Covid–19 pandēmijas rezultātus, sasniegumus un kļūdas arvien vairāk analizē pasaules medicīnas speciālisti; arvien vairāk meteriālu parādās tieši kļūdu analīzē. Gaidīt kaut kādu analīzi Latvijā būtu neiespējamā misija, jo kļūdu bija vairāk nekā saprašanas, bet valdība, kas dāsnu roku deva miljonus pētījumiem par sakņu salātiem, naudu kļūdu analīzei nedos. Tādēļ paļausimies uz pētījumiem, kas veikti Eiropā.
Lielākās problēmas veselības aprūpei, kas radušās nepamatotas mājsēdes, sporta ierobežojumu un aizliegumu, kā arī citu slimību diagnostikas un ārtsniecības ierobežojumu dēļ ir:
• novēlota onkoloģisko slimību, sirds asinsvadu slimību un citu neinfekcijas slimību diagnostika un ārstēšana;
• bērnu un pusaudžu psihosomātiska saslimstība, ar uzsvaru uz depresiju, spriedzi, kognitīvās attīstības traucējumiem un socializēšanās grūtībām;
• vecāka gadagājuma cilvēku mazkustība, kas rezultējusies ar aptaukošanos, cukura diabētu un oteoporozi.
Šoreiz vairāk uzmanību pievērsīšu oteoporozei, kura mājsēdes un senioru sporta aizliegumu dēļ ievērojami paplašinajusies. Rezultātā vecāka gadagājuma iedzīvotāju vidū pieaudzis kritienu un lūzumu skaits. Un – kāda sakritība – osteoporozes incidence nav pieaugusi Zviedrijā, kurā Covid–19 pandēmijas laikā ne tikai nebija noteikti sportošanas aizliegumi, bet visējādi tika atbalstīts un veicināts amatieru un veterānu sports. Latvijā bija visstingrākie sportošanas un kustību aktivitātes ierobežojumi Eiropā. Latvijā, pateicoties e-neveselībai nav saprotamas uzskaites un saprotamu reģistru, pārpildītās uzņemšanas nodaļas Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, Rīgas 2. slimnīcā un Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pērnā gada decembrī un šā gada pirmajos trijos mēnešos ar dažādiem lūzumiem. Šās ziemas neticamo lūzumu skaitu ar lielāko varbūtību jāpieraksta Covid–19 ierobežojumiem. Eiropas literatūrā atrodama arī atziņa – ja veterānam atņem sportu uz ilgāku laiku, viņš vairs sportā neatgriežas. Tātad, pateicoties Krišjāņa Kariņa uun Daniela Pavļuta veikumam, mēs esam daudzus veterānus no sporta nodarbībām atradinājuši uz visiem laikiem, veicinājuši viņu osteoporozi un lūzumu skaitu. Ievērojot globālās tradīcijas, mēs vecāka gadagājuma cilvēku lūzumus ar pilnām tiesībām drīkstam saukt par Pavļuta lūzumiem.
OSTEOPOROZE, VETERĀNU SPORTS, FIZISKĀS AKTIVITĀTES UN IKDIENAS KUSTĪBAS
Osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība ir liela sabiedrības veselības problēma (kas ļoti nozīmīgu palielinājumu guva Covid–19 pandēmijas laikā); osteoporoze skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. Visā pasaulē šī slimība izraisa vairāk nekā 8,9 miljonus lūzumu gadā. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ar osteoporozi plaukstas locītavas, gūžas vai skriemeļu lūzuma risks ir 30–40 %. Personām, kas vecākas par 50 gadiem, viena no divām sievietēm un viens no četriem vīriešiem piedzīvos osteoporotisku lūzumu. Osteoporoze ir kaulu slimība, kas nemanāmi attīstās vairāku gadu laikā. Tās rezultātā kauli kļūst poraini un dobumaini, ievērojami samazinās kaulu masa, tie kļūst trausli un viegli lūst. Osteoporozei sākotnēji nav acīmredzamu simptomu. Lai savlaicīgi diagnosticētu osteoporozi, nepieciešams veikt kaulu blīvuma noteikšanu ar osteodensitometriju.
Viens no būtiskākajiem osteoporozes cēloņiem ir dzimumhormonu trūkums organismā, tādēļ tā visvairāk ietekmē sievietes pēc menopauzes iestāšanās. Osteoporozes biežākās sekas ir lūzumi pēc it kā vieglām vai nelielām traumām, grūtības staigāt, sāpes, invaliditāte, pacienta atkarība no citu cilvēku palīdzības. Cilvēkam ar osteoporozi neliels kritiens var radīt mugurkaula skriemeļu, gūžas un delnas kaula vai citus lūzumus. Par osteoporozi parasti liecina sarūkošs auguma garums, stājas izmaiņas un kupris, ierobežotas kustības un lūzumi.
Osteoporozi agrīnā stadijā diagnosticējot ar osteodensitometriju, var efektīvi palēnināt osteoporozes attīstības procesu un saglabāt aktīvu dzīvesveidu. Osteodensitometrijas izmeklējums ir obligāts nosacījums valsts kompensēto medikamentu saņemšanai osteoporozes ārstēšanai. Sākotnēji osteoporoze (tradicionāli pacienti un veselības jomas finansētāji osteoporozi nemēdz uzskatīt par „nopietnu” slimību), tā tiek uzskatīta par asimptomātisku, taču šī situācija krasi mainās, tiklīdz lūzums ir noticis.
Gandrīz jebkura lūzuma gadījumā samazinās mobilitāte un fiziskās funkcijas. Lūzumi vecāka gadagājuma cilvēkiem izraisa hroniskas sāpes un ļoti ietekmē pašaprūpes spējas. Lūzumi būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti – izraisa ilgtermiņa kaitējumu fiziskajām funkcijām: muskuļu zudumu, izvairīšanos no aktivitātēm un fizisko spēju samazināšanos, kas savukārt atkal palielina jaunu lūzumu risku un iespējamus turpmākus fiziskos ierobežojumus. Traucējumu cikls ir sarežģīts, jo fiziskās funkcijas un ikdienas aktivitātes ietekmē arī citi fiziskie, psihosociālie, ekonomiskie un ar citu slimību ārstēšanu saistīti faktori, piemēram, blakusslimības, bailes un paša pacienta stigmas par sportu, fizisko aktivitāti un lūzumu risku.
Fiziskā funkcija ir indivīda spēja veikt fiziskus uzdevumus un aktivitātes, un ir zināms, ka tā ir traucēta osteoporotiskiem cilvēkiem gan ar, gan bez lūzuma. Osteoporozes raisīti fiziskās funkcijas traucējumi vecākiem cilvēkiem izpaužas galvenokārt kā nespēja veikt regulāras ikdienas darbības, kas prasa fiziskas kustības, veiklību un spēku. Tiek apgrūtināta mobilitāte (piemēram, staigāšana vai kāpšana pa kāpnēm, pie kam sākotnēji – lejup, priekšmetu pacelšana no grīdas), ļoti netīkamas kļūst atsevišķas fiziskas pozas (piemēram, sēdēšana automašīnā) un fiziska pārvietošanās (piemēram, apsēšanās un piecelšanās tualetē).
Nelaime tā, ka osteoporotiskiem pacientiem pat pēc lūzumu sadzīšanas ir grūtības veikt ikdienišķas pašaprūpes funkcijas, piemēram, kāju kopšanu, kaju nagu griešanu vai mazgāšanos vannā; šīm nodarbem nepieciešama palīdzība. Ārsta ricībā ir dažādi fiziskās un funkcionālās veiktspējas testi, ar kuriem mēra fizisko veiktspēju attiecībā uz ķermeņa mehāniku un kustību stratēģijām.
Rezultāti pēc lūzuma, kā likums, ir sliktāki gados vecākiem cilvēkiem, kuriem slikta fiziskā veselība, sociāla atsvešinātība un izolētība, bet fiziskās funkcijas un citus individuālos labklājības aspektus visvairāk nosaka lūzuma vieta un pārciesto lūzumu skaits. Lūzuma ietekmi uz fiziskajām funkcijām nosaka arī sāpju pakāpe un atveseļošanās veiksmes vai neveiksmes.
Vienkāršoti: plaukstas locītavas lūzums akūtā posmā rada mazāk fizisko traucējumu un ierobežojumu nekā gūžas locītavas lūzums. Gūžas locītavas lūzums uzreiz novājina, ierobežo mobilitāti, parasti tas nozīmē hospitalizāciju; fiziskās funkcijas traucējumi saglabājas ilgi pēc lūzuma.
Saistība starp lūzumiem un fiziskajām funkcijām ir īpaši svarīga asimptomātisku skriemeļu lūzumu gadījumā, kas nerada sāpes un acīmredzamas klīniskas izpausmes. Cilvēki ar asimptomātiskiem lūzumiem, iespējams, nemeklē medicīnisko palīdzību un turpina dzīvot, pielāgojoties samazinātam spēkam vai kustības ātrumam, ierobežojot fiziskās aktivitātes. Muguras skriemeļu lūzumi visā pasaulē ir nepietiekami atpazīti. Vairāki vienlaicīgi lūzumi ietekmē biomehāniku, bailes, ķermeņa tēlu, kā arī fizisko funkciju.
OSTEOPOROZE KĀ KAULU UN MUSKUĻU SPĒKA ZUDUMS
Kaulu un muskuļu spēka zudums gados vecākiem cilvēkiem parasti tiek novērots vienlaikus. Muskuļu spēks pozitīvi korelē ar kaulu veselību; muskuļu masa, funkcija un veiktspēja ir pozitīvi saistīti ar kaulu masu vai blīvumu. Muskuļu vājums, ko izjūt cilvēki ar osteoporozi visbiežāk ir saistīts ar samazinātu fiziskās aktivitātes līmeni, kad cilvēki ar osteoporozi pārtrauc vai būtiski ierobežo ikdienas aktivitātes un sportiskus vingrinājumus. Muskuļu zudums palielinās pēc lūzuma, īpaši, ja lūzums saistīts ar sāpēm, aktivitātes ierobežojumiem vai pēc ilgstošas bezdarbības (piemēram, pēc gūžas locītavas lūzuma).
Termins "sarkopēnija" tiek lietots, lai definētu dažādus muskuļu veselības zuduma aspektus, bet pavisam nesen to definēja kā muskuļu masas un funkcijas zudumu. Osteoporozes un sarkopēnijas kombinācija vecāka gadagājuma ļaudīm ir saistīta ar ievērojamu saslimstību un mirstību.
PSIHOLOĢISKIE UN SOCIĀLIE FAKTORI KAS SAISTĪTI AR FIZISKĀS VESELĪBAS TRAUCĒJUMIEM UN SAMAZINĀTU AKTIVITĀTI
Personas ar osteoporozi var izjust bailes, depresiju un psiholoģisku diskomfortu. Psiholoģiskās sekas, kā likums, papildina fizisko funkciju ierobežojumus un samazina sociālo aktivitāti, mijiedarbību un līdzdalību. Cilvēkiem ar osteoporozi piemīt piesardzība un bailes no lūzuma ikdienas darbību laikā, kad nepieciešama fiziska funkcija un fiziska aktivitāte. Bailes var vēl vairāk pastiprināt samazināts muskuļu spēks un pārliecības trūkums par spēku, lai droši veiktu noteiktas fiziskas aktivitātes. Rezultātā darbības tiek veiktas lēnāk, retāk vai no tām vispār izvairās. Tipisks piemērs ir vecāka gadagājuma pacients, kurš pārtrauc braukt ar velosipēdu, jo baidās krist (šiem pacientiem tiek ieteikta ūdens aerobika ar treninu uz ūdens velotrenažiera, kas ļauj atgūt pārliecību par riteņbraukšanas iemaņām). Tādas psihosociālās sekas, kas saistītas ar osteoporozi, kā neapmierinātība un trauksme, samazina aktivitāšu līmeni, savukārt regulāras fiziskās aktivitātes var mazināt trauksmes simptomus.
Vairums cilvēku ar osteoporotiskiem lūzumiem piedzīvo vai nu situatīvu, vai hronisku depresiju, un osteoporotisku lūzumu skartām gados vecākām sievietēm ir ļoti augsts depresijas līmenis (pāri par 70%). Depresija var samazināt gan fizisko enerģiju, gan psiholoģisko motivāciju veikt ikdienas darbības, kurām nepieciešama fiziska funkcija. Tāpēc tā var kavēt cilvēkus palielināt savu fizisko funkciju, kad tas ir ieteikts. Depresija var izraisīt arī sociālo izolāciju un ietekmēt kognitīvās spējas, kā rezultātā var tikt ierobežota līdzdalība sociālajās aktivitātēs vai dzīves lomās. Izmainīts ķermeņa tēls, osteoporoze un lūzumi būtiski ietekmē fizisko un sociālo funkcionēšanu.
Vecāka gadagājuma cilvēki novecojot kļūst īsāki, skriemeļu lūzumi maina gan jostas, gan krūšu daļas mugurkaula formu un izlīdzinājumu, izraisot hiperkifozi jeb vecu ļaužu kupri. Izvirzās vēders, izlīdzinās muguras lejasdaļa. Tas viss izmaina cilvēka izskatu, kamdēļ apģērs neizskatās piegulošs (kā likums, veikalos nav paredzēti apģērbi ar pieggriezumiem vecāka gadagājuma cilvēkiem; ari skroderi nav specializējušies šūt fraku vai kleitu cilvēkam ar ļoti izmainītu stāju).
Vēl vairāk indivīda pašapziņu mazina nepieciešamība pēc palīgierīces, piemēram, spieķa vai staigulīša. Negatīvs ķermeņa tēls ietekmē indivīda vēlmi piedalīties sabiedriskās aktivitātēs un virza uz sociālu izolāciju. Savukārt, neizmantojot pārvietošanās palīglīdzekļus, cilvēki būtiski palielina kritienu un lūzumu risku.
Pašapziņas samazināšanos visvairāk ietekmē nespēja turpināt iepriekš ikdienišķas darbības. Fizisko funkciju samazināšanās bieži izraisa ģimenes vai sabiedrības lomu maiņu. Piemēram, sievietes, kas vairs nespēj pacelt vairāk par 10 vai 15 kg, zaudē daļu no vecvecāku lomas, un tas viņām traucē komunicēt ar mazbērnu.
Cilvēkiem ar osteoporozi samazinās pašvērtējums, ja viņi sevi salīdzina ar citiem sava vecuma cilvēkiem, kuri spēj turpināt pildīt kaut kādas funkcijas vai pienākumus. Zema pašapziņa korelē ar ķermeņa tēlu, un cilvēki ar osteoporozi biežāk satraucas par to – kā viņus redz citi, īpaši tad, ja kļūst acīmredzamas fiziskā izskata izmaiņas. Pašvērtējumu mazina arī pašapvainojums par to, ka ir saslimuši ar šo osteoporozi, piemēram, atziņa, ka lietojuši neveselīgu uzturu, nav pietiekami daudz sportojuši.
Un vēl kāda būtiska nianse osteoporozei ir tās saistība ar citam slimībām, sauksim to par komorbiditāti, piemēram artrīta saistība ar osteoporozi. Šī komorbiditāte parasti vēl vairak apgrūtina ikdienas fiziskās aktivitātes. Tādas blakusslimības kā neiropātija, augsts asinsspiediens un reiboņi palielina kritienu risku, līdz ar to lūzumu un sekundari – fiziskās aktivitātes samazināšanās risku.
VECĀKA GADAGĀJUMA CILVĒKU SPORTS – NĀCIJAS VEELĪBAS PAMATS. KĀPEC VECCĀKA GADAGĀJUMA CILVĒKI AR SPORTU NODARBOJAS TIK MAZ?
Līdz ar vadības maiņu Latvijas Olimpiskajā komitejā, valdības uzstādījumiem un hokeja izlases panākumiem, Latvijā vairāk uzmanības pievērsts sportam kā tādam (līdz šim tradicionāli Latvijas valdibas deklarācijas „sports” bija pieminēts tikai kā „transports” un „eksports”). Saeimas, valdības un Rīgas domes līderi, tērpušies hokeja izlases tērpos, dalīja parakstus un solīja atbalstīt bērnu hokeju. Kaut tas nav šā raksta uzdevums, jānorāda, ka viena no Latvijas bērnu sporta problēmām ir pārlieku agrā specializācija, tai skaitā hokejā.
Tomēr Latvijas galvenā problēma ir pilnīgā valsts un likumdevēju agnorance attieciba uz visa vecuma cilvēku nepieciešamību nodarboties ar fizisko aktivitāti, amatieru un veterānu sportu kā nācijas veselības pamatu. Fiziskas nodarbības attālina onkoloģiskas slimības un ļauj tas efektīvāk ārstēt, fiziskas nodarbīas attālina aterosklerozi un novērš agrīnu infarktu un insultu, fiziskas aktivitātes un sports samazina cukura diabēta incidenci un būtiski – fiziskas aktivitātes novērš osteoporozi un ievērojami samazina kritienu un lūzumu skaitu.
Būtiski ir tas ka ne tikai vecāki ļaudis un senīli finanšu vīri Latvijā, bet visā Eiropā tieši pretēji – saista fizisko aktivitāti ar lūzumiem. Vairums cilvēki ar osteoporozi kļūst neaktīvi, jo viņiem ir lielākas bailes no kritiena vai lūzuma, un šīs pastiprinātās bailes apgrūtina šo pacientu iesaistīšanu vingrošanas programmās. Viena no galvenajām Skandināvijas valstu un Somijas veselības panākumu atslēgām (vidējais skandināvu vīrietis dzīvo 15 gadus ilgāk par Latvijas vīrieti, bet vidējā skandinavu sieviete – 10 gadus ilgāk par Latvijas sievieti) ir sportiskas aktivitātes visa mūža garumā, ar uzsvaru uz dalību veterānu sporta sacensībās.
VESELĪBAS APRŪPES SPECIĀLISTU NOZĪMĒTA ĀRSTĒŠANA UN PADOMI
Eiropā veiktos pētījumos redzams, ka arī ārsti un medicīnas darbinieki tieši vai netieši osteoporozes pacientiem mēdz ieteikt pārtraukt brīvā laika pavadīšanas aktivitātes, kas viņiem patīk, vai arī ar saviem padomiem ieroežot aktivitātes, kas liek viņiem iziet no mājas un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Mediķi mēdz ieteikt pārtraukt nodarboties ar pacienta iemīļoto basketbolu, kalnu slēpošanu vai tenisu, jo pastāv bažas par paaugstinātu lūzumu risku. Tai pašā laikā arguments par mazkustības ļaundabīgo ietekmi uz cilvēka veselību netiek uzskatīts par pietiekami nozīmīgu. Esmu radio dzirdējis ārstus sakām, ka vecam cilvēkam nevajadzētu nodarboties ar futbolu vai basketbolu, jo ras būtu traumu risks. Tai pašā laikā tieši kolektīvās sporta spēles vislabāk palīdz saglabāt psihosomātisko veselību un kognitīvās spējas (novērš vai ievērojami attālina Alcheimera slimību). Pārāk reti Latvijā kā obligāts nozīmējums onkoloģiskiem slimniekiem (tas ietverts dažādu vēžu ārstēšanas Eiropas vadlīnijās) tiek ordinētas aktīvas fiziskas kustības un sports katru dienu.
Bet atgriezīsimies pie osteoporozes. Nepietiekama attieksme un neatlaidība, lietojot osteoporozi mazinošus medikamentus un fizioterapeita nozīmētus vingrojumus, palielina lūzumu risku un sāpes. Terapijas nepastāvības iemesli ir izmaksas, neērtības, kā arī bažas par osteoporozes medikamentu neefektivitāti. Līdzestība un ieinteresētība ārstēšanā ir galvenais pastāvīgas veselības uzturēšanas faktors, pie kam zāļu nelietošana parasti ir apzinātas izvēles, nevis aizmāršības rezultāts.
Osteoporozes pacientu iesaistīšanās ārstēšanā var būt īpaši sarežģīta, ja tā saistīta ar fiziskās slodzes palielināšanu, un tas ir problemātiski gados vecākiem cilvēkiem. Gados vecākiem osteoporozes pacientiem diemžēl nereti nav arī intereses par fiziskām aktivitātēm. Mazpētīta joma ir farmakoloģiskās ārstēšanas ietekme uz fiziskās funkcijas rezultātiem osteoporozes gadījumā.
Īsti nav skaidrs, kā Latvijā varētu uzlabot saziņu ar veselības aprūpes politikas veidotajiem, osteoporozes pacientiem, attiecībā uz pacientiem sniedzamo informāciju un padomiem par fizisko aktivitāti.
Cilvēkiem ar osteoporozi sniegtā informācija un ieteikumi ir svarīgs faktors, kas nosaka to – kā viņi reaģēs uz ārstēšanu un vai lietos medikamentus, kā arī – vai vispār turpinās ārstēties. Būtu nepieciešams gan veselības ministrijas ierēdņiem, gan pacientiem sniegt skaidrus, vienkāršus skaidrojumus par osteoporozes fizioloģiju, simptomiem un iespējamo ietekmi uz fiziskajām funkcijām diagnozes noteikšanas brīdī, kā arī – par iespējamām sociālām un psiholoģiskām problēmām, kas mēdz ietekmēt fiziskās funkcijas. Lai mazinātu neskaidrības saistībā ar ieteikumiem attiecībā uz fiziskām aktivitātēm, ārstiem būtu jāsniedz uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas par fiziskām aktivitātēm, nevis vispārīgi ieteikumi vingrot, staigāt vai kļūt aktīvākiem; pacientus būtu jānosūta pie specializēta fizioterapeita.
KAD IR JĀVEIC OSTEODENSITOMETRIJA JEB KAULU BLĪVUMA PĀRBAUDE?
Kaulu blīvuma pārbaudi būtu svarīgi veikt visiem sievietēm pēc 65 gadu vecuma, kā arī tad, ja cilvēkam virs 50 ir mazkustīgs dzīvesveids, ja viņš ir smēkētājs, ja augums samazinājies vairāk nekā par 3 cm, ja pacients pārlieku lieto alkoholu ja sievietēm bijusi agrīna menopauze, bet vīriešiem – zems testosterona daudzums. Es ieteiktu veikt osteodensitometriju arī tiem, kam tuvāko radinieku vidū bijuši bieži kaulu lūzumi vai jau diagnosticēta osteoporoze.
Te vēl jāpiebilst, ka osteoporozi var izraisīt ilgstoša atsevišķu medikamentu (piemēram glikokortikoīdu) lietošana. Osteoporozes risks ir augstāks arī cilvēkiem ar hroniskām reimatiskajām slimībām un stāvokļiem, kad slikti uzsūcas vai pastiprināti zūd kalcijs un D vitamīns.
Osteodensitometrija ir visbiežāk izmantotā standarta metode osteoporozes diagnosticēšanai. Tas ir vienkāršs, ātrs, neinvazīvs un nesāpīgs izmeklējums, kurā kaulu minerālais blīvums tiek noteikts ar ļoti vāju rentgena starojumu. Iekārta caur kauliem sūta plānu, mazas devas rentgena staru kūli ar diviem atšķirīgiem enerģijas pīķiem. Vienu maksimumu absorbē galvenokārt mīkstie audi, bet otru – kauli. Mīksto audu daudzumu atņemot no kopējā, tiek aprēķināts pacienta kaulu minerālais blīvums. Osteodensitometrijas iekārtām ir īpaša programmatūra, kas aprēķina un parāda kaulu blīvuma mērījumus. Kaulu blīvuma izmeklējums parasti aizņem 10 līdz 30 minūtes, un tajā tiek mērīts abu gūžu un mugurkaula kaulu blīvums. To veicot, pacients guļ uz izmeklējuma galda. Kaulu blīvuma pārbaude ir ātra, vienkārša un nesāpīga, tai nav nepieciešama īpaša sagatavošanās. Izmeklējuma dienā atļauts ieturēt maltītes kā ierasts, taču vismaz 24 stundas pirms izmeklējuma veikšanas nedrīkst lietot kalciju saturošus uztura bagātinātājus. Osteodensitometriju neveic grūtniecēm.
Osteodensitometrijas izmeklējuma rezultātus izvērtē radiologs un sniedz savu slēdzienu. Šīs slēdziens tiek iesniegts ārstam, kurš nosūtijis pacientu uz izmeklējumu. Japiebilst, ka izmeklējums nav parlieku dārgs – ja izmeklējumu veic pēc ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma, pacientam līdzmaksājums ir 2,85 eiro. Daļai pacienta līdzmaksājumu nav jāveic.
Osteodensitometriju veic Latvijas Jūras medicīnas centrā, Veselības centrā „Pulss 5”, Veselības centrā „Pļavnieki”, Veselības centrā „Elite”, Dubultu poliklīnikā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā.
DESMIT PĒTERA APIŅA IETEIKUMI 50–80 GADUS VECIEM PACIENTIEM – KĀ SAMAZINĀT OSTEOPOROZES UN CITU SLIMĪBU RISKU UN SĀKT SPORTOT?
• pirmās pensijas saņemšana ir īstais brīdis, lai varētu pilnvērtīgi nodoties sportam, kustēties katru dienu un piedalīties veterānu sacensībās;
• sportošanu jāsāk pakāpeniski, pakāpeniski pieaudzējot treniņa laiku, bet tikai pēc tam –biežumu un intensitāti. Labāk sportot tur, kur kādam ir par sportu un fiziskām aktivitātēm kaut kādas zināšanas – sporta klubā, fitnesa studijā vai tautas sporta sacensībās.
Nepārslogot sevi: sports vecāka gadagājuma cilvēkam ir prieks, nevis izsīkšanas iespēja. Labāk visu veikt ilgi un patīkami, nevis īslaicīgi un maksimālā režīmā. Vismaz sākumā treniņu laikā pamēriet pulsu un – ja neesat ar sportu līdz tam nodarbojies un savu sirdsdarbību neziniet – nemēģiniet trenēties ar pulsu virs 150 reizēm minūtē;
• nomest svaru var tikai palielinot fizisko slodzi un vienlaikus ieturot diētu. Sportot nozīmē rūpēties par savu fizisko un garīgo veselību – tas nozīmē sportot katru dienu, sportot līdz sviedriem un anaerobam režīmam, ēst mazāk un izvairīties no cukurotiem dzērieniem, miltu produktiem, alkohola. Smēķēšanu ir jāatmet šodien!;
• trenēt var ne tikai muskuļus – grāmatu lasīšana, intelektuālas spēles, teātra apmeklējumi, memuāru rakstīšana ir labākais veids kā trenēt smadzenes un attālināt tuvojošos Alcheimera slimību. Tomēr labākais ir apvienot fiziskās un garīgās aktivitātes un to sniedz komandu sports. Mainiet savu sportisko nodarbību – Jums vairs nav jāsasniedz izcili rezultāti vienā sporta veidā, bet kustību dažādošana palīdz saglabāt jauneklīgu attieksmi pret sportu. Grupā vienmēr sportot ir jautrāk un patīkamāk;
• vingrošana pie fizioterapeita katru dienu ar vispusīgu dziļās muskulatūras aktivizēšanu, muguras, vēdera sānu muskulatūras vingrinājumiem ļauj saņemt induldenci dzīvei nākamos 30 gadus bez vēža un infarkta;
• ja jums ir stipras sāpes krūtīs un kreisajā plecā – tūlīt sauciet ātro palīdzību un brauciet uz P. Stradiņa slimīcu – Jums atšķirībā no iepriekšējās paaudzes var veikt angioplastiju un izglābt. Nākamajā dienā pēc angioplastijas Jums nāksies sākt sportot katru dienu, un jūs sapratīsiet, cik labi būtu bijis, ja šo sportošanu jūs būtu sācis pirms pirmā infarkta. Vismaz dažas zāles būs jālieto pastāvīgi visu atlikušo mūžu;
• sportojiet tajā sporta veidā, kas jums ir mīļš, tuvs un saprotams, nebaidieties no basketbola, hokeja, tenisa un futbola (un pat bobsleja – kaut olimpiskais medaļnieks Zintis Ekmanis jūs biedēs no Ahila saites pārrāvuma iespējas) vecumā – arī ortopēdija mūsdienās ir guvusi lielus sasniegumus. Ja jūs ar šiem traumatiskajiem sporta veidiem nodarbosieties reizi nedēļā, bet vispārējo sagatavošanu – sešas, iespēja satraumēties būs minimāla;
• vecu cilvēku sports ir nācijas veselības pamats. Bērns un jaunietis bez sporta spēj sevi kompensēt, vecs cilvēks bez sporta slimo. Vecs cilvēks, kas sporto, ietaupa valsts veselības budžetu. Toties sāpes ir organisma aizsargreakcija. Nelietojiet pretsāpju līdzekļus lai sportotu, labāk mainiet sporta veidu – parasti locītavas nesāp peldot. Neaizmirstiet iesildīties un izstaipīt muskuļus un saites. Vecākam cilvēkam iesildīšanās un atsildīšanās ir daudz nozīmīgāk nekā jaunībā. Sportošanai uz laiku metiet mieru, ja esat saaukstējies – drudzis un gripa nav labākais laiks sportam;
• pārbaudiet savu veselību, izvēlēties ārstu, kas atbalsta aktīvu dzīvesveidu un kustību režīmu, īpaši, ja Jums ir paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs, lieks svars, cukura diabēts. Izvēlieties ārstu, kas pats sporto un kam nav liekā svara, viņš nebaidīsies Jums ordinēt sporta nodarbības. Kardiologi, profesori Andrejs Ērglis un Oskars Kalējs jums pateiks, ka nav iemeslu nesportot pat pacientiem ar sirds mazspēju. Sports vecumā ir nozīmīgs veselības veicinošs faktors. Sportot nekad nav par vēlu. Medikamentu lietošana gandrīz nekad nav kontrindikācija fiziskām aktivitātēm;
• šo rindu autors vēlētos nomirt sporta laukumā vai orientēšanās sporta distancē nevis pansionāta gultā. Es pieļauju, ka šāda cerība spēcina daudzus manas paaudzes vīriešus, kas gatavi atsākt sporta gaitas.
