Ik gadu pirmreizēji Latvijā reģistrē vidēji 6–7 tūkstošus pacientu ar cukura diabētu. Šo slimību dēvē par kluso slepkavu, kas nemanāmi posta organismu, asinsvadus, nieres, acis, ir trofisko čūlu un kāju amputāciju, kā arī insultu cēlonis, ja slimība netiek kontrolēta.
Cukura diabēts jeb cukurslimība (diabetes mellitus) ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts glikozes līmenis asinīs, un vienlaikus šūnas cieš badu, jo pietrūkst insulīna, kas atver šūnu durvis glikozes ienākšanai. Liekā glikoze arī posta organismu. Neārstētam diabētam raksturīgas lielas slāpes, liela ūdens uzņemšana un pastiprināta urīna izdalīšanās (poliūrija).
Diabēta tipi
Pamatā izšķir pirmā un otrā tipa diabētu. Ar pirmā tipa diabētu slimo aptuveni 10 – 20% visu cukura diabēta slimnieku. Tas biežāk mēdz parādīties bērnībā vai jaunībā diezgan strauji vai nu kādas aizkuņģa dziedzera slimības dēļ, vai kā autoimūna reakcija, kuras dēļ pats organisms iznīcina aizkuņģa dziedzerī insulīnu ražojošās šūnas Langerhansa saliņu beta šūnās. Mūsdienās šos pacientus glābj, injicējot insulīnu, bet, pirms tika ieviesta šāda ārstēšana, bērni un jaunieši mira ilgā un mokošā nāvē.
Otrā tipa diabēts attīstās lēnāk, bieži vien insulīna daudzums ir pietiekams, taču vielmaiņas defektu dēļ ir traucēta inulīna izmantošana šūnās jeb ir insulīna rezistence. Tā lielā mērā ir dzīvesveida raisīta slimība. Cēloņi ir liekais svars, paaugstināts triglicerīdu (tauku) līmenis asinīs, paaugstināts asinsspiediens, smēķēšana un mazkustīgs dzīvesveids. Sakārtojot dzīvesveidu, ir iespējami uzlabojumi, taču tas jādara neatliekami. Ja ar to vien nepietiek, lai normalizētu glikozes līmeni asinīs, tad nākamais solis ir lietot medikamentus. Ja arī ar to nav pietiekami, jāsāk insulīna injekcijas. Ir gadījumi, kad pacienti apzinās savu situāciju un patiešām maina savu dzīvesveidu un katru dienu pat pa četrām stundām velta fiziskām aktivitātēm – tad no insulīna injekcijām un varbūt pat zālēm var atteikties.
Nosacīti kā trešo diabēta veidu uzskata gestācijas diabētu, kas parādās grūtniecības laikā. Tas mēdz piemeklēt 2 – 3% grūtnieču.
Svarīgais insulīns
Insulīns no latīņu vārda insule – saliņa. Insulīna nosaukums nāk no Langerhansa saliņām, kas aizkuņģa dziedzerī izstrādā šo hormonu. Insulīns ir aizkuņģa dziedzera hormons, kura galvenais uzdevums ir regulēt glikozes vielmaiņu. Tomēr tas šūnās ir durvju vērējs ne tikai glikozei, bet arī citām vielām. Piemēram, taukiem un olbaltumvielām. Insulīns bloķē tauku un citu organisma rezervju sadedzināšanu.
Insulīns mūsdienās ir pats izpētītais hormons – medicīnisko rakstu bāzē Pubmed tas ir minēts vairāk nekā 300 000 reižu.Cilvēka insulīnam pats līdzīgākais ir cūkas insulīns – tur atšķiras tikai viena aminoskābe, tāpēc daudzus gadus to ieguva no cūkām.
No diabēta un insulīna vēstures
1869. gadā 22 gadus vecais medicīnas students Pauls Langerhanss, ar mikroskopu pētot aizkuņģa dziedzeri, pamanīja tajā šūnu saliņas, kas joprojām nes viņa vārdu. Toreiz nebija skaidrs, ar ko šīs šūnas nodarbojas, un tikai vēlāk radās versija, ka tās izdala vielu, kas regulē gremošanas procesus.
1889. gadā vācu fiziologs Oskars Minkovskis nolēma pierādīt, ka versija par gremošanas procesiem ir muļķības, veica eksperimentu – veselam sunim izgrieza aizkuņģa dziedzeri. Pēc pāris dienām asistents, kas kopa suni, ziņoja par mušu bariem, kas lidoja uz operētā suņa urīnu. Izpētot urīnu, izrādījās, ka tas satur palielinātu cukura daudzumu. Tā pirmo reizi tika atklāta saistība starp cukura diabētu un aizkuņģa dziedzeri.
Vēlāk dažādi zinātnieki eksperimentēja ar insulīna iegūšanu, kas nemaz nebija tik viegli, jo aizkuņģa dziedzeris izdala ne tikai insulīnu asinīs, bet divpadsmitpirkstu zarnā gremošanas fermentus.
1921. gada jūlijā kanādiešu ķirurgs Frederiks Bantings atklāja unikālu veidu, kā iegūt aizkuņģa dziedzera saliņu ekstraktu, ko viņš nosauca par isletonu. Novembrī viņš kopā ar Toronto Universitātes fizioloģijas profesoru Džonu Makleodu publicēja savu pētījumu rezultātus, bet jau 1922. gada 11. janvārī attīrīto saliņu ekstraktu injicēja pirmajam diabēta pacientam.
No suņu aizkuņģa dziedzeriem iegūto insulīnu pirmo reizi injicēja pirms 100 gadiem (1922. gada 11. janvārī) 14 gadus vecajam Leonardam Tompsonam. Viņš slimoja ar diabētu jau divus gadu un bija tik ļoti novājējis, ka svēra tikai 29 kilogramus un jau bija diabētiskās komas priekšvakarā, pēc kuras iestātos nāve. Diemžēl pirmais mēģinājums nebija veiksmīgs – puikam attīstījās alerģija, jo insulīns nebija pietiekami attīrīts. Insulīna injicēšana tika pārtraukta. 12 dienas Džeims Kollips laboratorijā intensīvi strādāja, lai iegūtu labāk attīrītu insulīnu. 23. janvārī zēnam ievadīja otro devu insulīna, un šoreiz bija manāms progress.
1922. gada aprīlī saliņu ekstrakta ieguves un attīrīšanas patentēja, bet jau 1923. gadā par šo atklājumu Džons Makleods un Frederiks Bantings ieguva Nobela prēmiju, ko sadalīja ar Džeimsu Kollipu un Čārlzu Bestu. Insulīna ieguves patentu zinātnieki pārdeva Toronto universitātei par vienu dolāru. Insulīna injekcijas ļāvušas glābt milzīgu skaitu cilvēku. Godinot 1891. gada 14. novembrī dzimušo Frederiku Bantingu, Starptautiskā diabēta federācija kopš 1991. gada 14. novembra katru gadu rīko Pasaules diabēta dienu.
Kā pamanīt diabētu?
Diabēta pazīmes katram cilvēkam var individuāli atšķirties, tāpat ne visi simptomi novērojami vienlaikus. Visvairāk izplatītie diabēta simptomi ir:
slāpes;bieža urinēšana (arī naktīs);izmaiņas apetītē;redzes “miglošanās”;ķermeņa svara zudums (nepamatots);nieze;lēna brūču un iekaisumu dzīšana;nejutīguma, tirpuma vai durstīšanas sajūta rokās un pēdās;vemšana un slikta dūša;furunkuli (augoņi, ko rada bakteriālā infekcija), izsitumi uz ādas.Kā izvairīties no saslimšanas ar diabētu
Pārbaudi cukura līmeni asinīs
Lai konstatētu diabēta saslimšanas risku, cukura līmenis asinīs ir jāpārbauda regulāri, vismaz reizi gadā, un par tā rezultātiem ir jāziņo ārstam. Īpaši ieteicams to darīt ikvienam, kurš sasniedzis 40 gadus. Mērījumus ir iespējams veikt speciālās laboratorijās, kā arī paškontroles mērījumus var veikt aptiekās vai mājās.
Pievērs uzmanību savam uzturam
Lai izvairītos no saslimšanas ar diabētu, ieteicams pievērst uzmanību konkrētiem produktiem, kurus uzturā būtu ieteicams lietot mazāk, – saldumiem, ātrās ēdināšanas pārtikai, saldiem un gāzētiem dzērieniem, kviešu miltu izstrādājumiem un dažādām mērcēm. Neaizstājamās omega taukskābes ir svarīgas insulīna rezistences samazināšanai, tāpēc uzturā ieteicams lietot organismam veselīgos taukus – avokado, treknās zivis (lasi, sardīnes, tunci), linsēklu eļļu. Tāpat uzturā var lietot speciālās tējas, kas nomāc vēlmi ēst saldumus, kā arī aptiekās pieejami dažādi cukura aizvietotāji.
Neaizmirsti par fiziskajām aktivitātēm!
Fiziskās aktivitātes ne tikai labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, bet arī mazina insulīna rezistenci. Kustēšanās laikā muskuļi izmanto cukuru, kas ir asinīs, kā arī cukuru jeb glikogēnu, ko rezervēs uzkrāj gan muskuļi, gan aknas. Tāpat fiziskās aktivitātes samazina svaru, glikozes un holesterīna līmeni asinīs, kā arī uzlabo perifēro audu jutību pret insulīnu.
Lieto D vitamīnu
Rudens sezonā, kad saule tik bieži vairs mūs nelutina ar saules stariem, D vitamīnu nav iespējams tik vienkārši uzņemt mums nepieciešamajā daudzumā. Tāpēc, lai veicinātu normālu imūnsistēmas darbību, to ir ieteicams uzņemt kapsulu formātā.
Pirmsdiabēta stadija
Šajā stadijā aizkuņģa dziedzeris vēl izstrādā insulīnu, taču tā daudzums jau ir nepietiekams, lai normāli veiktu visas organisma funkcijas.
Organisma šūnas kļūst rezistentas pret insulīnu, un cukura līmenis asinīs pakāpeniski pieaug. Ar laiku šis process noved pie hroniskām sekām, un organismā palielinās cukura līmenis, kā arī sākas ar to saistītās komplikācijas – 1. vai 2. tipa diabēts, asinsrites un vārstuļu problēmas, pasliktinās redze un nervu galotņu jutība, bojājas iekšējie orgāni.
Jāatzīmē, ka bērniem pirmsdiabēta stadiju diagnosticē tikpat bieži kā pieaugušajiem. Tas tādēļ, ka, bērnam augot, organisms piedzīvo vairākas būtiskas izmaiņas, strauji aug iekšējie orgāni, mainās hormonālais fons un sekrētu darbība.
Saslimšanu ar cukura diabētu var veicināt smagas un ilgstošas vīrusu infekcijas, kā arī ķirurģiskas operācijas. Bērnu un pusaudžu vecumā lielāka varbūtība ir saslimt ar 1. tipa diabētu, bet vēlāk – ar 2. tipa diabētu.
Katram cilvēkam organisma signāli par vielmaiņas traucējumiem ir individuāli, taču parasti simptomu kopums ir visai līdzīgs. Tāpēc vismaz reizi pusgadā veiciet pilno asins analīzi un pārbaudiet cukura līmeni asinīs. Ja cukura līmenis ir uz kritiskās robežas, konsultējieties ar savu ģimenes ārstu par uztura izmaiņām un ārstnieciskiem pasākumiem, kas palīdzēs novērst diabēta iestāšanos.
Cukura līmeņa kontroli ar glikometru tagad iespējams veikt arī aptiekās, ja aptiekā ir speciāla telpa mērījumiem.
Asins analīzes un cukura diabēts
Būtiskākās analīzes diabēta kontrolei ir divas – glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā un glikētā hemoglobīna līmenis. Lai apstiprinātu cukura diabēta diagnozi, veic glikozes slodzes testu.
Glikoze asinīs
Tautas valodā bieži mēdz teikt – asins analīze uz cukuru, taču tas nav īsti korekts apzīmējums. Jo šajā analīzē pārbauda tikai vienu no mūsu organisma cukuriem – glikozi. Pareizs šīs analīzes nosaukums – glikoze asins plazmā. (Angliski – glucose.)
Tīrā veidā glikoze jeb vīnogu cukurs ir balts pulverītis, kas pēc garšas šķiet mazāk salds par galda cukuru – saharozi. Tomēr tā ir ārkārtīgi svarīga viela dzīvības nodrošināšanai – to sadalot, organisms veido enerģiju, kura nelielu, ar enerģiju uzlādētu molekulu veidā nonāk visur, kur enerģija nepieciešama. Šīs mikroskopiskām baterijām līdzīgās molekulas sauc par ATF (adenozīntrifosforskābe).
Glikozei asins plazmā jābūt ļoti konkrētā daudzumā – ne par maz un ne par daudz. Aptuveni lēšot – 75 kilogramu smagam cilvēkam, kuram normāls asiņu daudzums ir 5 litri, kopējam asins plazmā cirkulējošam glikozes daudzumam jābūt četriem gramiem. Tātad nepilnai tējkarotei.
Īstenībā glikozes daudzumu nemēra tējkarotēs uz visām asinīm, bet gan milimolos uz litru (mmol/L) vai miligramos dekalitrā (mg/dL) asins plazmā.
Noturot līdzsvaru
Veselam cilvēkam glikozes līmenis asins plazmā svārstās minimāli un ātri atgriežas pie tiem pašiem nosacītajiem četriem gramiem gan pēc saldumu ēšanas, gan pēc smaga treniņa un ilgstošas badošanās. Gudrākiem vārdiem runājot, organisms uztur homeostāzi – stabilu iekšējo vidi.
Glikozes līmeņa regulācija ir ļoti izsmalcināta sistēma. Ir īpaši mehānismi, kurus ķermenis ieslēdz, kad glikozes asinīs kļūst par daudz un tā ir jāaizvāc. Tāpat ir pretēji mehānismi, kad organisms sāk veidot glikozi no uzkrātajām vielām vai ārkārtas gadījumos pat no citiem audiem.
Tajā brīdī, kad glikozes līmenis asins plazmā paaugstinās, aizkuņģa dziedzeris asinīs izsviež hormonu insulīnu. Šī viela darbojas kā durvju vērējs, kas ielaiž glikozi dažādu audu šūnās. Tas normalizē glikozes līmeni asins plazmā – visa liekā glikoze no asins plazmas tiek aizvākta un šūnās pārtop vai nu enerģijā, vai rezervēs.
Ja cilvēks ir veselīgi paēdis, tad gremošanas procesā glikoze rodas pamazām un nonāk šūnās pakāpeniski un tik, cik nepieciešamas. Insulīns kā durvju vērējs ļauj šūnās ienākt arī olbaltumvielām un taukskābēm, bet viss, kas ar mēru, nāk organismam par labu. Savukārt, ja cilvēks ir saēdies saldumus vai balto miltu izstrādājumus, tas ir signāls insulīna sistēmai strādāt pastiprinātā režīmā un čaklāk uzkrāt rezerves – taukus un polisaharīdu glikogēnu jeb dzīvnieku cieti.
Ja kādu laiku asinīs nenonāk glikoze, tad organisms ieslēdz pretēju procesu, izdala hormonu glikagonu (insulīna antagonists) un sāk noārdīt glikogēnu, lai saglabātu pastāvīgu glikozes līmeni asinīs. Glikogēns ir viela, kas tiek radīta kā glikozes rezerves. Aknās cilvēkiem ir 100 gramu glikogēna, bet muskuļos – 400 grami. Tāpēc pat pēc divu stundu fiziskas slodzes glikozes līmenis asinīs var saglabāties nemainīgs – tie paši četri grami.
Dzīvībai bīstams stāvoklis iestājas, ja asinīs ir mazāk par 3 mmol/L glikozes. Savukārt, ja ir vairāk nekā 30 mmol/L, tad iestājas koma, samaņas zudums un krampji. Visjutīgākie audi pret glikozes līmeņa svārstībām ir galvas smadzenes, nervu audi, arī eritrocīti, kas ir pilnībā atkarīgi no glikozes līmeņa plazmā.
Bez glikozes nevar – tā ir galvenais enerģijas avots šūnām un noteiktā koncentrācijā jāpievada nepārtraukti. Sevišķi smadzenēm, kas miera apstākļos patērē apmēram 60 % glikozes. Savukārt, ja glikozes ir par daudz, tā kļūst par indi, grauj asinsvadu sieniņas, bojā šūnas un izsit no ierindas eritrocītus līdzīgi kā tvana gāze.
Glikozes līmeni asinīs sauc par glikēmiju, atbilstoši paaugstinātu glikozes līmeni – par hiperglikēmiju, bet pazeminātu – par hipoglikēmiju.
Pamanīt un neitralizēt "kluso slepkavu"
Ārstam ir svarīgi novērtēt cilvēka glikēmiju, jo tā liecina par glikozes līmeni regulējošo sistēmu darbību. Hiperglikēmija jeb paaugstināts glikozes līmenis asins plazmā var liecināt par cukura diabētu.
Paaugstināts glikozes līmenis asins plazmā gan nenozīmē, ka šūnām pietiek glikozes, bet gan to, ka pietrūkst insulīna un bez šī “durvju vērēja” šūnas cieš badu. To sauc par cukura diabētu. Ne velti šo slimību mēdz dēvēt par kluso slepkavu – sākotnēji hiperglikēmija var noritēt bez izteiktiem simptomiem, taču pamazām grauj cilvēka organismu – nieres, nervus, acis, ādu, asinsvadus. Šī iemesla dēļ to ir svarīgi pamanīt laikus. Iespējams, tad pietiks vien ar dažām korekcijām dzīvesveidā, bet varbūt būs jāsāk nopietnāka ārstēšana.
Ikgadējā pārbaudē ģimenes ārsts, nosūtot uz asins analīzi, visticamāk, atzīmēs, ka jānosaka glikozes daudzums asins plazmā. Medicīniskās vadlīnijas iesaka cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma šo analīzi veikt reizi pusgadā, savukārt jaunākiem par šo vecumu gadījumos, kad ir liekais svars vai iepriekšējās reizēs glikēmija bijusi tuvu hiperglikēmijas robežai vai ja ir kāda no pazīmēm, kas varētu liecināt par cukura diabētu – svara zudums bez iemesla, slāpes, bieža urinēšana, plāna sausa āda.
Analīzi glikozes līmeņa noteikšanai asins plazmā jānodod tukšā dūšā – kad iepriekšējā ēdienreize ir bijusi vismaz pirms 8 stundām. Laboratorijā asinis šai analīzei ņems no vēnas.Par normālu uzskatīs glikēmiju 3,30 – 5,89 mmol/L. Ja divas reizes glikēmija tukšā dūšā bijusi virs 7,0 mmol/L, tad jāveic vēl papildu izmeklējumi diabēta diagnosticēšanai – glikozes slodzes tests un glikozētais hemoglobīns.
Ir svarīgi nevis akli ticēt analīzes rezultātam, bet izrunāties ar ārstu – var būt dažādi faktori, kas ietekmējuši cukura līmeni. Piemēram, ja cilvēks par tukšu dūšu uzskata pirms divām stundām ieturētas vieglas brokastis vai tikai saldu kafiju, tad ir pilnīgi normāli, ja viņam glikēmija būs pat līdz 11,1 mmol/L.
Pārbaude ar glikometru
Mūsdienās ātri un ērti glikozes līmeni asins plazmā var noteikt ar glikometriem – nelielām ierīcītēm. Tajā iesprauž teststrēmeli, “uzšķūrē” uz tās asins pilienu un nepilnas minūtes laikā ekrānā var ieraudzīt rezultātu. Šos glikometrus izmanto gan ģimenes ārsti, gan neatliekamās palīdzības mediķi, gan citi. Daudzi diabētiķi ar šo ierīci mēra savu glikēmiju pat vairākas reizes dienā, lai varētu precīzāk kontrolēt slimību. Diabētiķi, kas veic glikēmijas paškontroli, zina savu individuālo normu, uz kuru viņiem jātiecas katrā situācijā, un piekoriģē to ar atbilstošu ēšanu, kustībām vai pielāgojot injicējamā insulīna devu.
Arī daudzās aptiekās piedāvā veikt šo eksprespārbaudi. Uzskata, ka šie eksprestesti nav tik precīzi. Viens no iemesliem – tajos netiek izmantotas venozās, bet gan kapilārās asinis, arī dažādu ražotāju glikometri var atšķirties. Tomēr reizēm ir svarīgs ātrs rezultāts vai arī saprast glikēmijas dinamiku. Saprast, vai glikēmija pietuvojusies bīstamajai apakšējai robežai vai augšējai. Jāatceras, ka cukura līmenis kapilārajās asinīs (nosakot ar glikometru) tukšā dūšā ir par 1,0 mmol/l zemāks nekā plazmā, savukārt 2 stundas pēc ēšanas cukura līmenis gan kapilārajās asinīs, gan plazmā ir vienāds.
Pieaugušiem veseliem cilvēkiem vidējā diennakts glikēmija ir aptuveni 5,5 mmol / L (100 mg / dl).
Glikēmija svārstās diennaktī daudzas reizes, atkarībā, vai mērīts pirms vai pēc ēdienreizes, atkarībā no fiziskās slodzes, medikamentiem un citiem faktoriem.
Normālas glikēmijas robežas ir 4 – 8 mmol/L, bet glikēmija tukšā dūšā ir 3,30 – 5,89 mmol/L.
Dažādās mērvienības
Glikēmiju var mērīt gan miligramos uz dekalitru – mg/dL vai milimolos uz litru (mmlol/L). Zinātniskos žurnālos un publikācijās biežāk lieto milimolu uz litru.Pārrēķina, izmantojot koeficientu 18. Viena glikozes C6H12O6 mola masa ir 180 grami. 1 mmol/L =18 mg/dL.
72 mg/dL = 4 mmlol/L (norma) 90 mg/dL = 5 mmlol/L (norma)108 mg/dL = 6 mmlol/L (norma)126 mg/dL = 7 mmlol/L144 mg/dL = 8 mmlol/L 180 mg/dL = 10 mmlol/L 270 mg/dL = 15 mmlol/L288 mg/dL = 16 mmlol/L360 mg/dL = 20 mmlol/L 396 mg/dL = 22 mmlol/L 594 mg/dL = 33 mmlol/LNorma un novirzes no normas
Galvenais hormons, kas ir atbildīgs par glikozes utilizāciju un glikozes homeostāzes regulāciju, ir insulīns. Insulīna iedarbībā glikozes koncentrācija asinīs samazinās, savukārt pārējie hormoni – glikagons, kortizols, adrenalīns, augšanas hormons un tiroksīns – glikozes koncentrāciju paaugstina.
Norma tukšā dūšā: 3,30 – 5,89 mmol/L
Paaugstinātas vērtības
1. Cukura diabēts.2. Pankreatīts (aizkuņģa dziedzera iekaisums).3. Endokrinoloģiskas patoloģijas (akromegālija, tireotoksikoze, feohromocitoma, hiperaldosteronisms, Icenko-Kušinga sindroms).4. Hroniska nieru mazspēja.
Pazeminātas vērtības
1. Insulinoma.2. Adrenālā kortikolā nepietiekamība.3. Hipopituitarisms.4. Ekstrapankreasa neoplazma.5. Smagas aknu slimības.6. Alkohola lietošana.7. Reaktīvā hipoglikēmija:8. Fermentu deficīts (Girkē sindroms).
Kas ir glikozētais hemoglobīns (HbA1c)?
Asins sarkanais pigments hemoglobīns normālos apstākļos spēj saistīties gan ar skābekli, gan ogļskābo gāzi, un šī īpašība ļauj asinīm pārnēsāt šīs gāzes un nodrošināt audu elpošanu. Tomēr vislabāk un neatgriezeniski hemoglobīns saistās ar glikozi, kļūstot par glikozēto hemoglobīnu HbA1c (angliski Glycated Haemoglobin). Katru reizi, kad asinīs ir paaugstināts glikozes līmenis, rodas vairāk glikozētā hemoglobīna. Tā kā eritrocītu vidējais mūžs ir trīs mēneši, sacukuroto sarkano asinsķermenīšu vietā stājas glikozes neskartie, bet pēc HbA1c lieluma ārsti novērtē glikozes vidējo līmeni pēdējos trijos–četros mēnešos. Parasti šo analīzi ik pēc trijiem mēnešiem nosaka diabētiķiem, lai novērtētu, cik sekmīga ir ārstēšana.
Norma veselam cilvēkam ir zem 6 % ( 4 % līdz 5,9 %.)Diabēta pacientam, kam ir labi kompensēts diabēts ≤6,5%, apmierinoši kompensēts diabēts ir 6,5 – 7,5 %, slikta diabēta kompensācija vairāk nekā 7,5 %, un tas nozīmē, ka jāmaina diabēta ārstēšanas mehānisms.
Analīzes rezultāti nav atkarīgi ne no diennakts laika, kad tā ņemta, ne ēdienreizēm un fiziskās slodzes.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Veselības akadēmijas" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
