Pēdējos gados ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas Savienības iedzīvotāji ziņās lasa virsrakstus par zāļu nepieejamību. Problēma īpaši akūti izpaudās tieši Covid-19 pandēmijas laikā, kad medikamentu pieprasījums krasi mainījās, savukārt loģistikas jautājumi bija apgrūtināti. Tomēr situācijas eskalēšanās publiskajā vidē nenozīmē, ka problēma nav pastāvējusi jau pirms tam. Tas tikai norāda, ka līdzšinējie mehānismi nozares regulējumā ir izrādījušies neatbilstoši mainīgajai situācijai un ir neefektīvi.
Lai arī Eiropas Savienībā pastāv savstarpēja brīvu preču kustība, tas klasiskā veidā neattiecas uz zāļu nozari, liedzot adekvāti pielāgoties jauniem zāļu tirgus izaicinājumiem un operatīvi piemeklēt risinājumus. Savukārt valsts kompensējamo medikamentu budžetu sadalījumi ne vienmēr ļauj segt pacientu vajadzības, kā tas skaidri redzams Latvijas gadījumā. Šo iemeslu dēļ nepieciešams domāt par zāļu nodrošinājuma regulējuma maiņu ne tikai Eiropas, bet arī pašmāju līmenī.
Pēdējie gadi pierādījuši, ka nozarē trūkst sistemātiskas, pārdomātas pieejas zāļu iztrūkuma risku mazināšanā, kas īpaši uzskatāmi redzams pandēmijas un Krievijas – Ukrainas kara aspektā. Līdzīgi kā jebkura nozare, arī farmācija ir saskārusies ar augstu inflāciju, ekonomikas transformāciju un ģeopolitisku nestabilitāti. Nozare piedzīvojusi arī iepriekš neparedzētu pieprasījuma pieaugumu, secīgi tam turpinot pieaugt arī medikamentu pārvaldības un regulēšanas prasībām, kuru izpildei šajos apstākļos nepietiek vajadzīgo resursu. Eiropas valstis ir pārtraukušas sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, kur bija attīstīta ķīmiskā rūpniecība un no kurienes tika iepirktas daudzas zāļu izgatavošanai nepieciešamās vielas. Tiek meklēti alternatīvi piegādātāji, kas sadārdzina jau tā augošās ražošanas izmaksas. Arī piegāde no tādām valstīm kā Indija un Ķīna, kur tiek iegādātas izejvielas vai notiek medikamentu ražošana, ir apgrūtināta. Šīs problēmas varētu samazināt, ja medikamenti vai to ražošanai nepieciešamās vielas tiktu izgatavotas Eiropas Savienībā. Tas ļautu samazināt uzraudzības un kontroles jautājumus, kā arī atvieglotu loģistikas problēmas. Neapšaubāmi, tas motivētu attīstīties arī vietējos Eiropas valstu ražotājus, palielinot to ražošanas apjomus un ceļot valsts IKP. Lai arī globalizācija ir ļoti pozitīva tendence, pēdējie gadi pierādījuši, ka globāla mēroga procesi vairs nav tik efektīvi un nepieciešams koncentrēties uz Eiropas resursu attīstību. Jāatzīmē, ka šāda veida attīstības procesiem nepieciešams arī valsts atbalsts.
Pēdējās desmitgadēs valstis aktīvi atbalsta patentbrīvo medikamentu izmantošanu, tiem veidojot aptuveni 70% no Eiropas zāļu tirgus. Farmācijas uzņēmumam, nākot klajā ar inovatīvu produktu, tiek piešķirts tirgus ekskluzivitātes periods, lai atgrieztu pētījumu procesā ieguldītās investīcijas. Kad šis periods beidzas, tirgū drīkst ienākt kopijas jeb patentbrīvie medikamenti, kuriem savā pētījuma etapā jāpierāda tikai līdzība oriģinālajam produktam. Tā kā investīcijas ir mazākas, tirgū vienlaikus ienāk vairāki līdzīgi produkti, samazinot medikamenta cenas. Valstis cenšas medikamentu iepirkumu cenas padarīt vēl mazākas, kompensācijas sistēmās iekļaujot tikai lētākos no lētākajiem medikamentiem. Tādējādi kopš 2009. gada medikamentu nolīgtās cenas bijušas praktiski nemainīgas. Ja salīdzinām nozares, nekustamo īpašumu cenas Eiropas Savienībā kopš 2010. gada pieaugušas par 48%, bet vidējā inflācija Eiropas Savienībā 2022. gadā sasniegusi 10%. Tikmēr medikamentu ražotāji pēdējos četrpadsmit gadus ir spiesti operēt, nepaaugstinot medikamentu cenas. Šī brīža globālajā krīzē uzņēmumiem neatmaksājas atrasties nelielu valstu, piemēram, Latvijas tirgos, un viņi to pamet. Rodas atvērts jautājums – kāda ir valsts politika, stratēģija un darbības plāns, lai mazinātu riskus, ka konkrēti medikamenti vai pat to grupas aizies no Latvijas tirgus vai citi medikamenti te neienāks vispār? Kāda ir biznesa vide farmācijas kompānijām, kas gatavas būt zāļu tirgū Latvijā?
Diemžēl apsvērumi par zāļu cenām un zāļu finansiālo pieejamību pacientam nav vienīgā Eiropas tirgus problēma. Lai arī kā vienu no Eiropas Savienības plusiem vienmēr esam uzsvēruši kopējā tirgus iespējas, šis mehānisms farmācijas nozarē ir regulēts atšķirīgi. Realitātē esam sapinušies nosacījumos, regulējumos, aizliegumos un uzraudzības pasākumos, nespējot adaptēties situācijai jeb pacientu vajadzībām. Kā zinām, normatīvo aktu izstrādes un apstiprināšanas process ir salīdzinoši garš. Tas nozīmē, ka šodienas prasības nozarei noteiktas pirms piecpadsmit, desmit vai pieciem gadiem. Manuprāt, te arī slēpjas pretruna. Ir neatbilstība realitātes situācijai. Regulējums un prasības ir atbilstošas vakardienai, un ierēdniecība tās piemēro profesionāli. Sistēmā nav vietas atvērtai domāšanai, lietderības izvērtējamam un ilgtermiņam atbilstošiem lēmumiem. Adaptēšanās un izmaiņas nenotiek vai notiek pārāk lēni. Kā nodrošināt lielāku sistēmas elastību?
Lai samazinātu viltotu medikamentu iekļūšanu tirgū, Eiropā jau spējam izsekot jebkuras individuāla medikamenta paciņas “ceļam” no ražotāja līdz aptiekai. Medikaments no šīs izsekošanas uzskaites tiek noņemts tikai tad, kad tas nokļūst pacienta rokās vai iziet ārpus Eiropas Savienības robežām. Šis piemērs skaidri parāda, ka mums ir pieejami rīki, kas ļauj droši izsekot līdzi zāļu kustībai. Tādēļ mums būtu jāiet soli uz priekšu medikamentu pieejamības nodrošināšanā un jāsniedz iespēja ražotājam, pēc nepieciešamības, produktus piegādāt citām valstīm paredzētos iepakojumos. Piemēram, ja zāļu ražotājam ir problēmas Latvijas tirgum piegādāt iepakojumus latviešu valodā, viņš var tādu pašu produktu piegādāt ar iepakojumu, kas ražots igauņu vai lietuviešu tirgum, ar nosacījumu, ka lietošanas pamācība ir pieejama latviešu valodā. Šāds pagaidu regulējums tika pieņemts pandēmijas laikā, un, lai arī nozares izaicinājumi nav samazinājušies, šobrīd tas ir atcelts. Šāds risinājums ne tikai veicinātu zāļu pieejamību aptiekās, bet samazinātu ražotāju izmaksas, motivējot tos uzturēties mūsu tirgū. Tāpat būtu nepieciešams pārskatīt zāļu izplatīšanas atļaujas dokumentācijas prasības, jo nereti nonākam situācijā, kad varētu no kādas ES valsts ievest iztrūkstošos medikamentus, bet pieejamos iepakojumus jau iegādājušies, piemēram, igauņu kolēģi, jo viņiem sistēma ir daudz elastīgāka. Tikmēr Latvijas pacients atkal paliek bez zālēm. Tas nozīmē, ka regulējums jāveido ar uzticību komersantam, lai mēs nezaudētu konkurencē par pieejamiem zāļu iepakojumiem. Sabiedriskā un publiskā sektora sadarbības potenciāls ir daudz lielāks, nekā mēs par to šodien domājam.
Zāļu finansiālā pieejamība pacientiem nereti tiek ierobežota ar medikamentu kompensācijas sistēmas aspektiem. Jau gadu desmitus runājam pa nepieciešamību palielināt kompensējamo zāļu budžetu, atbalstīt jaunu, inovatīvu medikamentu iegādi. Budžets ir ticis palielināts, bet nepietiekami, un problēmas palikušas nemainīgas. Latvijas pacientiem nav noteikti līdzmaksājumu griesti, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Kompensējamajiem medikamentiem atvēlētā summa nav pietiekama. Arī ražotājiem valsts nespēj sniegt atbalsta mehānismus, kas tos mudinātu ienākt vai palikt nelielajā Latvijas tirgū. Pacienti, kuriem ir būtiska medikamentu cenas kompensācija, dažādu iemeslu dēļ palikuši “aiz strīpas”. Mums būtu nepieciešama veselības aprūpes sistēma, kas adaptētos konkrētajai situācijai un pacienta vajadzībām. Visus gadus viens no galvenajiem argumentiem sistēmas stagnācijai ir finanšu līdzekļu trūkums. Situācija ir saprotama, bet par šo problēmu tiek runāts gadiem ilgi. Atliek secināt, ka problēma nav tikai atvēlētajā resursu apjomā, bet arī sistēmā. Iespējams, būtu nepieciešams veidot jaunu sistēmu, kas ar atbilstoša budžeta iespējām ļautu nodrošināt pacientu pamata vajadzības. Par to būtu jāiestājas ne tikai pacientiem, ārstiem, farmaceitiem un farmācijas uzņēmumiem, kā tas noticis līdz šim. Kā ietekmēt politiskos lēmumus, lai pacientiem būtu iespēja saņemt atbilstošu terapiju? Kā šajā pārmaiņu laikā, kad ieviestie pārrobežu modeļi izrādās vairs nav efektīvi, meklēt izaicinājumiem nacionālus risinājumus?
Mēs vēlētos, lai profesionāli tiktu analizēti pieejamie biznesa dati, to dinamika un tendences, veikta salīdzināšanās ar labas prakses modeļiem. Un pats galvenais – lai tiktu izmantotas mūsdienīgas pārvaldības metodes, kas atbilst šodienas izaicinājumu situācijai, ilgtermiņā domājot par nacionālu zāļu politiku, stratēģiju un konkrētu darbības plānu. Valstij ir vajadzīgi veseli cilvēki, kā arī uzņēmēji, kas vēlas te attīstīt savu potenciālu
