Avots: https://pacients.lv/dr-liga-kozlovska-jautajums-ar-zalu-rezervem-nav-sakartots/
Izvaicājām Saeimas deputāti, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāju Līgu Kozlovsku par pašreizējām aktualitātēm veselības jomā.
– Runājot par difterijas gadījumiem – kas būtu darāms, lai vecāki neaizliedz vakcinēt savus bērnus?
Mūsdienu medicīna ir gan zinātnes nozare, gan klīniskā prakse, kas balstās uz zinātniskos pētījumos pierādītām atziņām. Ir zinātniski pierādīts, ka vakcinācija ir vienīgais līdzeklis, kas mūs var pasargāt no ļoti smagām infekcijas slimībām, kurām sekas var būt nāve vai smagi veselības traucējumi. Vakcinācija ir palīdzējusi cilvēcei atbrīvoties bakām un poliomielīta. Ievērojami samazinājusi saslimstību ar tuberkulozi, stingumkrampjiem, masalām, garo klepu, difteriju un citām smagām infekcijas slimībām. Taču, lai iedzīvotājus pilnībā varētu no tām pasargāt, ir nepieciešama visas sabiedrības izpratne un to var panākt tikai ar izglītošanu.
Tāpēc Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija jau vairāk kā 20 gadus runā par veselības mācības kā atsevišķa priekšmeta nepieciešamību skolās, kur šīs zināšanas jaunieši saņemtu no cilvēkiem, kuri pārzina veselības aprūpi un balstās uz zinātnes atziņām. Vislabāk būtu, ja šī priekšmeta apgūšana tiktu uzsākta jau pirmskolas iestādēs- bērnudārzos. Diemžēl, Izglītības ministrijā pagaidām tam visam nav pietiekama atbalsta.
Tikai pateicoties vakcinācijai, difterija mūsu valstī ir kļuvusi par samērā retu slimību, ar kuru saslimst vairs tikai daži cilvēki gadā.
Tomēr jāatzīst arī tas, ka, diemžēl, visi šajā gadsimtā Latvijā tieši difterijas dēļ mirušie bērni nav bijuši vakcinēti. Tas ir traģiski, ka vecāku nezināšanas vai aizspriedumu dēļ iet bojā bērni. Difterija ir nāvējoša slimība.
Tā jokus nesaprot. Lai ar to cīnītos, ir jāizmanto zinātnes atziņas. Emocionālas un it kā pārliecinošas runas, ko feisbukos un Tik Tokos tiražē dažādi ekstrasensi vai cilvēki, kas mēģina būt par “praviešiem”, šeit nelīdzēs. Tas būs ceļš uz kapu kalniņu.
Ir ļoti žēl, ka arī starp ārstniecības personām ir tādi, kas dzīvo šajā burbulī, nekritiski uztver šo viltus praviešu sludinātās “patiesības” un paši tālāk izplata dezinformāciju, kuras dēļ var tikt iespaidoti un iet bojā cilvēki. Lai saglabātu mediķa sertifikātu, manuprāt, šīm personām būtu nepieciešams atkārtoti iziet apmācību, ko viņi, acīmredzot, ir izlaiduši studiju laikos. No jauna apgūt infekcijas slimību un vakcinācijas kursu un nokārtot eksāmenu par šīm tēmām. Šī ir problēma, kas būtu jārisina Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas komisijai.
– Kādi pašlaik, jūsuprāt, ir lielākie veselības izaicinājumi, ja domājam no lauku ģimenes ārstu perspektīvas?
Lauku ģimenes ārsti ir savu pacientu uzticības personas un rūpējās par viņu veselību, gan ārstējot viņu akūtās un hroniskās slimības, gan veicot slimību profilakses darbu. Vakcinējot, aicinot uz valsts apmaksātajām profilaktiskajām apskatēm un valsts organizētajām skrīninga programmām. Tas ir ikdienas darbs. Sastādīt ārstēšanas plānu, ja nepieciešams, nosūtīt uz izmeklējumiem vai pa “zaļo koridoru” onkoloģisko slimību gadījumā. Šeit tad arī sākas problēmas un izaicinājumi gan pacientam, gan viņa ģimenes ārstam. Šie pakalpojumi ir pārceļojuši uz reģionālajiem centriem vai pat Rīgu un ar to pieejamību lauku iedzīvotājiem ir objektīvas grūtības. Pirmkārt, jau nokļūšana vien līdz reģiona centram vai Rīgai prasa būtiskas izmaksas.
Tad vēl garās rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Ja neskaita “zaļo koridoru” gaidīšana pie dažiem speciālistiem var būt pat visa gada garumā.
Pacients ir spiests vai nu dzīvot ar slimību un gaidīt tālākos saasinājumus vai doties pie maksas speciālista, ko ne katrs var atļauties. Tas ir arī ģimenes ārsta izaicinājums. Pacientam ir nepieciešama palīdzība. Šādās reizēs, kas diemžēl notiek visai bieži, ģimenes ārstam nākas iedziļināties un apgūt arī citu speciālistu prasmes. Uzņemties lielāku atbildību un palīdzēt cilvēkam savu iespēju robežās. Otra lielā problēma ir tā, ka ģimenes ārsti noveco. Vairāk kā trešā daļa, jau ir pensionāri, kas turpina strādāt, bet jauno ārstu, kas vēlētos viņus nomainīt ir ļoti maz. Šī ir problēma par ko mūsu asociācija ceļ trauksmi jau daudzus gadus un neliek mieru veselības ministrijai. Lai situāciju labotu un jaunos kolēģus vismaz uz laiku piesaistītu darbam lauku apvidos, ir vajadzīgi drosmīgi risinājumi un papildus finansējums lauku praksēm par attālumu no Rīgas. No ministrijas puses ir izpratne un atbalsts šajā jautājumā, tomēr līdz brīdim, kad tiks pieņems likums par valsts budžetu 2025. gadam, pagaidām ir tikai cerības uz pozitīviem rezultātiem. Visu savās vietās noliks tas vai šim mērķim tiks piešķirti budžeta līdzekļi.
– Kā ģimenes ārsti ir izjutuši zāļu trūkumu?
– Zāļu trūkums bija īpaši izteikts COVID pandēmijas laikā. Pašlaik tas nav tik ļoti izjūtams. Arī hroniskajiem pacientiem medikamenti ir pieejami. Gada sākumā gan bija viens periods, kad diabēta pacientiem bija problēmas ar noteiktas firmas insulīnu, bet tagad tās ir atrisinātas. Taču mums ir bažas par to, vai nākotnē šādi periodi neatkārtosies. Kā būs ar medikamentiem, ja iestājas kāda ārkārtas situācija, X stunda? Vai piegādes tiks nodrošinātas pietiekamā apjomā?
Hroniskajiem pacientiem ir jābūt medikamentu rezervēm diviem trīs mēnešiem. Vai tas būs iespējams? Pašlaik spēkā esošā kārtība ārstam ļauj izrakstīt zāles uz trīs mēnešiem uz priekšu. Mēs to arī darām, ja pacients ir ar mieru iegādāties šādu daudzumu.
– Publicējām LNZAA viedokli, ka valstiskā līmenī pietrūkstot sistēmiskuma, lai zāļu rezerves nodrošinātu.
– Zāļu valsts rezerves bija jautājums, ko skatījām Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Diemžēl šīs lietas valstī vēl nav sakārtotas.
Zāļu rezervju veidošana ir tikai procesā. Ja pienāktu X stunda – tad izrādās, ka neviens īsti nezin, vai būs iepirkts pietiekams zāļu un vakcīnu daudzums.
Pamatā zāļu rezerves ārstniecības iestādēs tiek veidotas uz mēnesi, diviem vai trīs – kā kura pēc savām finansiālām iespējām var atļauties. Būtu nepieciešams, lai valstī ir rezerves uz gadu – kur un kādas, tas jautājums pagaidām ir atvērts.
– Kādas specialitātes ārsti trūkst laukos?
Par to, ka laukos trūkst ģimenes ārstu es jau teicu. Par citiem speciālistiem situāciju lieliski parāda NVD mājaslapā esošās sadaļa rindapiearsta.lv. Valsts apmaksātu reimatologa konsultāciju var dabūt labi, ja pēc gada. Lai 2. tipa cukura diabēta pacientiem būtu nodrošināta nepārtraukta pieejamība vajadzīgajām zālēm, endokrinologs arī jāgaida mēnešiem uz priekšu. Tas pats ar psihiatriem. Piemēram, bērnu psihiatrs savā veidā ir neiespējamā misija daudzu mēnešu garumā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi. Arī speciālisti noveco. Jaunā paaudze pēc rezidentūras izvēlas strādāt privātajā sektorā, kas koncentrējas Rīgā un reģionu centros. Tāpēc laukos pašlaik ir labi, ja gadās ka blakus novadā ir kādi sekundārā līmeņa speciālisti, iespējams, arī pensijas vecumā, kas vēl ir ar mieru strādāt un pieņemt pacientus. Lai kaut ko mainītu uz labo pusi ir nepieciešams būtisks valsts budžeta finansējuma palielinājums visai veselības aprūpes nozarei.
– Medikamentu reforma – skaļi apspriesta, dažādi vērtēta. Ārstu viedoklis ir būtisks, īpaši no reģionu viedokļa, jo Latvija jau nesākas un nebeidzas Rīgā, Veselības ministrijā un Saeimā.
– Zāļu pieejamība daudziem ir saistīta ar zāļu cenu. Laukos dzīvojošajiem arī ar aptiekas esamību vispār. Reģionos lauku aptieku ir tik, cik ir. Tā nu ir sanācis, ka aptiekas galvenokārt koncentrējas Rīgā vai lielās pilsētās. Lauku cilvēkiem abas šīs problēmas apgrūtina tikšanu pie vajadzīgajām zālēm. Tāpēc Veselības ministrijas centieni samazināt zāļu cenas ir atbalstāmi no visiem skatupunktiem.
Veselības Ministrijas lielais uzdevums ir to visus sabalansēt tā, lai pacientiem zāles patiešām kļūtu lētākas un no Latvijas kartes arī nepazustu lauku aptiekas. Tas nav viegli, ja ņem vērā lielo ieinteresēto pušu skaitu, kas veido zāļu cenu: ražotājus, zāļu lieltirgotavas, aptiekas un valsti, kas cenai pievieno PVN. Lietuvā un Igaunijā zālēm ir 5 un 9% PVN, bet mums – 12%.
Zālēm ir jākļūst lētākām un iespējams, ka ir jāvērtē arī PVN komponentes samazināšanas iespējas. Tas savukārt saistās ar valsts budžetu un ir politiķu atbildība. Es personiski esmu par to, ka recepšu zālēm PVN ir jāsamazina.
Taču, kā liecina pēdējās sanāksmēs, Veselības ministrija ir atvērta sarunām un ministrs ļoti skrupulozi kontrolē šo reformas sagatavošanas procesu, lai nebūtu tā, ka kāda no pusēm būtu izteikti cietēji.
