnība – kultūra un māksla var ienākt medicīnā un tai palīdzēt. Mākslai ir nozīme gan labas veselības veicināšanā, gan slimību profilaksē un ārstēšanā. PVO ir aicinājusi pasaules valstu valdības izmantot starpnozaru pieeju, realizējot mākslas potenciālu sabiedrības veselības jomā. Pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi pētnieku, veselības aprūpes speciālistu, mākslinieku un politikas veidotāju interese par mākslas lomu sabiedrības veselības problēmu risināšanā.
Pasaules veselības organizācija 2019. gadā publicēja pārskatu par vairāk nekā 3000 pētījumiem, kuros pētīts – kā veselību, ārstniecību un labklājību ietekmē (pacientu un ārstu) dalība izpildītājmākslā, vizuālajā mākslā un literatūrā, kā arī iesaistīšanās kultūras un kultūras mantojuma norisēs. Šie pētījumi pierādīja mākslas intervenču ietekmi uz garīgām slimībām, neiroloģiskiem traucējumiem, neinfekcijas slimībām, akūtām slimībām stacionāra apstākļos, bet īpaši – dzīves beigu aprūpē, piemēram, paliatīvajā aprūpē. Pieejamajā literatūrā vislabākās atsauces veltītas mākslas darbu izstādēm slimnīcās – gaiteņos un uzgaidāmās telpās. Par veselību veicinošiem faktoriem tiek uzskatīti simfoniskās mūzikas koncerti slimnīcās un paliatīvās aprūpes iestādēs. Dažādās datubāzēs atrodami daudzi informatīvi materiāli, kas balstās uz kohortas pētījumiem par korelāciju starp neiesaistīšanos mākslas procesos un sliktu veselību – depresiju, hronisku slimību nelabvēlīgu gaitu, bet īpaši – ar vecumu saistītu veselības stāvokļa lejupslīdi. Vienkāršojot – tas, kas izvairīsies no mākslas un kultūras pasākumiem ¬, ātrāk sagaidīs savu demenci.
Un tomēr – vārdu kopa „uz pierādījumiem balstīta māksla” autoram nav saprotama. Tad nu šī raksta autors pieslienas viedoklim, ka mākslai varētu būt nozīme sliktas veselības profilaksē, labas veselības veicināšanā, kā arī dažādu slimību ārstēšanā, bet medikamentiem, staru terapijai, ķirurģijai šī nozīme ir daudzkārt lielāka. Autoram šķiet, ka daudzkārt lielāka nozīme par mākslu cilvēka veselībā ir sportiskām aktivitātēm un veselīgam uzturam, bet raksta tapšanas gaitā kolēģi mani pārliecināja, ka garīgai veselībai nav mazāka loma; savukārt kultūrai un mākslai garīgās veselības stiprināšanā ir ļoti liela un nozīmīga loma.
Joma, ko mēdzam dēvēt par mākslas terapiju, var ietvert mākslas un kultūras aktivitātes, kas tiek veiktas ikdienā vai īpaši izstrādātas mākslas programmas, kas paredzētas mērķtiecīgiem veselības uzlabošanas mērķiem, vai arī – terapeitiskās mākslas programmas, ko īsteno sertificēti mākslas terapeiti.
KĀ SABIEDRĪBAS VESELĪBAS POLITIKAS VEIDOTĀJI VARĒTU IZMANTOT MĀKSLAS POTENCIĀLU? KĀ NAURIS PUNTULIS VARĒTU PALĪDZĒT LĪGAI MEŅĢELSONEI STIPRINĀT LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU VESELĪBU?
Straujās sociālās pārmaiņas un sociālā nenoteiktība, ko izraisījusi Covid–19 pandēmija un karš Ukrainā, radījusi vajadzību pēc intervences pasākumiem, kas vērsti uz nevienlīdzību veselības jomā, garīgām slimībām, vientulību un izolētību, tieši tām jomām, ko var mazināt mākslas terapija. Māksla šajā ziņā ir zema riska, rentabla, integrēta un holistiska kompleksa veselības problēmu risināšanas iespēja.
Līdz ar to parādās nepieciešamība nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi mākslai un kultūrai, apmācīt veselības un mākslas speciālistus, kā arī noteikt konkrētas sabiedrības veselības jomas, kur iespējama mākslas terapijas intervence. Šo rindu autoram ir sajūta, ka pieejamība kultūras pasākumiem Latvijas laukos ir fragmentāra, piemēram, operu jābrauc skatīties uz Rīgu vai vismaz uz Siguldu – ārsta Daiņa Kalna organizētajos Operas svētkos, savukārt ansambļa “Bet, bet” koncertā laucinieks varētu iespraukties vietējā estrādē. Tieši tāpat – nopietnāku veselības aprūpi, piemēram, sirds operācijas vai kompleksu vēža ārstēšanu jābrauc saņemt uz Rīgu, bet laba kardiologa vai onkologa konsultācijai būtu jābūt pieejamai novada centrā.
Pasaules Veselības organizācija iesaka veselības politikas veidotājiem aktīvi sadarboties ar mākslas nozari un iekļaut mākslu veselības aprūpes speciālistu apmācībā, tātad Kultūras ministrijai būtu jāsāk rosīties, bet Rīgas Stradiņa universitātē ārstu apmācībā jāiekļauj sapratnes veidošana par Pikaso (Pablo Diego José Francisco de Paula Juan Nepomuceno María de los Remedios Cipriano de la Santísima Trinidad Ruiz y Picasso). Kāpēc tieši Pikaso? To ieteica profesors Andrejs Ērglis.
KO PAR MĀKSLAS TERAPIJAS PIEEJAMĪBU UN MĀKSLAS INTERVENCĒM VAR ATRAST PASAULES LITERATŪRĀ?
Singapūras Nacionālās mākslas padomes stratēģijā 2018.–2022. gadam rakstīts, ka Singapūra apņēmusies “sniegt mākslas atbalstu tādām nepietiekami aptvertām kopienām kā slimnīcas un aprūpes nami”.
Austrālijas Mākslas padome atzīst, ka māksla “ietaupa izdevumus un nodrošina ieguldījumu atdevi veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumu jomā, palīdzot risināt tādas būtiskas problēmas kā novecošanās, vientulība, hroniskas slimības un garīgā veselība”. Austrālijā, Viktorijas štatā ir noteiktas konkrētas sabiedrības veselības jomas, piemēram, veselīgas pārtikas vides veidošana, kura varētu “izmantot mākslu un kultūras vidi kā spēcīgus līdzekļus, lai ietekmētu informētību, attieksmi un uzvedību”.
Anglijas Mākslas padomes 2022. gada paziņojumā “Radoša veselība un labklājība” ir iekļauta apņemšanās mākslas jomas pārstāvjiem stratēģiski sadarboties ar veselības un sociālās aprūpes nozarēm un pievērsties radošo praktisko prasmju attīstīšanai, bet par prioritāti noteikt ieguldījumus mākslā un kultūrā tiem, kas saskaras ar nevienlīdzību.
ASV Nacionālā štatu mākslas aģentūru asambleja ir sniegusi ieteikumus attiecībā uz mākslu konkrētās sabiedrības veselības jomās, proti, opioīdu un kanabinoīdu epidēmijas mazināšanai, novecošanās stabilizācijai, kā arī slimnīcu vides jomā. ASV Rodailendas štata Veselības departaments sadarbojas ar štata Mākslas padomi, un kopā radījušas ziņojumu par štata politiku mākslas un veselības stratēģijā. Priekšlikumi ietver ieguldījumus pētniecībā un koncentrē uzmanību uz mākslas prakses attīstīšanu, lai atbalstītu sabiedrības veselības jautājumus – atkarību likvidēšanu, veterānu garīgo veselību un hronisko slimību ārstēšanas līdzestību.
Īrijas stratēģiskajā rīcības plānā “Veselīga Īrija 2021–2025” ir uzsvērta apņemšanās nodrošināt, ka “vietējām iestādēm tiek sniegts pietiekams atbalsts, lai ļautu īstenot ilgtermiņa stratēģisko kultūras un mākslas plānošanu vietējā līmenī” kā vienu no galvenajiem sabiedrības veselības un labklājības virzītājspēkiem.
Somijas valdība veselības politikas dokumentā “Labklājība, veselība un drošības veicināšana 2030” ir uzņēmusies saistības palielināt mākslas pasākumu izmantošanu rehabilitācijā, palielinot sadarbību starp sociālās un veselības aprūpes, uztura, fizisko aktivitāšu un kultūras speciālistiem. Somijā koordinēti valsts centieni pārtop vietējos kultūras un labklājības plānos, pie kam tie balstās uz PVO ieteikumiem, nosakot mērķgrupas, proti, ģimenes ar maziem bērniem, veselības un sociālās aprūpes iestādes un vecāka gadagājuma cilvēki, saistot to ar mākslas izmantošanu veselības uzlabošanai – no mākslas un kultūras prasību nodrošināšanas reģionā vai pilsētā, līdz ģimenes ārsta kultūras receptēm.
Savulaik esmu mēģinājis Latvijā ieviest sportošanas recepti. Vienkārši – ārsts izraksta aerobas un anaerobas kustības vismaz piecas reizes nedēļā. Pasaulē gana populāras ir kultūras un mākslas receptes. Labs piemērs ir Grieķijas Kultūras un sporta ministrijas un Veselības ministrijas kopēji radītās kultūras receptes – tā ir starpvaldību darba programma, kas vienlaikus apmāca māksliniekus un kultūras darbiniekus sabiedrības veselībā, bet veselības aprūpes darbiniekus kultūras un mākslas izpratnē.
No pašvaldību politikas piemēriem mākslas un veselības jomas simbiozē labs piemērs ir Zviedrija. Skones lēnes kultūras un veselības stratēģijā atzīts, ka centieni kultūras un veselības jomā ir neatņemama daļa no darba, kas vērsts uz vienlīdzīgu veselību, skaidri atzīstot nepieciešamību pēc vispārējas, atbilstošas piekļuves mākslai un kultūrai, lai veicinātu sabiedrības veselību. Šī pieeja ir daudzsološa, jo mākslas un kultūras infrastruktūra lielā mērā ir atkarīga no vietas, pilsētvides; arī tādas sarežģītas problēmas kā nevienlīdzība veselības jomā risināšanai biežāk ir nepieciešama lokāla pieeja. Atbilstoši Zviedrijas nostājai, pašvaldību balstītas kultūras intervences var efektīvi uzlabot fizisko veselību, veselības uzvedību un veselību noteicošos sociālos faktorus.
Un vēl viens – nu jau starptautisks projekts, kas izceļ ne tikai kultūras lomu sabiedrības veselībā, bet nu jau kultūras mantojuma lomu: Āfrikas Savienības programmā par 2021. gada tēmu noteica mākslu, kultūru un kultūras mantojumu, uzsverot nozares un kultūras darbinieku lomu labas veselības un labsajūtas veicināšanā, kā arī Covid–19 seku – sociālās un garīgās veselības problēmu mazināšanā.
MĀKSLA UN KULTŪRA VESELĪBAS APRŪPĒ IR MODERNA STARPTAUTISKA VIRZĪBA
Jauns apskats par kultūras, labklājības un veselības intervences pasākumiem, kas pasūtīts Eiropas Komisijas līdzfinansēta iniciatīvas projekta “Kultūra veselībai” ietvaros, rāda Eiropas valstu apņemšanos sadarboties, lai izstrādātu attiecīgus politikas ieteikumus. Apskats ir balstīts uz pārliecību, ka māksla var risināt globālas problēmas, piemēram, Covid–19 pandēmijas seku likvidāciju, dinamiskas pārmaiņas darbā un ekonomikā, kā arī norādītas turpmākās pētniecības un politikas rīcības iespējas.
Lai gan konkrētas politikas izstrādāšana mākslas, kultūras un veselības simbiozē paliek atsevišķu valstu ziņā, starptautiskās iniciatīvas un sadarbība nepārprotami palīdz leģitimizēt un iedrošināt valstis novērtēt mākslas iekļaušanu veselības politikā un veselības aprūpes sistēmā, kā arī rada iespēju starptautiskajiem partneriem mācīties vienam no otra. Starptautiskā mērogā par mākslu un veselību ir ievērojama politiska interese, īpaši jautājumā par vienlīdzīgas un taisnīgas mākslas un kultūras pieredzes nodrošināšanu, kas vienlaikus atbalstītu sabiedrības veselību.
Otrs politiskās intereses jautājums ir mākslas un radošuma iekļaušana veselības aprūpes iestādēs, mākslas uzticamības veidošana veselības aprūpes speciālistu un sabiedrības vidū, kā arī atbalsts radošiem praktizējošiem speciālistiem. Un tomēr – lielākā daļa politikas veidotāju mēdz runāt par mākslas un veselības attiecībām salīdzinoši vispārīgi. Nemaz nebūtu slikti, ja politikas veidotāji skaidrotu mākslas lomu sabiedrības veselības veicināšanā, jo pierādījumi liecina, ka ieguldījumi mākslā ir saistīti ar labākiem sabiedrības veselības rezultātiem, un, kas jau ir pierādīts, ieguldījumu samazinājumi mākslā negatīvi ietekmē sabiedrības veselību.
Eiropas atzinums – lai veidotu mākslas un veselības simbiozes politiku, ir vajadzīga vienlīdzīga abu nozaru iesaiste. Globāli veselības aprūpes iestādes sabiedrības veselības un mākslas, kultūras saikni akceptē retāk un mazāk nekā mākslas iestādes un kultūras institūcijas. Cilvēkiem ir nepieciešamas dažādas augstas kvalitātes mākslas un kultūras līdzdalības iespējas visos dzīves posmos. Zemāks līdzdalības līmenis ir personām ar garīgās un fiziskās veselības vajadzībām, kuras potenciāli varētu gūt vislielāko labumu no iesaistīšanās mākslā.
Gan Latvijā, gan citur pasaulē sabiedrības veselības mērķu īstenošanai būtiski būtu uzlabot mākslas un kultūras piedāvājumu cilvēkiem, kam pašlaik ir vismazākā piekļuve mākslai un kultūrai. Starpnozaru rīcība starp veselības un mākslas politikas veidotājiem ir progresīvākā pieeja, jo tā norāda uz dažādu nozaru kopīgu atbildību par sabiedrības veselību un palīdz sabiedrības veselības vadītājiem saprast, ka ieguldījums iedzīvotāju emocionālajā un sociālajā labklājībā, izmantojot mākslu, ir arī ieguldījums sabiedrības veselībā.
NEPIECIEŠAMS VEIDOT CIEŠĀKAS SAITES STARP ZINĀTNI UN MĀKSLAS, KULTŪRAS UN VESELĪBAS POLITIKAS IZSTRĀDI
Pasaules politikā, mēdijos, bet īpaši nevalstiskajā sektorā dienaskārtības veidotāji sāk pievērst uzmanību dažām konkrētām sabiedrības veselības jomām, kurās ir spēcīga pierādījumu bāze mākslas pielietošanai, piemēram, garīgā veselība, demence, novecošana, sāpes. Ir nepieciešams spēcīgas pierādījumu jomas pārvērst politikā, īpaši attiecībā uz veselību noteicošajiem sociālajiem faktoriem. Pētījumi liecina par plašu spektru un mērogu, atspoguļojot politikas ekosistēmas sarežģītību, parādot, ka politikas veidotāji varētu darīt vairāk, jo īpaši sabiedrības veselības jomā. Uz pierādījumiem balstītas medicīnas zinātnes akadēmiskās aprindas tomēr objektīvi norāda, ka mākslas aizstāvība veselības aprūpē nereti pārspīlē mākslas pozitīvo ietekmi.
Gan mākslas, gan veselības politikas veidotājiem mākslas, kultūras un veselības aprūpes simbioze parasti nešķiet esam viņu ierastā darbības joma. Dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs skatījums uz valsts lomu mākslas un veselības jomas attīstībā – dažās valstīs valsts iestādēm ir aktīva loma mākslas un veselības jomas projektu pasūtīšanā, savukārt citās valstīs to vada mākslas un veselības jomas sadarbības partneri no nevalstiskā sektora.
Lielākais politikas veidošanas dokumentu skaits (un īpatsvars) mākslas un veselības jomas simbiozē ir Somijā un Jaunzēlandē, un šajās valstīs visvairāk dokumentu nāk no valsts iestādēm, nevis no nevalstiskajām organizācijām.
SECINĀJUMI
Pasaules Veselības organizācijas apkopotie rezultāti no vairāk nekā 3000 pētījumiem liecina, ka mākslai ir liela nozīme veselības traucējumu profilaksē, veselības veicināšanā, kā arī slimību pārvaldībā un ārstēšanā visa mūža garumā. Pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājies pētījumu skaits par mākslas ietekmi uz veselību un labklājību. Un šie pētījumi parāda, ka mākslai ir vieta veselības aprūpē. Kultūras ministrijai un Veselības ministrijai ir iespējas kultūrvidi izmantot sabiedrības veselības labā. Patiesībā žēl, ka līdz šim jautājumus par mākslas un medicīnas simbiozi Latvijā nav uzdevis neviens kultūras vai veselības ministrs.
Atziņa – rakstīt medicīniskus rakstus un lasīt tos ir māksla, dievišķa māksla.
