Avots: https://www.la.lv/arejas-fiksacijas-aparats-un-traumatologija-riga
Mans skolotājs un mentors Viktors Kalnbērzs bija izcils ķirurgs, operēja daudz, ātri un maigi. Viņa stihija bija vaļēji lūzumi. Profesoram acis mirdzēja, ieraugot politraumas pacientu, īpaši, ja ekstremitātēm bija šķaidītas, šautas vai dragātas brūces, bet, ja kaula lūzums bija šķembains, profesoru no operācijas nevarēja atturēt ministra aicinājums uz apspriedi.
Viktors Kalnbērzs 1977. gadā radīja ārējās fiksācijas aparātu, kas bija viegli un ātri uzliekams, relatīvi viegls, relatīvi lēts, bija ļoti labi izmantojams radioloģiskos izmeklējumos. Profesors pats 1986. gadā kļuva par Kabulas (Afganistānas galvaspilsēta) kara hospitāļa galveno ķirurgu ģenerāļa pakāpē, katru dienu pats uzlika vismaz 20 savus aparātus ievainotiem padomju un afgāņu karavīriem (no profesora stāstiem atceros, ka bijušas dienas, kad militāristi uzbraukuši mīnu laukiem, un uz hospitāli atgādāti līdz 200 ievainoto, un visiem uzlikta ārējā fiksācija. Par Kalnbērza aparāta lietošanu dažādu kaulu pataloģiju ārstēšanā tika uzrakstītas desmitiem zinātņu doktora un zinātņu kandidāta disertācijas. Man šķiet, ka Kalnbērza aparāts bija ģeniāls instruments Kalnbērza rokās, pats maestro ar to varēja izārstēt jebkuru kaulu, pagarināt vai iztaisnot ekstremitātes, izvairīties no sastrutojumiem. Savukārt ārsts bez pieredzes ar šo aparātu mocījās, uzstādīja lēni, bet rezultāti nebija labākie. Pagājušā gadu tūkstotī medicīnā nostiprinājās viedoklis, ka Kalnbērza aparāts vislabāk izmantojams kara lauka ķirurģijā lai nostiprinātu savainoto ekstremitāti, kas ļautu slimnieku transportēt iespējami tālu no frontes līnijas uz hospitāli, kur tad nu pacientu čakli un precīzi ārstētu, iespējams – ar citiem ārējās fiksācijas aparātiem.
Savukārt, kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem civilajā medicīnā ienāca daudz dažādu pasaules medicīnas rūpnīcās ražotu unilaterālu, bilaterālu, trīsstūrveida, semicirkulāru, cirkulāru, hibrīdu, teleskopisku un kādu tik vēl ne ārējās fiksācijas aparātu, kurus varēja izmantot gan ortopēdisko slimību ārstēšanā, gan traumu ārstēšanā.
Kalnbērza ārējās fiksācijas aparāti nogūla Valsts Materiālajās rezervēs, bet pirms gadiem pieciem vai septiņiem šos piecsimt aparātus norakstīja. Patiesībā es nojaušu, ka tie nav aizvesti uz Getliņiem, nojaušu, kur tie atrodas, taču tiem šodien ir muzeja eksponāta vērtība Atzīstos, man mājās uz plaukta viens no norakstītajiem Kalnbērza aparātiem stāv goda vietā. Man jau šķiet, ka vismaz vienam no šiem aparātiem būtu jāatrodas Veselības ministra, un vēl vienam – RSU rektora kabinetā kā simbolam – Latvijā radīts aparāts noteica ortopēdijas modi pasaulē vismaz piecpadsmit gadus.
Pirms dažām nedēļām pacients no lielas klīnikas Rīgā tika pārvests uz mazāku, taču specializētu klīniku Rīgā ar vaļēju lūzumu, jo lielajā klīnikā nebija ārējās fiksācijas aparātu. Izrādījās, ka ārējās fiksācijas aparātu nav arī Valsts Materiālajās rezervēs. Piezvanīju saviem draugiem Ukrainā, un viņi atzina, ka ārējo fiksāciju ļoti bieži izmanto frontē ievainotajiem, bet īpaši – krievu raķešu triecienos cietušajiem civilajiem pacientiem ar vaļējām traumām. Nē, Kalnbērza aparātus viņi nelieto un vairs nekad nelietos, tā jau ir vēsture. Ukraiņi visbiežāk lieto Āzijas valstu dāvātus (interesanti, ka visvairāk medicīnas tehnoloģijas dāvājot dienvidkorejieši un taivānieši), Indijā ražotus ārējās fiksācijas aparātus, kas esot relatīvi viegli uzliekami, lēti un – kaut kādā mērā ir ārsta LEGO komplekts. Šeit vēlos piebilst, ka valsts drošība nozīmē ne tikai zāļu rezerves, infūzijas šķidruma rezerves, pārsienamā materiāla rezerves, operāciju materiāla rezerves, bet arī – ārējās fiksācijas aparātus pietiekamā daudzumā.
Kas patiesībā notiek Latvija traumatoloģijā un ortopēdijā kara draudu laikā? Kopsavilkums no raidījuma Dr.Apinis Tv24 ar ortopēdiem, veselības aizsardzības organizatoriem Modri Ciemu un Sandri Petroni
Sākumā es centīšos godātajam lasītājam definēt, ko es saprotu kā traumatoloģiju un ortopēdiju. Mūsdienu traumatoloģija un ortopēdija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar balsta un kustību aparāta (muskuļu, kaulu, locītavu, saišu, cīpslu un nervu) slimību, traumu, un deformāciju diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi.
Traumatoloģija ir medicīnas nozare, kas specializējas traumu un ievainojumu ārstēšanā, bet ortopēdija specializējas balsta un kustību aparāta slimību un deformāciju ārstēšanā. Tiesa, amerikāniskā medicīnas izpratne abas jomas apvieno ortopēdijā.
Tātad traumatoloģija ārstē kaulu lūzumus, kas var rasties dažādu traumu rezultātā, piemēram, kritienu, autoavāriju vai sporta aktivitāšu laikā; locītavu izmežģījumus, kad locītava iziet no savas normālās pozīcijas, mīksto audu ievainojumuus, kas ietver muskuļu, saišu un cīpslu traumas.
Vienkāršoti traumatoloģijas metodes ietver operācijas, lai stabilizētu lūzumus ar metāla plāksnēm vai ārējās fiksācijas aparātiem vai arī ievainoto ķermeņa daļu imobilizāciju ar ģipsi, šinām vai ortozēm, fizioterapiju un rehabilitāciju.
Savukārt ortopēdiski ārstē deģeneratīvas slimības, iedzimtas deformācijas vai hroniskas slimības, piemēram, osteoartrītu, reimatoīdo artrītu, skoliozes un citas kaites, kas izraisa kaulaudu vai locītavu deģenerāciju un sāpes. Mūsdienu ortopēdijas metodes nozīmē endoprotezēšanu (ceļa, gūžas, pleca locītavu aizstāšanu ar mākslīgām protēzēm), minimāli invazīvas procedūras kā artroskopiju, kā arī fizioterapiju un rehabilitāciju.
gadsimta traumatoloģijas un ortopēdijas izaicinājumi un inovācijas ir uzlabotas attēldiagnostikas metodes, piemēram, MRI un datortomogrāfija, modernas ķirurģijas tehnoloģijas, piemēram, robotikas sistēmas, jaunu materiālu un tehnoloģiju izstrāde kaulu un locītavu aizstāšanai, kas nodrošina ilgstošāku un dabiskāku funkciju atjaunošanu. Latvijas ķirurgu Olafa Libermaņa un Mārtiņa Malzubra pieredze Ukrainas karā lielā mērā ir stāsts par mikroķirurģijas metožu ienākšana traumatoloģijā un ortopēdijā. Īsumā – mūsdienu traumatoloģija un ortopēdija ir specialitātes pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā, palīdzot atgūt kustību funkcijas un mazinot sāpes pēc traumām un slimībām.
Šobrīd Rīgā ir četras valsts vai pašvaldības klīnikas, kurās sniedz ortopēdisku palīdzību – politraumu nodaļa Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā ar 35–40 gultām, kur pēc slimnīcas remonta vajadzētu atvērt kopā 70 gultas; apmēram 200 gultas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (Duntes ielā 22); 100 gultas Rīgas 2. slimnīcā (Ģimnastikas ielā 1). Bērniem visa veida traumatoloģijas un ortopēdijas palīdzību nodrošina Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Es vēlos norādīt, ka privātas klīnikas, tādas kā ORTO un AIWA Clinic ir nodrošinātas ar izciliem speciālistiem, labām iekārtām un operāciju zālēm, tā, ka krīzes gadījumā privātās medicīnas rezerve ir itin laba. Viedoklis par ortopēdijas līmeni valstī man atšķiras no vairuma veselības organizatoru, un man šķiet, ka 24/7 kvalitatīvu palīdzību var nodrošināt Daugavpilī, Madonā, Valmierā, Jelgavā, Liepājā, Jūrmalā un Ventspilī (kā redziet, esmu apzināti izlaidis vairākas reģionālās slimnīcas, kā arī novadu slimnīcas, kurās joprojām ortopēdi strādā). Manuprāt, mēģinājumi reanimēt traumatoloģisko palīdzību citās klīnikās būs mazrezultatīvi, saistīti ar organizatoriskām grūtībām, nepilnīgu instrumentāriju, komplikāciju risku.
Katru dienu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas uzņemšanā palīdzību sniedz aptuveni 80 pacientiem, no kuriem 10–15 nonāk operāciju zālē un aizķeras slimnīcā uz kādu laiku. Aptuveni 50 pacientu vēršas Rīgas 2. slimnīcā, un operāciju zālē nonāk 7–11 no viņiem. Latvijas klimatiskajā gadā ir divi traumatoloģijas pīķi, par kuriem neviens neatceras vasaras spelgonī – visvairāk cilvēku krīt un roku lauž decembra sākumā uz pirmā gājēju ietves ledus, kā arī februāra otrajā pusē pie nepastāvīgiem laika apstākļiem. Pīķa laikā pacientu skaits divkāršojas, rindās jāgaida līdz 6 stundām, abu slimnīcu (attiecīgi 11 vai 5) operāciju zāles pārslogotas, ķirurgi noguruši. Jāpiebilst, ka šis nav stāsts par grandiozu politraumu, kur automašīnām saskrienoties uz Liepājas šosejas frontāli, dzīvi palikušie ar salauztu galvaskausu, pārsistu liesu un aknām, ielauztām ribām un salauztām kājām tiek vesti uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu. Šoreiz mans stāsts ir par traumu vienkāršo – salauztu apakšstilbu, potītēm, plecu vai apakšdelmu. Vasarā ar skrejriteni, velosipēdu, motociklu, darba rīku vai atpūtas neuzmanību to sagādā galvenokārt jaunāki cilvēki, ziemā kauli viegli lūzt vecākiem cilvēkiem osteoporozes kombinācijā ar reiboni un koordinācijas traucējumiem. Mūsdienās lauzts gūžas kakliņš, kā likums, tiek operēts, tiek veikta endooprotezēšana, pacients nākamajā dienā celts kājās fiziooterapeita vedīts sāk staigāt. Sandrim Petronim nācies gūžu endoprotezēt 104 gadus vecai kundzei, bet operācijas deviņdesmit gadus veciem pacientiem ir gana biežs notikums. Japānā aprakstītas gūžas endoprotezēšanas 112 gadus vecām pacientēm, un viņas pēc operācijas savām kājām no slimnīcas devušās mājup.
Ja man jāmēģina lasītājiem pastāstīt, kas ir sarežgītākais traumatoloģiskas slimnīcas darbā – es teiktu – operācijas zāļu menedžments un sterilizācija patiesībā ir fabrika. Otrs – instrumenti ir sasodīti dārgi.
Man ir bijusi iespēja klausīties un izprast Veselības ministra Hosama Abu Meri skatījumu un vīziju traumatoloģijas un ortopēdijas attīstībai. Vīzijas centrā ir metodiskais centrs, kam, tiesa, pēc Ministru kabineta noteikumos ierakstītā vārda un gara būtu jāspēj pildīt zinātniskā institūta funkcijas. Otra nozīmīga vīzijas daļa ir Daugavas divas daļas kā Rīgas medicīnas karte. Tas, kas attiecas uz Daugavas labo krastu, viss šķiet vairāk vai mazāk saprotams – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā politrauma, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – mazāka trauma, ortopēdija un mugurkaula ķirurģija, kaut kad nākotnē iespējama slimnīcu apvienošana.
Diemžēl kreisajā krastā tas nav tik vienkārši – Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā ortopēdijas speciālistu nav un nodaļas nav. Vīzija būtu – uzbūvējam jaunos korpusus, adoptējam visu Rīgas 2. slimnīcas personālu ar metodiku, zināšanām un tehnoloģiju vai tikai daļu – politrauumas slimnieku ārstēšanai. Perfekta vīzija. Tas, kas mani baida – laiks, kādā tiks uzbūvēti jaunie Stradiņa slimnīcas korpusi. Pašlaik slimnīcas celtniecība ir iekonservēta. Es neesmu pārliecināts, ka RailBaltic būve neiztērēs ne tikai visus Eiropas struktūrfondus, bet arī visu Latvijas attīstības budžetu. Šķiet, ka tuvākajos 5, bet visdrīzāk arī 10 gados nekādas iespējas Stradiņa klīniskai slimnīcai pārņemt Rīgas 2. slimnīcas traumatoloģijas un ortopēdijas jomu nebūs. Gluži tāpat esmu nedaudz skeptisks par to, ka Rīgas pilsētai tiks atļauts (finansiālu apsvērumu dēļ) kaut ko jaunu būvēt, piemēram, Rīgas 2. slimnīcas piebūvi (skiču projekti jau ir apstiprināti).
Tad nu paliksim pie tā, ka RailBaltic tēvi ir atsvieduši Latvijas medicīnas attīstību atpakaļ par desmit gadiem. Tādā gadījumā mūsu uzdevums ir stiprināt Latvijas Materiālās rezerves ar instrumentiem, ārējās fiksācijas aparātiem un, vienkāršākas fiksācijas un pārsienamajiem materiāliem. Otrs uzdevums ir stiprināt jaunu ortopēdu izglītošanu rezidentūrā, bet trešais – stiprināt esošās ortopēdijas bāzes – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcas politraumatoloģijas nodaļu, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, Rīgas 2. slimnīcu un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Jo modernā traumatoloģija ar artroskopiem, specializētu radioloģisku izmeklēšanu, speciāliem instrumentiem un fiksācijas materiāliem ir sasodīti dārgs pasākums.
Atļaušos papildināt Hosama Abu Meri vīziju par ortopēdijas dalījumu divās daļās (divu krastu princips) un nevest cietušos un ievainotos no vienas Rīgas malas uz otru. Man labpatiktos šajā vīzijā redzēt divus krastus un četrus punktus (plānot un celt jauno Stradiņa slimnīcas korpusu un ievietot tajā politraumas nodaļu).
Parasti nerunājam par valsts apdraudējumu tajā izpratnē, ka jebkuras Krievijas aktivitātes gadījumā uz Austrumu robežas, būs bēgļu un ievainto plūsma no Austrumiem uz Rietumiem. Ukrainas pieredze māca – stiprināt traumatoloģijas nodaļas ārpus galvaspilsētas un pietiekami tālu no iespējamās frontes. Latvijas gadījumā tas nozīmē – stiprināt Jelgavas pilsētas ortopēdijas nodaļu un Jūrmalas pilsētas ķirurģijas nodaļu. Jau atkal tas ir stāsts par rezervēm – gan medikamentu, gan tehnoloģiskām.
Ja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcai ir jauna, pietiekami moderna uzņemšanas nodaļa, tad Rīgas 2. slimnīca mīt simtgadīgā ēkā, kas nav īsti piemērota lielai savainotu pacientu plūsmai. Kaut kādā brīdī jau pienāks laiks valstij un Rīgas pilsētai atbildēt uz jautājumu – kā un vai celt jaunu ēku blakus 2. slimnīcai, veco korpusu pārveidojot par sekundāru slimību, geriartrisku vai hospisa nodaļu.
Šķiet, ka Veselības ministrijai, Rīgas Stradiņa universitātei un Latvijas universitātei pienācis laiks pārskatīt rezidentūras plānus, vairāk sagatavot rezidentus traumatoloģijā un ortopēdijā, bet visu citu specialitāšu rezidentiem paplašināt traumatoloģijas un pirmās palīdzības apmācības apjomu.
Šis raksts patiesībā ir nopietns ieteikums (nevis reklāma) noskatīties šīs pirmdienas raidījuma Dr.Apinis atkārtojumu, kurā tiešām nopietnas lietas skaidro Rīgas 2. slimnīcas valdes priekšsēdētājs, traumatologs un ortopēds Sandris Petronis un Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes loceklis, traumatologs un ortopēds Modris Ciems.
