Šobrīd visi Eiropas amatu kandidāti runā par Eiropas drošību un žogu uz Krievijas robežas, militāro atbalstu Ukrainai, Eiropas naudas sadali vai piesaisti, subsīdijām lauksaimniekiem. Šo rindu autora vēlme ir norādīt, ka kopējie Eiropas mērķi ir arī iedzīvotāju veselība, bet īpaši – veselības aprūpe.
Šobrīd Eiropā valda zināma eiforija par mākslīgā intelekta ienākšanu medicīnā, jaunām ģenētiskām zālēm, izcilām jaunām diagnostikas metodēm, vakcīnām.
Patiesībā Eiropas sabiedrība noveco un nākamajos piecos gados vidējais Eiropas iedzīvotājs dzīvos par diviem gadiem garāku dzīvi. Katrs otrais eiropietis pārstāj kustēties, pieņemas svarā un kļūst par 2. tipa diabēta kandidātu. Pacienti, kurus izdodas izārstēt no vēža, agri vai vēlu gaida recidīvu ar dārgāku ārstēšanu. Alcheimera slimība un demence kļūst par vecākās paaudzes ikdienu, bet spriedze un depresija vajā jauniešus, uzsver ārsts Pēteris Apinis.
Vīrusu infekcijas, neatkarīgi no tā – vai tā būs gripa, kovids vai līdz šodienai nezināms vīruss, rosīsies kā endēmiski uzliesmojumi, radot haosu Eiroparlamentā, valdībās un citās struktūrās bez jebkādas medicīniskas izpratnes, taču ar lielu pārliecību un iespējām rosīties ar kopu naudu.
Arvien vairāk cilvēkus raksturos nelīdzestība pret ārstēšanos – zāles tiks izrakstītas, budžets vai apdrošināšanas kompānijas tās apmaksās, bet šīs zāles netiks lietotas pareizi vai netiks lietotas vispār. Iepējams, neticība vakcīnām pieaugs.
Un tomēr, ja nu man topošais Eiropas deputāts jāpabrīdina, kas viņu sagaida ērtajā Briseles vai Strasbūras krēslā un kabinetā, tad lūdzu – nākamajos piecus gadus Eiropu iepazīs:
kopējs Eiropas ārstu un medicīnas darbinieku streiks; ievērojams zāļlīdzekļu un medikamentu trūkums, zāles kļūs ievērojami dārgākas; pašārstēšanās pandēmija ar informācijas haosu internetā.
Par prognozējamo zāļu deficītu un cenu pieaugumu skaidrojums ir pārāk garš, lai es to iekļautu šajā rakstā. Par pašārstēšanos jautājums ir diskutablāks – politiķi un finansisti uzskata, ka ar telemedicīnas un interneta skaidrojošas informācijas palīdzību, iespējams noņemt ārstiem daļu slodzes, bet pacientiem iepārdot vairāk bezrecepšu medikamentu, tā stimulējot ekonomiku. Patiesībā internets par medicīnu, veselības saglabāšanu, diagnostiku, slimībām, ārstēšanu sniedz tik pretrunīgu informāciju, ka to ir neiespējami diferencēt bez medicīniskas izglītības.
Tādēļ šoreiz – par to, ka Eiropu sagaida medicīnas darbinieku pārslodze, izsīkšana, streiki un masveida darba atstāšana.
Bukarestes deklarācija kā ieteicamais informācijas avots
Pērnā gada 22. un 23. martā Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē 50 Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona dalībvalstis pieņēma itin drosmīgu deklarāciju, kurā mudināja uz politisku rīcību un apņemšanos aizsargāt, atbalstīt un investēt veselības aprūpē un aprūpes darbiniekos Eiropā un Vidusāzijā, un tas notika dēļ nopietnas veselības aprūpes krīzes, streikiem un protesta akcijām.
Patiesībā šī deklarācija pateica, ka lielākais dārgums Eiropā ir veselības aprūpes speciālists – sākot no akadēmiķa un beidzot ar sanitāru, un tieši par veselības aprūpes darbiniekiem Eiropas politiķiem vajadzētu turēt rūpi, citādi nebūs neviens, kas turēs rūpi par pašiem politiķiem un viņu vadītajām tautām.
Uzsvars, protams, ir likts uz atziņu, ka Eiropas reģionā strauji noveco iedzīvotāji un noveco arī veselības aprūpes darbinieki, palielinās hronisku slimību skaits, nozīmīgas problēmas radījušas Covid–19 pandēmijas sekas.
Neatkarīgi no valdību centieniem palielināt finansējumu veselības aprūpei, Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālais birojs brīdina par nenovēršamu sabrukumu galvenajās valstu veselības aprūpes sistēmu jomās, bet jo īpaši veselības darbspēka jomā.
Veselības aprūpes darbinieki ir veselības aprūpes sistēmu mugurkauls, un viņu centība un smagais darbs būtu jāatzīst un jāatbalsta jau tagad, tūlīt, nevis mistiskā nākotnē.
Eiropā vismaz 40% ārstu un medicīnas māsu ir vismaz 55 gadus veci vai vecāki, un tas ir nopietns izaicinājums darbaspēka ilgtspējai. Protams, bagātākās valstis cenšas piesaistīt medicīnas darbaspēku no nabagākām valstīm, bet darba tirgi mainās, un arvien sarežģītāka kļūst darba ņēmēju mobilitāte un migrācija.
Gandrīz visās Eiropas valstīs kļūst grūtāk piesaistīt un noturēt jauniešus veselības aprūpes profesijās. Eiropā tiek normalizēts ārstu virsstundu darbs, lai kompensētu personāla trūkumu. Vienlaikus pieaug pieprasījums un prasības pēc kvalitatīvas veselības aprūpes.
Visā Eiropā Covid–19 pandēmija palielināja veselības aprūpes darbinieku slodzi, izraisīja stresu, izdegšanu un kas būtiski – psiholoģisku un pat fizisku vardarbību pret veselības aprūpes darbiniekiem; ļoti daudzi veselības aprūpes darbinieki pameta darbu veselības aprūpē.
Visā Eiropā pēdējos gados ir novērots veselības aprūpes darbinieku darba nespējas laika pieaugums par 62%. Visās Eiropas valstīs ziņots par garīgās veselības problēmu pieaugumu veselības aprūpes darbinieku vidū, un dažās valstīs vairāk par 80% medmāsu ziņojušas par kādu no pandēmijas izraisītajām psiholoģiskajām problēmām. Patīk vai nē, bet gan tepat Latvijā, gan Eiropā kopumā 9 no 10 medicīnas māsām ir izteikušas nodomu pamest darbu.
Reaģējot uz šīm problēmām, Bukarestes deklarācijā ir izteikts aicinājums veikt politiskus pasākumus, lai:
uzlabotu veselības aprūpes un aprūpes darbinieku pieņemšanu darbā un noturēšanu darbā;uzlabotu veselības aprūpes darbaspēka nodrošinājuma mehānismus; optimizētu veselības aprūpes darbaspēka sniegumu; labāk plānotu veselības un aprūpes darbaspēka izvietojumu un nodarbinātību; palielinātu valsts ieguldījumus veselības darbaspēka izglītībā, attīstībā un aizsardzībā.
Deklarācijā atzīta saikne starp šīm prioritātēm un nepieciešamība sadarboties ar visām ieinteresētajām pusēm, tostarp veselības un aprūpes darbaspēka pārstāvjiem, viņu darba devējiem, valstu finanšu un izglītības ministrijām, kā arī starptautiskām nevalstiskām un profesionālām organizācijām, fondiem un arodbiedrībām.
Kāpēc nākošajiem Eiroparlamenta deputātiem nāksies pievērsties ārstu un medicīnas speciālistu meklējumiem un būt līdzatbildīgiem par Eiropas ārstu streiku?
Kāpēc ir tik grūti pieņemt darbā jaunus ārstus? Man jau nagi niez rakstīt – birokrātija, visu Eiropas valstu Veselības ministriju nekompetence. Patiesībā jau katrai Eiropas Savienības dalībvalstij ir savas īpašas prasības topošo ārstu apmācībai, kā arī noteiktas algas.
Studentu un rezidentu stipendijas ir iesaldētas, tās visā Eiropā ir zemas, bet medicīnas izglītība dārga. Desmit apmācības gadi (vēl ilgāk – lai apmācītu speciālistu) un pārslodze darbā par zemu samaksu jaunajiem kolēģiem nešķiet vilinoša nākotnes perspektīva.
Tomēr galvenā problēma ir veselības aprūpes personāla izdegšana Eiropā.
Jau 2022. gadā ārsti daudzās Eiropas valstīs, tostarp Francijā, Vācijā, Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Portugālē rīkoja protestus, pieprasot palielināt algas, kā arī meklēt un atrast risinājumus personāla trūkumam slimnīcās.
Streiki turpinājās arī 2023. gadā. Visnopietnāk protestēja Vācijas kolēģi, un viņu galvenā prasība bija – birokrātijas mazināšana. Eiropā ārstiem papīru smērēšanai jātērē vairāk laika nekā pacientu apskatei, diagnostikai un ārstēšanai.
Atslēgas vārdi nākošajiem 5 gadiem Eiropā būs veselības aprūpes pieejamība un vienlīdzība. Nākamais Eiropas Parlaments centīsies unificēt veselības pakalpojumu kārtību un prasības Eiropā. Deputātiem būs, ko darīt, ja vien pietiks saprntnes.
Jūs lasījāt publikācijas autora viedokli. Tas var nesakrist ar Jauns.lv redakcijas pozīciju.
