Lai arī Eiropas kopējās drošības jautājums aktualizējies jau vairākus gadus, mēs, Eiropa, atkal esam nonākuši jaunā realitātes izpratnē, un mūsu nākotne ir atkarīga no izlēmīgas un koordinētas rīcības. Vēlos akcentēt, ka Eiropas drošības pamats ir arī veselības sistēmas noturība un gatavība ārkārtas situācijām. Mēs redzam, ka ES dalībvalstu intereses, prioritātes un vajadzības ir atšķirīgas – reizēm vienoties par visas valstis apmierinošiem lēmumiem ir ļoti liels izaicinājums. Tomēr gan kā veselības ministram, gan Latvijas iedzīvotājam man ir svarīgi, lai Eiropa ieslēdz "nākamo ātrumu" ne tikai attiecībā uz aizsardzību, bet arī veselības nozares noturību.
Viens no apjomīgākajiem un sarežģītākajiem jautājumiem Eiropas Padomes darba kārtībā ir zāļu pieejamība – tiek gatavota apjomīgākā farmācijas sektora tiesību aktu pakotne pēdējo 20 gadu laikā, un esam gandarīti, ka tās virzību Polija, kas pašlaik ir prezidējošā valsts Eiropas Padomē, ir noteikusi par prioritāti.
ES dalībvalstīm atšķiras viedokļi par iespējamiem risinājumiem, bet vismaz ir panākta vienprātība, ka nedrīkst atstāt novārtā tik būtiskus jautājumus kā zāļu piegādes ķēžu noturība, ražošanas kapacitātes celšana un zāļu trūkuma mazināšana.
Īslaicīgi zāļu piegāžu pārrāvumi ir izaicinājums visur Eiropā, tomēr Latvijā spējam nodrošināt regulāras piegādes 98% medikamentu. Tomēr, tāpat kā citas mazākās ES dalībvalstis, saskaramies ar grūtībām saņemt inovatīvos medikamentus – tikai 30% no visām ES centralizēti pieejamām zālēm tiek izplatīti Latvijā. Paļaušanās uz ierobežotu skaitu zāļu piegādātāju būtiski palielina veselības sistēmas ievainojamību – mēs nedrīkstam pieļaut zāļu deficītu pārrautu piegādes ķēžu dēļ.
Kopā ar līdzīgi domājošām valstīm – Kipru, Horvātiju, Dāniju, Grieķiju, Maltu un Slovēniju – strādājam pie tā, lai padarītu zāles pieejamākas mazākajās ES dalībvalstīs, – prasām farmācijas pakotnes tiesību aktos iekļaut pienākumu ražotājiem pēc dalībvalsts pieprasījuma obligāti piegādāt zāles. Kaut arī mums ir dažādi mehānismi, kā veicināt zāļu nonākšanu tirgū, piemēram, Zāļu valsts aģentūra var uzrunāt reģistrācijas apliecību īpašniekus vai kopā ar citām ES dalībvalstīm organizēt kopīgu iepirkumu, realitātē tas ne vienmēr garantē rezultātu.
Marta beigās neformālajā veselības ministru sanāksmē Polijā uzsvēršu medikamentu pieejamības risinājumu neatliekamību arī drošības spēju stiprināšanas kontekstā. Šajā sanāksmē detalizētāk spriedīsim arī par rīcības plānu medikamentu nodrošināšanai mazajām ES dalībvalstīm.
Šobrīd mazo valstu balsi sadzirdējuši arī Eiropas ražotāji un izteikuši gatavību iesaistīties mehānismu izstrādē, lai pacientiem vienlīdzīgi visā Eiropā būtu pieejami gan kritiskie, gan inovatīvie medikamenti.
Esmu vairākkārt atgādinājis saviem kolēģiem, pārējiem ES veselības ministriem un turpināšu uzstāt – ir vajadzīgs skaidrs un reālistisks rīcības plāns, kā mēs nodrošināsim iedzīvotājus ar medikamentiem kā miera laikā, tā – jo sevišķi – ārkārtas situācijās. Tie laiki, kad varējām problēmas risināt nacionālā līmenī, katrs strādājot pats par sevi, ir beigušies, jo drošība ir mūsu kolektīvā atbildība.
ES pašlaik atrodas zem ļoti liela spiediena pasaulei pierādīt, ka mēs spējam būt izlēmīgi, ātri un vienoti, un tas pavisam noteikti attiecas arī uz veselības nozari.
