Lai cik patīkama ir vasara, sauļošanās ir bīstama nodarbe. Nav nekādas nozīmes, ko mēs darām saulē – vai mēs guļam, braucam ar riteni, pļaujam zāli vai ravējam dobi. Kustība nav tā, kas pasargās no ultravioletā starojuma. Neviena no šīm nodarbēm siltajā un karstajā laikā nav tas labākais un ieteicamākais, tā pavadīšanas veids.
Visvairāk tas attiecas uz intensīvākajām saules stundām no pulksten 11 līdz pulksten četriem, pieciem pēcpusdienā. Ņemot vērā, kādu saules intensitāti mēs novērojam pēdējo divu gadu laikā, laika posmu, kad labāk neuzturēties saulē, var paildzināt – jau no pulksten 10 rītā un vismaz līdz pulksten 17 vakarā. Pēc tam ultravioletā starojuma indekss samazinās, kas mūsu ādas tipam ir drošāk.
Ja ir paredzētas aktivitātes, tad
labāk darīt kā mūsu senči – celties no rīta agrāk, visu izdarīt, un tad iespējams iet gulēt diendusu un ārā atgriezties vakarpusē. Tā ādai būs mierīgāk un ķermenim – patīkamāk.
Saistībā ar sauļošanos jāpiemin arī D vitamīna dabiska uzņemšana. Skaidroju, ka D vitamīna sintēze notiek ar ultravioletā starojuma palīdzību. Lai iegūtu dabīgo D vitamīnu četru mēnešu laikā būtu jāuzturas saulē tieši šajās bīstamākajās stundās. Taču visam atlikušajam gadam mēs D vitamīnu tik un tā nespēsim uzkrāt, bet saulē būsim guvuši ādas bojājumus. D vitamīnu papildus jāuzņem ar pārtiku, dzerot vitamīnus.
Saule mums ir nepieciešama emocionālajam pacēlumam, labam garastāvoklim, bet tam pilnībā pietiek arī ar uzturēšanos ēnā vai izvairoties no tiešiem saules stariem (uzliekot cepuri ar platām malām, valkājot nosedzošu apģērbu) – nav speciāli jāguļ saulē, lai cilvēks kļūtu laimīgs.
Tas, ka kustēšanās mūs nepasargā no saules negatīvās ietekmes un tās izraisītajām sekām, diemžēl ir viens no biežākajiem brīdinājumiem, ko es izsaku saviem pacientiem. Cilvēks apgalvo, ka speciāli nesauļojas jau desmit gadus, bet viņam ir vasarnīca, kurā viņš aktīvi strādā āra darbus. Šis brīdinājums attiecas arī uz cilvēkiem, kuru ikdienas darbs noris ārā – saulē. Ir jāievēro piesardzības pasākumi.
Pie manis un citiem maniem kolēģiem nevēršas daudz cilvēku, kuri būtu dabūjuši saules apdegumus, bet gan tie cilvēki, kuri jau ir dzirdējuši un lasījuši par saules ietekmi. Diemžēl ar tiem, kuriem šo zināšanu nav, jau jātiekas onkoloģijas centrā.
Pirmais, kā pie jebkura apdeguma, āda ir jādzesē, lai pārtrauktu karstuma un ultravioletā starojuma ietekmi, kas noved pie tālākiem šūnu bojājumiem.
Ja āda ir apdegusi, kļuvusi jūtīga un niez, tad krējums un taukvielas nedrīkst likt, jo tās uz ādas virsmas veido karstu tauku slāni, vēl vairāk pastiprina karstumu un neļauj ādai elpot, nenotiek normāla termoregulācija un āda apdeg vēl vairāk! Kad ir pirmās saules apdeguma pazīmes, derēs nomierinoši ūdens bāzes gēli un krēmi – maigas tekstūras, uzklājami bez berzēšanas un smērēšanas. Ja apdegums ir spēcīgāks, jāvēršas pie ārsta, lūdzot spēcīgākus līdzekļus.
Mūsu āda atceras visu, atceras arī katru apdegumu saulē. Ja notiek ādas lobīšanās un čūlas, tas nozīmē, ka ādas šūnas ir gājušas bojā.
Kad ādas atjaunošanās resursi ir izsmelti, sāk attīstīties ādas vēzis. Mums arī jāatceras, ka Latvijā cilvēkiem raksturīgajiem ādas tipiem nav tik augstas dabīgās aizsargspējas, tādēļ apdegam biežāk.
Latvijas rādītāji nav daudz zemāki par Austrālijas, kur saules intensitāte ir daudz augstāka, rādītājiem, kur ādas vēzis ir katram piektajam 70 gadus sasniegušajam iedzīvotājam. Austrālijā situācija uzlabojas – tiek nopietni strādāts pie profilaktiskiem pasākumiem, un ļaundabīgo ādas audzēju skaits samazinās. Latvijā – pieaug.
Mums jāpanāk, lai pacients vēršas pie ārsta jau pie pirmajām ādas bojājumu pazīmēm un aizdomām. Latvijā saules radītās ādas slimību izplatība turpinās pieaugt līdz 2050. gadam – lai novērotu pozitīvas pārmaiņas, jānomainās veselai paaudzei.
Anda Apine, ”Veselības centrs 4” filiāles ”Dermatoloģijas klīnika” dermatoloģe
