Avots: https://udensmalas.lv/intervija-ar-sandru-zilbertu/
Autors: Linda Tunte, foto no Sandras Zilbertas arhīva
SANDRAS ZILBERTAS leksikā bieži skan vārdi labbūtība un kopienas – par to visu viņa ikdienā domā, cenšoties apkārtējo vidi padarīt skaistāku un pieejamāku, jo tā ir daļa no mūsu veselības. Sandra ir farmaceites meita, kurai rūp Latvijas ūdensmalu sakārtošana. Vēl viņa ir iedvesmotāja, kas kā magnēts pievelk cilvēkus.
Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu! Sandra, kas tu esi?
Esmu sīksts latviešu sievišķis. Jau kopš bērnības lasu visu, kam tieku klāt. Mazliet kolekcionēju grāmatas, ievērojot principu, ka ne vienmēr nopirktā uzreiz ir jāizlasa. Man ir 52 gadi, ar ko lepojos un esmu priecīga, jo man patīk šis vecums – tas ir labākais manā dzīvē. Neredzu nekādu iemeslu apstāties vēl vismaz nākamos 20 gadus.
Man ir divi bērni – meita strādā finanšu jomā, bet dēls agrāk nodarbojās ar airēšanu. Patiesībā tieši no turienes cēlies tas, kam patlaban veltu daudz laika, – ūdensmalu sakārtošana. Vecāki nereti dzīvo līdzi savu bērnu hobijiem. 2016. gadā sākām skatīt, kur mūsu pusē varētu rīkot airēšanas sacensības, un sapratām, ka Ķekavas novadā īsti nebija pieejamu ūdensmalu, kur nu vēl tādu, kas derētu jaunajiem airētājiem. Kopā ar citiem airētāju vecākiem aizrāvāmies, iespītējāmies un nodibinājām biedrību Ūdensmalu attīstībai. Mūsu sākotnējā iecere bija izveidot Ķekavā airēšanas bāzi. Nu jau esam realizējuši astoņus LEADER projektus, izveidojuši plaši apmeklētu tīmekļa vietni www.udensmalas.lv, iekārtojuši divus krastus – Misas malā un Ķekavas pilsētā pie Doles baznīcas. Airētāji šajās vietās var brīvi ieiet ūdenī, droši ielikt laivu, vēlāk – pietiek vietas, lai to nožāvētu. Ziemā par labiekārtojumiem ir pateicīgi ziemas peldētāji. Smejamies, ka mums joprojām nav izdevies izbūvēt 2016. gadā iecerēto airēšanas bāzi, taču esam paveikuši daudz ko citu.
Sākot aktivitātes, sapratām, ka visa Latvija ir viena milzīga ūdensmala, mēs tikai par to pārāk daudz nedomājam, bieži aizslēdzam pieejas ūdensmalām, lai tur citi neiet, nekopjam, lai citi tur nemēslo. Es domāju, ka kaut kas šajā pieņēmumā izklausās nepareizi. Kāpēc liegt sev labumu, lai citam ar’ netiktu?
Man patīk atmezglot lietas, jo dzīves pavedieniem jātek skaisti, tos nedrīkst traucēt samezglojumi – te es domāju ne tikai upju kontekstā. Nesakoptas ūdens- malas liedz lieliem un maziem cilvēkiem pilnvērtīgi dzīvot pie ūdeņiem, arī valsts uz to neraugās kā uz ekonomiskās aktivitātes rosinātāju, kā uz kapitālu. Cilvēkiem nereti ir tieksme izvairīties no nepatīkamā, cerot, ka tas pāries pats no sevis un aizmirsīsies. Bet tas nu nebūs teikts par mani. Es nenovēršos, es skatos un meklēju risinājumus.
Vai jebkurš cilvēks, kurš dzīvo pie kādas upes, var iet un sākt to kārtot? Tas ir tik vienkārši?
Jā! Pirmais uzdevums ir paskatīties uz savu ūdensmalu ar saimnieka aci. Kas mums te nepatīk?
Varbūt nāk daudz cilvēku un nesakopj vietu pēc atpūtas, varbūt mūsu krasts ir nepieejams, pārāk aizaudzis, aizsprostota ūdenstece, ir sagāzušies koki? Pēc tam ieguldām savu brīvprātīgo darbu, lai problēmas novērstu. Likums ļauj tīrīt ūdensmalas tauvas joslu, un nekas nevar būt brīnišķīgāks, kā kopā sakārtot un attīstīt savu vietu. Apvienojieties ar kaimiņiem savā mazajā kopienā un ķerieties pie darba! Ja nepieciešams savākt arī lielus, sagāzušos kokus vai darbības notiks kādā dabas lieguma teritorijā, būs drošāk, ja iepriekš pabrīdināsiet pašvaldību, ka grasāties sakopt upes malu, taču neiedomājos nevienu iemeslu, kāpēc kāds to varētu liegt. Ne jau ostu jūs tur būvēsiet! Pie ūdensmalām dzīvot ir skaisti, tas ir gandarījums un nemitīgas atpūtas iespējas, bet tas ir arī dārgi un prasa spēku, ar to jārēķinās. Tās ir rūpes par mūsu kopīgo labbūtību.
Esi viena no tām, kam patīk šis modernais vārds labbūtība?
Man tas patīk un šķiet ietilpīgs. Labbūtība ietver ļoti daudz. Kas tā ir man? Paskatīsimies plašāk! Man labbūtība ietver darbošanos nelielā, bet savstarpēji atbalstošā kopienā, saprotamu un savām iespējām pielāgotu īpašumu un apkārtējo vidi, labvēlīgu saikni ar lielākām kopienām, zināšanas, ko darīt ar savu ķermeni un veselību. Ikvienam ir svarīgi, lai viss vajadzīgais ir tur, kur esam, kur dzīvojam savu dzīvi. Patlaban novērojams, ka visi pakalpojumi mūk uz centriem, no reģioniem iziet bankas, pasts, doktorāti, ceru, ka tas neskars aptiekas. Man tas nešķiet pareizi, pakalpojumiem un nepieciešamajām ērtībām ir jābūt pieejamām ikvienam. Turklāt pakalpojumu sniegšanas vietas ir būtiski kopienu noturības centri.
Tikai cilvēki, kas paši dzīvo laukos, spēj attīstīt lauku dzīvesziņu, tie, kas te ierodas vien brīvajā laikā, šo vidi sajūt pavisam citādi. Ne vienmēr tas ir vienkārši. Esmu pateicīga, ka manā lokā ir gan universitāšu mācībspēki, gan brīvprātīgie, gan nevalstisko organizāciju aktīvisti, gan pieredzes bagāti sabiedriskie darbinieki no Latvijas un citām Eiropas valstīm. Draugi grūtā brīdī pieslej plecu, iespītējamies un tiekam uz priekšu. Jebkuram, kas dara brīvprātīgo darbu, ir jāmācās dot no sevis tik, cik ir iespējams dot. Es teiktu, ka šo mākslu vēl neesmu apguvusi.
Patiešām! Kā tad saprast to brīdi, kad ir laiks atteikties no kādiem pienākumiem un brīv- prātīgajiem darbiem, parūpējoties par sevi?
Mani dzīve ir bagātīgi apveltījusi ar pieredzi, esmu bijusi dažādās vietās un darbos, kur man ir bijusi jēga pielikt plecu. Ir trīs zīmes, kā spriežu un saprotu, ka uzsāktais ir jāturpina. Pirmkārt, ir jābūt vietās un projektos, kas mani audzē, kas man dod materiālu izaugsmei. Otrkārt, ir jābūt darbos, no kuriem es saskatu kopēju labumu sabiedrībai. Un trešais – šim darbam jādod praktisks pienesums, kas tad paveicams ar prieku.
Dažādos dzīves posmos darīti gan interesanti darbi, gan tādi, kas izceļ ārpus komforta zonas. Tā, piemēram, esmu kopā ar Tallinas un Stokholmas ekspertiem vadījusi lielu Rīgas domes projektu darbam ar jauniešiem. Tas bija ārkārtīgi interesanti, tur mēs visi kopā augām un attīstījāmies. Daudz no šajā laikā apgūtā man noder joprojām darbā ar kopienām un grupu darba vadīšanā biznesa vidē. Ieguvu nozīmīgu atziņu par spēku palikt. Bieži ir tā, ka mēs kā ar lāzera staru notēmējam uz kādu iedomātu mērķi, ieguldām lielu enerģiju, lai to sasniegtu, priecīgi par savu jaudu. Tad ir likumsakarīgi, ka kādā brīdī noplokam un rodas jautājums, vai radīsim sevī spēku palikt un sagaidīt labvēlīgu laiku, lai darbu turpinātu. Spēks palikt nozīmē ne tikai balstīšanos uz jau sasniegto, bet arī prasmi turpināt iet savu ceļu – tas ir spēks vienoties, spēks nepazaudēt jau sasniegto. Lūk, šis manā ieskatā būtu viens no nobriedušas personības un sabiedrības pamatiem!
Šis ir laiks, kad par kopienām tiek runāts arvien vairāk, to nozīme palielinās. Kādi ir tavi ieteikumi, kā izveidot veselīgu kopienu un būt tajā aktīvam? Kā saprast, vai vispār to vajag?
Uzreiz varu teikt: vajag, un uzreiz varu pateikt, ka būs brīži, kad tam nepietiks ne laika, ne enerģijas. Es allaž stāstu par savu milzīgo gandarījumu pēc talkām, kad ir sakopta kāda teritorija. Ir īpašs tas brīdis, kad kāds vēl pēdējo reizi nokasa visu ar grābekli, kad visi ir tā pārguruši, ka nespēj pārspļaut pār lūpu, bet es redzu, cik liels darbs ir paveikts. Ir pilnestīga izjūta, ka to neesi darījis nekāda cita mērķa vārdā, vien tam, lai kopā ar līdzdomātājiem izbaudītu labiekārtošanas procesu un tā rezultātu. Brīvprātīgi, bez materiālas atlīdzības. Kam to vienreiz izdevies sajust, tas to meklēs arī visur citur, bet to ir grūti pastāstīt tiem, kas ko tādu nav darījuši. Jāpiedzīvo!
Lielās talkas mums visiem patlaban ļauj šo baudu izjust.
Jā! Tās augstu vērtēju. Līdzdalības ieradums ir jāstiprina. Zviedrijā un Vācijā brīvprātīgais darbs ir gluži parasta un atbalstāma lieta jau kopš bērnības, kad mazie iet līdzi lielajiem dažādos darbos. Vēlāk to visu īpaši veicina skolās, turklāt jauniešiem tā ir iespēja iegūt pirmo darba pieredzi. Tas iet līdzi visu dzīvi, bet vecumdienās cilvēki sagaida, ka citi brīvprātīgi nāks palīgā viņiem. Tā ir ideālā shēma, kā visam vajadzētu notikt. Nesavtīgi rūpējoties citam par citu un apkārtējo vidi, visa sabiedrība kļūst labāka. Esmu gājusi cauri dažādiem posmiem, arī tādiem, kad par mums pat pasmējās, tomēr neesmu apstājusies, jo uzskatu šo ceļu par svarīgu.
Jebkurā kopienā būtisks ir kodols – cilvēks, kurš prot ap sevi pulcēt citus. Parasti pirmie, kas pavelkas līdzi, ir ģimene un draugi, kaimiņi. Kā šos cilvēkus noturēt kopā?
Tieši tā jau vispirms veidojas kopiena – no savējiem. Kopienas ir dažādas – ir tādas, kur viss notiek dabīgi un viegli, bet ir arī tādas, kur jāpieliek liela piepūle. Man gadījies sastapties ar abām. Katrā kopienā parasti ir pāris cilvēku, kuriem acis deg vairāk nekā pārējiem, viņi labprāt dalās ar idejām, iesaistās visos procesos, bet pārējie ir jāvilina ar vilināšanu. Ar ko vilināt? Vilinoša ir iespēja atrisināt kādas problēmas, paveikt ko paliekošu, uzzināt vairāk par savu apkārtni, izdarīt ko labu nākamajām paaudzēm. Pašvaldības šobrīd atbalsta kopienas, jo pašām nepietiek resursu ar visu tikt galā. Arī tā ir motivācija – vietvaras atbalsts. Taču jāapzinās, ka vienmēr būs cilvēki, kurus nemotivē nekas.
Sandra, kā labbūtība saistās ar veselību?
Ja skatāmies uz veselību kā vienu no labbūtības aspektiem, socioloģiskās aptaujas liecina, ka cilvēki bieži neapzinās, cik nelabvēlīgu dzīves ritmu ir izvēlējušies un pieņēmuši, ka to nevar mainīt. Jaunākajās paaudzēs tas mainās, taču manai paaudzei ir jāmāca, mēs īsti neprotam. Jāsaprot, ka jaunāki nekļūstam, ka pašiem ik dienas ir jādomā par savu ilgtspēju, jādara savā labā vairāk.
Cilvēcīgi ir, ka jebkurā krīzes brīdī gaidām, lai kāds mums iedotu gatavu recepti, kā rīkoties. Tā nereti ir arī ar veselību – mums šķiet, ka kāds par to parūpēsies, piemēram, valsts, bet tas ir jāsāk pašam, šo pašu mirkli, ar kritisku savas veselības auditu. Man šķiet interesanti, vai mēs šo prasmi spējam nodot no paaudzes paaudzē un arī cits citam vienas paaudzes robežās. Man ir izjūta, ka neprotam. Farmaceiti un ārsti skaidro, runā arī sociālajos tīklos un konsultējot, bet mēs to it kā neattiecinām uz sevi. Paralēli pasaulē ienāk arvien jauni nosacījumi, milzīgā tempā paplašinās digitālās vides iespējas, pēc 15 gadiem smiesimies par to, kas patlaban šķiet moderns. Dzīve mainās strauji, ir un būs jāreaģē arvien ātrāk. Vai mēs šajā virpulī spējam parūpēties par sevi? Vai atcerēsimies piedomāt, kādi vitamīni jālieto, ka ar sāpi ir jāaiziet pie fizioterapeita? Jā, valstij ir jārūpējas par medicīnas sistēmu, taču katram pašam ir jāplāno tas, cik labi jutīsimies pēc pieciem vai desmit gadiem. Ne valsts, ne medicīnas aprūpes sistēma šo ikdienas darbu mūsu vietā nepaveiks, ikvienam ir jāapzinās savas iespējas, lai varētu saņemt no valsts to, kas mums katrā dzīves posmā ir vajadzīgs.
Viss, ko saki, izklausās pareizi. Vai tev ikdienā izdodas to ievērot?
Manai mātei bija mediķa izglītība, tāpēc kopš bērnu dienām viena no manām kaislībām ir laboratorijas vide, precizitāte, koordinēta sadarbība, zinātniska pieeja – tas ir tiešām mans. Mana pamatizglītība ir biologs. Viena no manām pirmajām darbavietām bija Mikrobioloģijas institūts, kur strādāju laboratorijā, kas pētīja HIV, AIDS, cilvēka melanomas šūnas, – traks darbs jaunam skuķim, bet man tas patika un deva vērtīgas iemaņas turpmākajai dzīvei. Bērnībā manā ģimenē dzīve bija rūpīgi saplānota, arī ēdienreizes, ko, protams, pusaudža gados ignorēju kā visi. Vēlāk attaisnoju atteikšanos no sporta zāles ar darba slodzi un ģimenes lietām, ēdu to, kas trāpījās pa rokai. Krietni vēlāk ielaistās veselības problēmas atgādināja visas agrākās (ģimenē iegūtās) mācības. Tik tiešām, tagad es daudz ko daru, savu hronisko slimību mudināta. Nezinu, kā man klātos ar apņemšanos sakārtot ikdienu, ja es būtu 100% vesela, bet tagad zinu, ka visu varu apvienot, arī neprognozējamu darba dzīvi ar rūpēm par sevi.
Tātad līdz prasmei par sevi rūpēties ir jāizaug?
Prasmi un vēlmi labi dzīvot var veicināt ar labvēlīgu vidi, radot apstākļus, kuros ir pieejamas veselīgas izvēles. Ko skolā dodam bērniem ēst? Vai rūpējamies, lai viņi ik dienu daudz kustas, rosinām tautas sportu, kas pieejams ikvienam? Šķiet, ka teorētiski bērniem to visu skolā māca, bet reālajā dzīvē netiek nodrošināts – mazie uz ilgām stundām ir iesēdināti skolas solos un no siltām pusdienām mēdz atteikties. Līdzīgi notiek arī pašu darbā – vismaz uz astoņām stundām apsēžamies pie datora un stresojam sēdus.
Vairāk jārunā arī par ikdienas ekrāna higiēnu, par pārtikas izvēlēm. Sistēmiskā līmenī vajadzētu gādāt, lai veikalu piedāvājums nebūtu vien pārtikas tuksnesis, kad veikali ir pilni ar pārstrādātiem un iepakotiem produktiem – viss ir plastmasā, ar ilgu uzglabāšanas termiņu, bet tajā vairs nav uzturvērtības. Galvenais – būšana ārpus telpām, dabā, kontakts ar ūdeni, augiem, dzīvniekiem… Pazīstu cilvēkus, kuri visu mūžu dzīvojuši pilsētas vidē, viņiem pat ir grūtības pārvietoties dabā, jo tur nav gludu virsmu, viss baida un šķiet nehigiēnisks. Būšana dabā, atrašanās pie ūdens, dažādu gadalaiku baudīšana piemērotā apģērbā – tas viss satur neaizstājamu labbūtības elementu. Jā, to saku es, kura ziemā atkal pukosies par to, ka tik bieži ir jātīra sniegs.
Vēl viena tēma, ko vēlos pieminēt, ir universālā dizaina principi. Videi ap mums ir jābūt pieejamai ikvienam – jaunam, vecam, aklam, kurlam, cilvēkam invalīda ratiņos vai māmiņai ar mazuli. Tas nudien nepaņem daudz resursu – uz katru jaunu projektu paskatīties ar sajūtu, vai tas būs pieejams ikvienam. Arī tas pieder pie labbūtības, jo diemžēl katram no mums ir pavisam reāla iespēja vienā mirklī kļūt par cilvēku, kuram patstāvīgai dzīvei ir būtiski nepieciešama vides pieejamība. Ja vide ir sakārtota, cilvēki tajā jūtas mierīgāki un veselāki.
Harmonija ar dabu nozīmē arī harmoniju ar dzīvniekiem. Vai tev arī kāds ir?
Es gan teikšu citādi – esmu divu dzīvnieku apkalpojošais personāls. Apkalpoju ļoti cienījamu korgiju šķirnes karalieni un ļoti cienījamu meinkūnu šķirnes karali. Brīnišķīgi, ka man viņi ir, jo brīžos, kad esmu ļoti nogurusi, viņi ar savām vajadzībām atgādina, ka tādas ir arī man – ir jāpaēd, jāpastaigājas, jāpalien zem segas palasīt grāmatu. Arī cilvēkiem vajag tos brīžus, kad uz viņiem itin nekas nereflektē, nekas nerosina, kad viņi var vienkārši domāt savas domas, bez mērķa pastaigāties vai ravēt dārzu – tā ir iekšējā higiēna.
Tu radi radošas personības iespaidu. Kas tev dzīvē ir svarīgāk – radīt pašai vai baudīt citu radīto?
Visu cenšos darīt ar 100% atdevi. Ja ir kas baudāms, baudu no sirds, ja varu radīt, radu. Nav tā, ka man par visām varītēm vajag tikai vienu vai otru.
Kā tu, būdama tik daudzpusīga, plāno savu dienu?
Struktūra ir galvenais! Ja viss nav nolikts savās vietās, ir grūti. Ir cilvēki, kam der juceklis, un ir tādi, kam vajag tīru galdu. Man patīk, ka uz galda ir daudz, bet kārtīgās čupiņās. Man ir vairāki kalendāri – katram projektam savs. Cenšos visu iespējami precīzi noformulēt un definēt, arī to, cik bieži ar kolēģiem cits citam sniedzam atgriezenisko saiti.
Ir taču arī nemainīgas lietas – ikdienas rutīna un mirkļi sev, vai ne?
Kad pamostos, vienmēr izeju uz balkona ieelpot svaigu gaisu – nav svarīgi, cikos tas notiek, bet tas ir obligāti. Pusstundu vai stundu vingroju, lielu uzmanību pievēršot serdes vingrojumiem. Reizēm to aizvietoju ar skriešanu. Seko obligātā tase kafijas, un tad jau mostas manas karaliskās personas, kas grib ikdienas ēdienu un vitamīnus. Tikai pēc tam esmu gatava skriet darbos. Dienas pirmajā pusē vienmēr ieplānoju tikšanos ar cilvēkiem, jo tad man ir lielāka spēja fokusēties un definēt viedokli. Pēcpusdienā vairāk rakstu, plānoju stratēģijas, esmu viena ar aprēķiniem un atskaitēm. Reizēm darbu paņemu uz mājām, bet arī tam nav ne vainas. Ir dienas, kad pilnīgi viss tiek nolikts malā un sākas ravēšana vai sniega tīrīšana. Reizēm vien augi un sniega čupas dzird no manis vārdus, ko neviens cits nedrīkst dzirdēt. Reizēm ir sev jādod arī zināms laiks padusmoties, bet ir svarīgi, lai tas nepārietu nebeidzamā kaucienā.
Vai bieži ej uz aptieku?
Jā, bet tas saistīts ar jau pieminēto ģimenes praksi. Es kaut kā vairāk uzticos tam, ko nopērku aptiekā, pat kopjošo kosmētiku izvēlos tikai tur, jo tā šķiet vislabākā. Aptiekai manā dzīvē ir vieta kopš bērnības. Atceros laikus, kad daudzi medikamenti tika gatavoti uz vietas, pildīti biezās stikla pudelītēs, kam pievienoja lapiņas ar instrukcijām. Man patīk aptieku aura.
Varbūt ir kāda mācība, ko tu gribētu teikt, piemēram, 20 vai 30 gadus veciem cilvēkiem?
Nemitīgi sev atgādiniet, ka ir jāiegulda veselībā! Mēs esam kā dārzs, kas neravēts aizaug un zaudē savu jēgu. Nedēļas beigās pajautājiet, ko šonedēļ paveicāt savas veselības labā. Tajā brīdī nedomājiet par bērniem un vecākiem, bet tieši par sevi. Katram diemžēl pienāk laiks, kad veselība pasliktinās, bet mēs to varam attālināt. Tā ir mūsu investīcija nākotnē. Līdzīgi kā muskuļi ir jātrenē, tāpat ir arī ar veselības pratību. Un nekautrējieties lūgt padomu ārstam vai farmaceitam pat par sīkumiem! Viņi zina atbildes un gaida, kad jautāsiet.
