Cistīta iemesls visbiežāk ir bakteriālā infekcija
No apakšējo urīnceļu – urīnpūšļa gļotādas vai urīnizvadkanāla iekaisuma visbiežāk cieš sievietes. Statistikas dati liecina, ka lielākā daļa sieviešu kādā savas dzīves posmā izjutusi traucējošos simptomus – biežu urinēšanu, dedzinošas sāpes un diskomfortu urīnpūšļa rajonā.
Zarnu un citas baktērijas
ginekoloģe Olga Plisko stāsta, ka savā praksē ar sūdzībām par urīnceļu iekaisumu saskaras regulāri. Uz jautājumu – kādā vecumā sievietes šī problēma piemeklē biežāk, viņa atbild: "Varu izdalīt divas pacientu grupas. Pirmā – gados jaunas sievietes, retāk meitenes, otrā – sievietes menopauzē, kurām hormonālo izmaiņu dēļ urīnceļu gļotāda kļūst trauslāka, vieglāk ievainojama. Nopietns riska faktors ir hroniskas saslimšanas, kuras nelabvēlīgi ietekmē imunitāti, piemēram, cukura diabēts." Zināms, ka iekaisumu urīnpūšļa gļotādā – cistītu, kā arī urīnizvadkanālā – uretrītu – visbiežāk izraisa bakteriāla infekcija, it īpaši zarnu nūjiņa (Escherichia coli), kura atrodas organismā, bet noteiktos apstākļos, piemēram, pazeminoties imunitātei, var savairoties un izraisīt iekaisumu. Veicinošs faktors ir sievietes urīnizvades sistēmas uzbūve, jo viņām urīnvads ir īsāks, taisnāks un platāks nekā vīriešiem, tādēļ mikroorganismiem viegli iekļūt urīnceļos. "Ar zarnu nūjiņu nevar inficēties, apmeklējot publisko tualeti, baseinu vai pirti.
Tā mājo zarnās, un, tā kā sievietēm anālā, maksts un urīnizvadkanāla atveres atrodas tuvu viena otrai, nūjiņa viegli var nokļūt tur, kur nevajag. Liela nozīme ir pareizai personīgajai higiēnai, tādēļ jau kopš mazotnes meitenēm jāmāca izmantot tualetes papīru virzienā no priekšpuses uz aizmuguri," stāsta ginekoloģe.
Sava loma urīnceļu iekaisuma izraisīšanā ir arī seksuāli transmisīvo slimību ierosinātājiem.
Lai gan infekcija vispirms skar maksti un dzemdes kaklu, retāk arī dzemdi, olnīcas un olvadus, papildus var būt arī uroloģiski simptomi, piemēram, nieze, dedzināšana, kairinājums, izdalījumi no maksts, velkošas sāpes vēdera lejasdaļā, paaugstināta temperatūra.
"Hlamīdijas, gonokoki un ģenitālās herpes vīrusi var radīt arī urīnceļu iekaisumu. Ja sievietei ir pamatotas aizdomas, ka viņai varētu būt seksuāli transmisīva infekcija, piemēram, nomainījies partneris, bijuši vairāki partneri, netiek izmantots prezervatīvs – vienīgā kontracepcijas metode, kura var pasargāt no inficēšanās, – noteikti jāvēršas pie ginekologa, jāveic apskate, bet nepieciešamības gadījumā arī papildu analīzes no urīnizvadkanāla, dzemdes kakla vai maksts un urīna analīze," uzsver Olga Plisko.
Īss kurss
Lai gan bieži vien ārstam pilnīgi pietiek ar slimības vēstures ievākšanu, lai uzsāktu ārstēšanu, dažreiz, ja nav īsti skaidrs, kāda infekcija izraisījusi urīnceļu iekaisumu vai tas vairākas reizes atkārtojas un ārstēšana nepalīdz, laboratorijā tiek veikts arī urīna uzsējums, lai izdalītu un noteiktu baktēriju veidu un to jutību pret dažādām .
"Standarta situācijās, ja pacientei ir nekomplicēta urīnceļu infekcija, ārsts nozīmē īsu, no vienas līdz trim dienām, antibakteriālo līdzekļu kursu, jo tas ātri un efektīvi novērš slimības simptomus. Arī tad, ja, veicot urīna analīzi grūtniecei, paraugā tiek atrastas baktērijas, nepieciešama ārstēšana, pat ja nav nekādu urīnceļu iekaisuma simptomu, jo bakteriālā infekcija var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības vai kaitēt auglim," norāda ginekoloģe. Uz savu galvu gan lietot nevajadzētu, jo īsajam kursam paredzēti speciāli preparāti, savukārt citu lietošana nepiemēroti īsu laiku var izraisīt antibakteriālo rezistenci jeb nejutīgumu.
"Ja paciente uzreiz netiek uz pieņemšanu pie ārsta, simptomu mazināšanai vajag dzert daudz šķidruma, lai izskalotu laukā no urīnceļiem infekcijas izraisītājus. Ieteicams lietot arī dzērveņu preparātus, kuri skābina urīnu, radot nelabvēlīgu vidi baktērijām, kā arī augu valsts līdzekļus," dod padomu ārste, piebilstot, ka urīnceļu iekaisumu nedrīkst ignorēt, jo infekcija no apakšējiem urīnceļiem var nonākt augšējos, izraisot pielonefrītu jeb nieres un nieres bļodiņas iekaisumu, bet retos gadījumos pat sepsi – vispārēju organisma iekaisumu.
Pēc palīdzības uz
"" Gunita Petrovica uzsver, ka, pirms ieteikt kādu līdzekli pret urīnceļu iekaisumu, svarīgi zināt, cik dienas jūtami simptomi, vai tie parādījušies pirmo reizi vai atkārtoti, kā arī to, vai un kādus sieviete lieto regulāri hronisku slimību ārstēšanai, jo, piemēram, cukura diabēta ārstēšanai var provocēt cistīta rašanos. "Ja sieviete sūdzas par biežu urinēšanu, nelielām sāpēm, velkošu sajūtu vēdera lejas daļā, turklāt šie simptomi nav jūtami ilgāk par dienu, vispirms iesaku viņai daudz dzert ūdeni, bet pēc tam piedāvāju augu valsts preparātus, kuru sastāvā ir pētersīļu saknes, maura sūrenes laksti, vārpatas sakneņi, lupstāju saknes, bērzu, milteņu un brūkleņu lapas un citi ārstnieciskie augi ar urīndzenošu un pretiekaisuma iedarbību.
Pieejami arī dzērveņu preparāti ar dažādu koncentrāciju, kuri palīdz no urīnpūšļa izskalot nevēlamās baktērijas," stāsta , piebilstot, ka visi šie dabas valsts līdzekļi var palīdzēt tikai pašā slimības sākumā, līdz brīdim, kad sieviete konsultējas ar savu ģimenes ārstu vai speciālistu, bet pēc tam kā palīglīdzekļi ģimenes ārsta nozīmētajā ārstēšanas procesā.
"Lai izvairītos no urīnceļu iekaisuma, ļoti svarīgi stiprināt imūno sistēmu, piemēram, lietojot antioksidantus, C un D vitamīnu, selēna preparātus. Ne jau velti gripai vai citai akūtai saslimšanai, kad organisma aizsargspējas pavājinās, dažreiz mēdz sekot cistīta epizode," atklāj Gunita Petrovica.
Bakteriāla cistīta simptomi
-stipra, nepārtraukta un neatliekama vēlme urinēt,
-ik reizi izdalās neliels urīna daudzums un rodas dedzinoša sajūta,
-jūtams diskomforts mazajā iegurnī, spiediena sajūta vēdera lejasdaļā,
-baktērijas bojā urīnpūšļa gļotādu, kas veicina urīnpūšļa nervu kairinājumu, iekaisuma izraisītāju izdalīšanos, asins un iekaisuma šūnu nokļūšanu urīnā.
- reti, cistīts var rasties kā reakcija uz dažām , staru terapiju vai potenciāliem kairinātājiem, piemēram, sieviešu higiēnas līdzekļiem, katetra ievietošanu urīnpūslī.
Iesaka speciālists
Ginekoloģe Olga Plisko: "Makstī dzīvo dažādas baktērijas, kuras ir tās dabīgās mikrofloras sastāvdaļas. Pamatā tās ir pienskābās baktērijas, kuras nodrošina arī aizsardzību pret dažādām infekcijām. Ja sieviete intensīvi veic maksts skalošanu, tiek izskalotas ne tikai potenciāli kaitīgās, bet arī labās baktērijas. To vietā sāk vairoties patogēnie mikroorganismi, kuri viegli var nonākt urīnceļos. Arī tad, ja mazgājoties tiek lietoti nevis speciālie, intīmās higiēnas līdzekļi, bet aromatizētās ziepes un dušas želejas, kuras satur dažādas kairinošas vielas, krāsvielas. Turklāt parastās ziepes sausina ādu, ne jau velti ar tām neiesaka mazgāt sejas ādu, kur nu vēl jutīgu gļotādu. Ja pie rokas nav intīmās higiēnas līdzekļu vai ierasts mazgāties vairākas reizes dienā, labāk reizi pa reizei šim nolūkam izmantot tīru ūdeni."
