Intervīja ar Anatoliju Turenoku:

ANATOLIJS TURONOKS, anesteziologs, reanimatologs: Medicīna nav solo numurs

akter, kā klājas jūsu Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļai? 

Pēc nodaļas rekonstrukcijas 2006. gadā uzlikām šo ovālo galdu (saruna notiek daktera kabinetā Daugavpils reģionālajā slimnīcā — red.), to noskatījām Zviedrijā 1999. gadā. Tepat varam aprunāties piecminūtē, novadīt izglītojošas nodarbības vai sasaukt ārstu konsiliju, un, ziniet, pareizi darījām, ka nolikām tādu galdu, jo mūsu nodaļā strādāja trīspa­dsmit dakteri. Daži kolēģi aizgāja strādāt citās Latvijas slimnīcās, daži jau ir pensijā. Pirms trim gadiem bija īstā krīze, kad atvaļinājumu laikā sakarā ar divu kolēģu saslimšanu nodaļā palikām trijatā... Šodien pie šī galda var sapulcēties gan jaunie, gan pieredzes bagātie dakteri, no kuriem septiņiem jau ir 62 un vairāk gadi. Labi ir, ka atnāk jaunie, tāpēc visi krēsli pie galda būs aizņemti. Nodaļai jāstrādā 24/7. 

Runājot par jaunajiem ārstiem, atzīšos, ka esmu priecīgs, jo pēdējos trīs gadus pašreizējā slimnīcas administrācija piesaista jaunos kolēģus (to veiksmīgi darīja arī iepriekšējie slimnīcu vadītāji sadarbībā ar pašvaldību). Pagājušajā gadā atnāca nefroloģe Nadežda Šeršņova, trīs anesteziologi šogad oktobrī, arī nākamgad mūsu komanda papildināsies ar četriem speciālistiem. Tā ir gaisma tuneļa galā.

Es savulaik savienoju darbus un amatus, taču dažus pienākumus nevar savienot tīri fiziski. Gan Darba likums, gan arī arodbiedrība aizliedz strādāt vairāk par vienu slodzi, un pareizi dara. Cilvēks nedrīkst visu dzīvi dzīvot slimnīcā. 

Tā ir, slimnīcā pagājusi mana dzīve, taču man paveicās, jo es darīju to, ko vēlējos.

Ziemu sola grūtu, visiem būs jāekonomē. Uz kā rēķina un vai vispār jūsu nodaļā var ekonomēt?

Es pārstāvu dārgo medicīnas nozari. Savulaik Rīgā Stradiņa slimnīcas Transplantācijas centra profesors Rafails Rozentāls panāca, ka visās jaunajās slimnīcās jābūt hemodialīzes nodaļām, citādi nevarēs attīstīt transplantāciju. 1987. gada novembrī mēs kopā ar Aldi Spudasu (Stradiņa slimnīcas hemodialīzes ārstu), māsiņām Antoņinu Kazanovu, Inesi Leonoviču un inženieri Juriju Semjonovu (viņš jau ir mūžībā) veicām pirmo hemodialīzi šajā slimnīcā. Jau toreiz pēc Transplantācijas centra aprēķiniem vienas hemodialīzes cena bija ap 150 USD un viena pacienta gada ārstēšanās izmaksāja vairāk par 2500 USD. Mākslīgās plaušu ventilēšanas un citas iekārtas, ar ko aprīkotas intensīvās terapijas gultas, kurās cilvēkam jāpavada daudzas dienas vai mēneši, ir ļoti dārgas. Viens intensīvās terapijas vietas aprīkojums izmaksā 100 000 EUR, tikai amortizācija varētu būt 50 EUR diennaktī. Lielbritānijā intensīvās terapijas nodaļas (ICU) ar sešām gultām gada budžets ir ap diviem miljoniem mārciņu.

Varbūt mums nav visu iekārtu, kādas ir Lielbritānijā, taču mēs, piemēram, strādājam ar mākslīgās plaušu ventilēšanas iekārtas jaunāko modeli. Protams, mēs nevaram lielīties ar tādām algām, kādas saņem angļu kolēģi, jo viņu klīnikās lauvas tiesa budžetā ir paredzēta tieši darba samaksai un nodokļiem. 

Kaut kur lasīju tēzi, ko teikuši Amerikas kolēģi — ja ir pierādīta un pamatota ārstēšanas efektivitāte, tad runāt par tās izmaksām nav ētiski. Es uzskatu, ka uz pacientu rēķina nedrīkst ekonomēt. Ja ambulatoros izmeklējumus cilvēkam veic savlaicīgi, tad viņš varbūt pat nenokļūs stacionārā, kas ir daudzas reizes dārgāks pakalpojums nekā ambulatorais. 

Jābūt tādai motivācijai, lai ārsts strādātu vienā vietā, nevis vairākās, jo tad būs laimīgi visi — gan pacients, gan dakteris. 

Kas jums savā darbā vislabāk patīk, kurās jomās jūtaties kā zivs ūdenī?

Kādreiz gribēju iemācīties ārstēt smagus pa­cientus. Tagad, būdams divu mazbērnu vectētiņš un pensionārs ar pamatīgu stāžu medicīnā (studējot Rīgas Medicīnas institūta ceturtajā kursā, sāku strādāt par medicīnas brāli Rīgas 1. slimnīcas Reanimācijas nodaļā), varu atzīties, ka jau mazliet kaut ko saprotu savā nozarē. 

Daudz esmu ārstējis smagos pacientus. Tagad dežurēju retāk, bet dažreiz dežūras laikā piedalos dzemdību nodaļas darbā. Tā ir milzīga pozitīvisma, prieka deva, jo esam palīdzējuši piedzimt jaunai dzīvībai.

Cilvēka piedzimšana ir vislielākais brīnums. Ja strādātu tikai ar smagiem pacientiem un saņemtu tikai negatīvas emocijas, iespējams, izdegtu. Bet, kā teicu iepriekš, man paveicās darīt to, ko vēlējos, tāpēc neesmu pametis medicīnu. 

Vai esat aplēsis, cik slimniekiem esat palīdzējis?

Es nerunāšu par saviem sasniegumiem. Ja anesteziologs ir profesija, kur dominē individuālais darbs, tad intensīvā terapija jeb reanimācija (pareizāk būtu teikt — intensīvā terapija, jo kardiopulmonālā reanimācija ir netiešā sirds masāža un mākslīga plaušu ventilācija pie sirds apstāšanās) ir komandas darbs, kad ar īpašām metodēm un iekārtām mēs uzturam vismaz vienu dzīvībai svarīgu funkciju, piemēram, veicot plaušu mākslīgo ventilēšanu.

Mūsu nodaļā anestēziju veicam vairāk nekā četriem tūkstošiem pacientu katru gadu, ārstējam vairāk par 400 kritisko slimnieku, hemodialīzi saņem ap 40 cilvēku gadā, turklāt viens pacients mākslīgo nieri izmanto 156 reizes gadā. Ja rēķinātu visus pacientus, tad tie būs daudzi tūkstoši. To ir paveicis viss kolektīvs — anesteziologi, reanimatologi, nef­rologi, medmāsas, medmāsu palīgi, nevis ārsts viens pats.

Kādas rakstura īpašības ir jūsu stiprās puses?

Neesmu no cukura (smejas). Daru un panāku to, lai mūsu nodaļā būtu tāds aprīkojums, kāds ir ne visās Latvijas slimnīcās. Mums paveicies, ka visi bijušie slimnīcas vadītāji Dmitrijs Ivanovs, Jurijs Šūls, Arvīds Krompāns, Aivars Zdanovskis, Inta Vaivode, Reinis Joksts un šodien valdes loceklis Grigorijs Semjonovs (es viņus saucu par diriģentiem), tāpat arī savulaik Latvijas vadošie speciālisti prof. Rafails Rozentāls, doc. Uldis Kalniņš un citi saprata, ka pacientu ar koronāro sindromu nevar paspēt aizvest uz Rīgu un nav iespējams gatavot slimniekus nieres transplantācijai vienā centrā, lai arī tu to ļoti vēlies. Tāpēc tādi pacienti jāārstē šeit, reģionālajā slimnīcā. Ko gribu ar to pateikt? Mūsu darbs ir kolektīvs darbs. 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada novembra numurā