.Artis Gulbis/LSM Autori: Agija Tomme (LSM autore)
Bioloģiskie novecošanas procesi ir neizbēgama realitāte, ar ko saskaras ikviens, turklāt daļu sabiedrības piemeklē arī ar novecošanu saistītas bailes. Šīs bailes liek tverties pēc sevis uzlabošanas rīkiem un mesties pusmūža krīzes radītās alkās. Kādēļ novecošana rada tik lielu trauksmi?
RAKSTA CEĻVEDIS:
Kādēļ bailes no nāves un novecošanas ir tik universālas? Ar bailēm biežāk saskaras jaunākas sievietes.Pētnieku interesi rosina arī bailes no kritieniem lielākā vecumā. Vai var nodzīvot ilgāk, ja ir ko gaidīt? Amerikāņu uzņēmējs pieteica karu novecošanai jeb kas ir trauksme par novecošanu un nāves trauksme.
Sabiedrība noveco, pieaug senioru skaits un turpina paaugstināties cilvēku daudzums ar multiplām hroniskām saslimšanām pēc 85 gadu vecuma sasniegšanas – garāks mūžs reti nozīmē garu dzīvi bez hroniskiem veselības traucējumiem. Pasaules Veselības organizācija (PVO) skaidro, ka, lai gan veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits relatīvi palielinās, pieaugot kopējam dzīves garumam, tas primāri saistīts ar mirstības samazināšanos, nevis ar to, ka cilvēki dzīvo ilgāk bez veselības traucējumiem vai funkcionāliem ierobežojumiem. Šī realitāte tikai pastiprina trauksmi, un daži pret to cīnās ar noliegumu, citi – cenšas uzlabot savu veselības stāvokli vai izskatu, dažreiz iekrītot pārmērībās.
Tādēļ rodas jautājums: ja dzīves cikla finišs ir neizbēgams un zināms jau mūža sākumā, kādēļ bažas par nāvi un trauksme par novecošanu ir tik universāla parādība?
Trauksme par novecošanu sakņojas dažādu faktoru kombinācijā, tostarp sociālekonomiskos apstākļos un kulturālā kontekstā, kā arī ar vecumu saistītos stereotipos, personīgās pieredzēs un subjektīvā izjūtā par to, kā rit laiks. Tātad, lai gan dažas ar dzīves ciklu saistītas pārmaiņas ir nenovēršamas – teiksim, sociālo lomu pārvirze vai nosirmošana –, novecošanas subjektīvā pieredze ir vispārākajā pakāpē individuāls process. Proti, gadskaitlis pasē ir tikai viens no mainīgajiem, kas prognozē ar novecošanu saistītas pārmaiņas.
Novecošana arī ietver dažādus zaudējumus – bērni pieaug un pamet ģimenes ligzdu, izirst kādas draudzības, mūžībā dodas partneri un draugi, svārstās kognitīvās spējas, mainās profesionālā identitāte un ikdiena, aizejot pensijā.
Tādēļ pārdomājot, cik dzimšanas dienas jau nosvinētas un cik vēl atlikušas, varētu rasties zināms nemiers. Novecošanas kontekstā cilvēki bieži izjūt bailes zaudēt tuviniekus, kā arī satraucas par fizisko vai psihisko spēju sarukumu. Tāpat bažas var radīt autonomijas zaudēšana un nepieciešamība pēc aprūpes, nespēja finansiāli sevi nodrošināt vai varbūtība kļūt atkarīgam no tuvinieku labvēlības. Tāpat bažas mēdz radīt hroniskas slimības.
Klausies arī raidierakstu!
Par novecošanu un dzīvi pusmūžā klausies jauno "LSMnīcas" raidierakstu sēriju "Uz visiem 100 pēc 40". To atradīsi lielākajās straumēšanas vietnēs: "Spotify", "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv"!
Ja audio nav tavs iecienītākais formāts, ienāc LSM.lv un izlasi rakstus, kur būsim apkopojuši būtiskāko raidieraksta sērijās izskanējušo!
Ar bailēm biežāk saskaras jaunākas sievietes
Interesanti, ka spēcīgākas bailes no novecošanas konstatē gados jaunākiem pieaugušajiem, īpaši sievietēm, personām ar augstu neiroticisma līmeni personības rādītājos (neiroticisms ir personības iezīme, ko raksturo tendence bieži piedzīvot negatīvas emocijas – piemēram, trauksmi, skumjas, aizkaitinājumu, šaubas – aut.) un sliktāku veselības stāvokli.
Kādā pētījumā pērn anketēti vairāk nekā 3000 pieaugušo Apvienotajā Karalistē, kuriem tostarp vaicāts par bailēm no vecuma – piemēram, par bažām zaudēt finansiālu stabilitāti, neatkarību, par kļūšanu aprūpējamam, par bailēm no negatīvas, necienīgas attieksmes no apkārtējiem, kā arī bailēm no vientulības un demences. Gan šajā, gan citos pētījumos parādās ideja, ka sievietes biežāk baidās no savas neatkarības zaudēšanas, viņām ir zemāks optimisms par novecošanu un bažas par ārējām novecošanas pazīmēm ir lielākas nekā vīriešiem. Izrādās, sievietes agrāk nekā vīrieši arī pamana savas novecošanas izpausmes. Viens no skaidrojumiem saistīts ar to, ka tuvinieku aprūpi drīzāk uzņemsies sievietes, un šāda ikdienas saskaršanās ar aprūpējamu cilvēku var radīt bailes par savas dzīves gaitu.
Sarunā ar LSM.lv ārste psihoterapeite Gunta Rijkure atzina, ka katram cilvēkam sāpīgs atskārsmes punkts ir ieraudzīt, kā noveco viņa vecāki: "Kādā brīdī paraugāmies uz mammu vai tēti un redzam – viņi kļūst par veciem cilvēkiem. Tas vienlaikus ir skaudrs atgādinājums par laika ritējumu un neizbēgamību, cik ļoti dzīvei ir kāds derīguma beigu termiņš. Turklāt nezināms termiņš, kas vēl vairāk ceļ trauksmi par savu novecošanu."
Pārbīties līdz nāvei (no kritieniem)?
Pētnieku interesi rosinājušas arī bailes no kritieniem. Globāli kritienu izplatība lielākā vecumā ir sastopama aptuveni ceturtdaļā gadījumu. Kādā lielizmēra pētījumu apskatā konstatēta statistiski nozīmīga sakarība: indivīdiem ar bailēm no kritieniem varētu būt par 29% augstāks mirstības risks, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri nedzīvo ar šādām bailes. Tātad veidojas apburtais loks: bailes rada pārmērīgu piesardzību, pazemina pašvērtējumu, mazina fizisko aktivitāšu līmeni, kas pasliktina fizisko sagatavotību un rada kritienu risku. Taču katrs kritiens pastiprina bailes no atkārtotas nokrišanas.
Jāņem vērā, ka mirstību ietekmē virkne faktoru, tomēr tā ir būtiska atziņa, ka bailes varētu iespaidot uzvedību veidā, kas paaugstina mirstības rādītājus. Tādēļ mirstību varētu novērst, tostarp samazinot baiļu radīto spiedienu.
Nodzīvot ilgāk, ja ir ko gaidīt
Vai būtu ticami uzskatīt, ka senioriem, kuri vēlas nodzīvot garāku mūžu, tas arī izdodas? Ideālais iecerētais dzīves ilgums ir jēdziens, kas apzīmē individuālu un relatīvi stabilu dzīves garumu, ko cilvēks vēlētos sasniegt. Interesanti, ka šis gaidītais dzimšanas dienu skaits ietekmē veselības uzlabošanas uzvedību, psiholoģisko labbūtību, kā arī varētu iespaidot patiesi nodzīvotā mūža garumu. Kādā nelielā somu pētījumā ar teju 300 senioru vecuma indivīdiem patiešām secināts, ka zemākie mirstības rādītāji 10 gadu griezumā bijuši tiem cilvēkiem, kuri vēlējušies nodzīvot garāku mūžu.
Pētot pieaugušos vecumā no 18 līdz 95 gadiem, noskaidrots, ka bailes no slimībām, saistītām ar novecošanu, un bailes no vientulības saistītas ar zemāku ideāli iecerēto dzīves ilgumu. Iespējams, daļai saistošāka šķiet īsāka dzīve labas fiziskas, psihiskas un kognitīvas funkcionēšanas pavadībā, nevis garāks mūžs ar vājākiem veselības rādītājiem. Līdz ar to cilvēki, kuri pieredz izteiktas bailes no slimībām un novecošanas (nevis primāri bailes no nāves), varētu baiļoties sapņot par ilgāku mūžu, jo tas paredzētu mazāku proporciju veselīgi nodzīvoto gadu.
Tāpat arī bailes no vientulības saistās ar zemāku iecerēto dzīves garumu, īpaši bailes palikt vienam, kad mūžībā devušies tuvinieki. Taču bailes no nāves – pretēji – paredz augstāku ideālo dzīves ilgumu. Kādēļ? Iespējams, bailes no nāves liek distancēties un neapzināti noliegt nāves neizbēgamību – cerēt, ka nāve nepienāks. Šī aizsargāšanās uzvedība drīzāk norāda uz nevēlēšanos nomirt, nevis pozitīvas gaidas pret senioru vecumu.
Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri baidās no nāves, iztēlojas sev garāku mūžu un visdrīzāk pievēršas nākotnei, vairāk domājot par iespējām atlikt dzīves noslēgumu, nevis pieņemot novecošanas realitāti.
Amerikāņu uzņēmējs, kurš pieteicis karu novecošanai
Pētījumos parādās radniecīgi termini: trauksme par novecošanu (angļu val. – aging anxiety), bailes no novecošanas (angļu val. – FOGO, fear of growing old), nāves trauksme un citi. Šie apzīmējumi kopumā ir par trauksmi un bailēm, ar ko saskaras kāds indivīds, un šīs bažas var attiekties gan uz savu novecošanas procesu, gan parādīties kā nespecifiska nepatika pret senioru vecumu, vecākiem cilvēkiem vai citiem dzīves cikla aspektiem. Ja trauksme vai bailes sasniedz konkrētu smaguma pakāpi, varētu runāt par trauksmes spektra traucējumiem vai izolētām fobijām – jau klīniskām diagnozēm.
Bailes no novecošanas un nāves ir "bailes nebūt – neeksistēt. Tās ir eksistenciālas, milzīgas, instinktīvas bailes, tas ir dziļākais, kas cilvēka esībā var būt. Tās ir bailes, kas aptver visu spektru, no kā vien var būt bail. Bailes no nezināmā, bailes no savas personības zuduma, bailes no šķiršanās un absolūta nekontrolējamība. Nāve vienkārši un neizbēgami notiek," skaidroja daktere Rijkure.
Tomēr tiek uzskatīts, ka atgādinājums par dzīves galīgumu pamodina pēkšņu sava mirstīguma apzināšanos (angļu val. – mortality salience). Piemēram, mirstīguma apzināšanās strauji pieauga Covid-19 pandēmijas laikā tiem cilvēkiem, kas aktīvi sekoja līdzi informācijai par inficēto un mirušo skaitu dažādās mediju platformās.
Pētniece: Novecošanu jābeidz uzskatīt par kaut ko sliktu13. marts, 6:30
Kad cilvēks nepārprotamā veidā nonāk pie atskārsmes, ka tieši viņa individuālai dzīvei sekos nāve, parādās t.s. nāves trauksme (angļu val. – death anxiety). Lai no tās izvairītos, cilvēki neapzināti pielieto dažādas stratēģijas – piemēram, sastopoties ar nāves trauksmi, viņi automātiski aizsargā un stiprina savus pasaules uzskatus un vērtību sistēmu. Tas palīdz paaugstināt pašvērtējumu, kas kalpo kā vairogs pret nāves trauksmi. Turklāt novērots, ka bailes no nāves tiek saistītas ar zemāku pašvērtējumu, niecīgāku dzīves jēgas sajūtu un vājāku psihisko labbūtību.
Tātad, ja cilvēks sajūt nāves bailes, tipiska reakcija ir izvairīšanās no bailēm, piemēram, savas ievainojamības noliegšana vai ideja par teju mūžīgu dzīves turpināšanos. Šī gada sākumā "Netflix" parādījās dokumentālā filma par kādu amerikāņu uzņēmēju Braienu Džonsonu, kurš savā mājaslapā uzsver, ka esot pasaulē veselīgākais cilvēks ar lieliskākajiem biomarķieru rādītājiem. Viņš cenšas pazemināt savu bioloģisko vecumu ar drastiska ikdienas režīma palīdzību, kas gada griezumā izmaksā divus miljonus ASV dolāru – tādēļ viņa stāsts un metodes ir raisījušas plašu rezonansi un diskusijas. Var tikai minēt, vai līdzīgi gadījumi varētu tikt asociēti ar spēcīgām bailēm no nāves un izvairīšanās centieniem.
Visvarenības zaudēšana – sāpīga realitāte
Par mirstīguma apzināšanos ārste psihoterapeite Gunta Rijkure sacīja, ka "tā atnāk vienā dienā kā liela sajūta. Varbūt kādam bērni pajautā: "Ko tev būtu žēl, ja tu neizdarītu, ja tagad nomirtu?" Cilvēks saprot, ka tomēr nav bezgalīgi daudz laika, kurā izdarīt bezgalīgi daudz lietu, nevar paspēt visur aizbraukt, visu izlasīt un visus satikt. Savas visvarenības zuduma sajūta ir kā sitiens cilvēka psihei."
Taču tā ir tikai viena no baiļu komponentēm, akcentēja ārste psihoterapeite: "Mums – kā cilvēkiem – ir vēl otra daļa. Domāju, sunim fakts, ka sāk nosirmot viņa purns, neko nenozīmē. Bet mums tas kaut ko nozīmē. Tas ir stāsts par saskaršanos ar realitāti diezgan sāpīgā veidā. Vienā brīdī saprotam – droši vien vairāk bērnu nebūs. Nevar vairs visu paspēt. Un droši vien nevar tik vienkārši atrast jaunu romantisku partneri, kā to varēja kādreiz."
Katrs vēlas būt svarīgs
"Īpaši mūsdienās ļoti gribas būt svarīgiem. Nekas tā neizaicina šo vēlmi, kā apziņa, ka varbūt aiz sevis nekas nepaliks. Ir procesi, kuru priekšā mēs esam absolūti bezspēcīgi. Tas izraisa bezgalīgas šausmas, jo mums gribas jēgu tam, ko mēs darām. Savā ziņā patiess ir teiciens, ka esam puteklīši nebūtībā. Taču gribas kaut ko mainīt, ietekmēt, būt svarīgiem un atstāt savu nospiedumu pasaules lielajā gleznā," atgādināja daktere Rijkure.
Bailes no novecošanas un nāves ir dziļi iesakņotas cilvēka psihē, un tās nereti kļūst par iemeslu eksistenciālai trauksmei, kā arī proaktīvai konstruktīvai un destruktīvai veselības uzlabošanai. Taču kā iespējams mazināt šīs bailes? Vai varētu pieņemt novecošanu kā neatņemamu dzīves daļu, nevis cīnīties pret to? Nākamajā rakstā LSM.lv sarunā ar ārsti psihoterapeiti Guntu Rijkuri meklēsim risinājumus, kā sadzīvot vai uzveikt nāves bailes, tiecoties uz novecošanas fakta pieņemšanu.
