"Zināmais nezināmajā" (Latvijas Radio raidījums) Covid-19 pandēmijas laikā nevakcinēties izvēlējās arī cilvēki, kuri tic zinātnei un citos jautājumos spēj būt pat ļoti racionāli. Viens no iemesliem šādi rīcībai – viņu personiskā pieredze vai informācija, kas nāca no tuviniekiem, spēlēja nozīmīgāku lomu nekā zinātnieku racionālie argumenti. Nereti personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" pauda zinātnieki. Lielu lomu nospēlēja personīgā pieredze
Latvijas Universitātes (LU) pētnieki ir nākuši klajā ar pētījumu, kas skaidro, kāpēc cilvēki ilgstoši vilcinājās vakcinēties Covid-19 pandēmijas laikā, par pamatu ņemot filozofijas teorijas fenomenoloģijā, stāstīja filozofs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pasniedzējs Andrejs Balodis un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, RSU pasniedzējs un pētnieks Uldis Vegners.
"Fenomenoloģijā ir tāds jēdziens kā dzīves pasaule. Tā ir, pirmkārt, nevis objektīvā pasaule, ko pēta zinātnieki, bet tā pasaule, kādu mēs to pieredzam katrs individuāli. Tur var būt gan kulturālas, gan individuālas atšķirības tajā, kā dzīves pasauli mēs pieredzam," stāstīja Vegners.
Dzīves pasaule ir tā, kura mums visiem šķiet pašsaprotama, acīmredzama un ierasta, un mēs to pieņemam tādu, kāda tā ir, nemēģinot meklēt tajā problēmas vai analizēt to.
"Tieši šī dzīves pasaule ir viens no elementiem, kas nospēlēja lomu, kāpēc cilvēki nevēlējās vakcinēties.
Viena lieta ir tas, ko zinātnieki stāsta – abstraktās, zinātniskās zināšanas, statistika un tā tālāk. No otras puses, ir šī konkrētā, tiešā pieredze, dzīves pasaules pieredze, kurā cilvēks redz – pagaidiet, es ar Covid-19 nesaslimu vai arī mani draugi nesaslima, vai, piemēram, es vakcinējos, bet tāpat saslimu, tad kāda jēga?" skaidroja Vegners.
Runā par sabiedrību, nevis indivīdu
Sanāk, ka iemiesotā dzīves pasaules pieredze nonāk konfliktā ar zinātniskajām atziņām. Turklāt bieži vien, domājot par sabiedrības veselību, tiek runāts un spriests par sabiedrību kopumā, nevis par indivīdu – par katru cilvēku individuāli.
"Tur veidojas zināms paradokss, jo, no vienas puses, tas, kas ir labi sabiedrībai, var nebūt labi indivīdam. Līdz ar to nav tā, ka tas tiešā veidā pārtulkojas no viena līmeņa uz otru. Tur veidojas problēma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc reizēm ir tik grūti pārliecināt un panākt, ka cilvēki seko noteiktiem norādījumiem, lai uzlabotu kādu epidemioloģisku situāciju valstī," norādīja Vegners.
Balodis uzsvēra, ka vienlaikus nav runa tikai par individuālo cilvēku un viņa izvēlēm. Latvijā, pētot to, kādēļ cilvēki atteicās vai vilcinājās vakcinēties, ir vērojamas arī kopīgas tendences.
"Mēs redzējām, ka motīvi pārklājās. Bieži vien tiek uzskatīts, ka cilvēki, kas nevakcinējās, ir kaut kādi iracionāli vai nespēj noticēt zinātnei, bet, kad mēs viņiem jautājām šos anketas jautājumus par ķermenisko pieredzi, par viņu iemiesotību, par to, kā viņi redz un iztēlojas tās vakcīnas sekas, kāpēc viņi baidās vai uztraucas, tad mēs redzējām, ka šajā pieredzē ir racionāli argumenti. Viņi balstās uz to, ko viņi paši ir pieredzējuši," skaidroja Balodis.
Respektīvi ir cilvēki, kas izvēlējās nevakcinēties, lai gan tic zinātnei un citos jautājumos spēj būt pat ļoti racionāli.
Vienkārši šajā konkrētajā jautājumā viņu personiskā pieredze vai informācija, kas nāk no tuviem cilvēkiem, spēlēja nozīmīgāku lomu nekā zinātnieku racionālie argumenti.
Paša argumenti vienmēr šķitīs racionāli
LU profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš atzina, ka visiem ir vēlme būt racionāliem.
Lai arī kādus lēmumus mēs pieņemtu, mēs būsim tendēti tiem atrast kaut kādu racionālu pamatojumu.
Šajā gadījumā tie varēja būt, piemēram, "kāds mans paziņa vakcinējās, bet viņam tāpat bija problēmas" vai "kāds paziņa, kurš nevakcinējās, nemaz nesaslima".
"Tie visi faktiski ir racionāli argumenti. Tie varbūt nav racionāli zinātnes izpratnē, bet indivīda izpratnē tie ir racionāli argumenti, ar kuriem indivīds nodrošina to, ka šo lēmumu viņš var pamatot sev un arī citiem. Teiksim tā, viņš izvairās no kognitīvās disonanses individuālā līmenī un tajā pašā laikā domā arī par savu publisko tēlu, kāds viņš izskatās citu acīs," skaidroja Dimdiņš.
Vienlaikus nevar vispārināt un teikt, ka visi cilvēki, pieņemot kādu lēmumu, vienmēr par svarīgāku argumentu uzskatīs to, ko paši ir pieredzējuši vai ko teikuši tuvinieki, un zinātni atstās otrajā plānā.
"Tik vienkāršoti mēs nevaram teikt, jo tas būs atkarīgs gan no cilvēka pieredzes, gan no viņa vērtībām, gan no kultūras orientācijas: vai viņš vairāk ir tendēts domāt par to, ko teiks citi, vai par to, ko es uzskatu, kas man pašam ir svarīgi; vai viņam ir svarīgi nodemonstrēt savu pārākumu pār citiem tādā ziņā, ka "re, es izrādījos gudrāks"; vai viņam ir svarīgi nodemonstrēt savu neatkarību no citiem – "re, neatkarīgi no tā, ko citi saka, es izdarīju to, kas man personīgi šķiet pareizāk". Visur ir nianses," analizēja Dimdiņš.
Vēl jāņem vērā tas, ka situācija arī individuāli vienmēr var mainīties. Cilvēks var būt ar vienu pārliecību, bet pusgadu vēlāk gan individuālās pieredzes, gan sociālā diskursa un kādu notikumu rezultātā var mainīt šo pārliecību un nostāju.
Vesels iemeslu, faktoru un šķēršļu kopums
RSU asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne atzina, ka tas cilvēks, kurš izdomās, kā ātri un viegli panākt, lai visi cilvēki konkrētās situācijās rīkotos par labu kopējai sabiedrības veselībai, nevis balstoties savās interesēs vai savā personīgajā pieredzē, noteikti saņems vismaz Nobela prēmiju.
"Būt sabiedrības veselības speciālistam ir ārkārtīgi smagi un sarežģīti, jo cilvēku lēmumi attiecībā uz savu vai apkārtējo cilvēku veselību – tur nav viens cēlonis.
Tāpat kā jebkurai slimībai nav tikai viens cēlonis, bet ir faktoru kopums, arī ar vakcināciju ir līdzīgi. Patiesībā tā ir ar jebkuru veselības uzvedību – veselīgu ēšanu, fizisko aktivitāti, ar ko mums ir milzīgas problēmas valstī, jo 60% ir ar lieko ķermeņa masu," skaidroja Ķīvīte-Urtāne.
Daudzie un dažādie cēloņi, iemesli un šķēršļi, kāpēc cilvēki pieņem pretējus lēmumus valsts institūciju rekomendētajiem, tiek pētīti, lai zinātu, kā tos apiet un padarīt sabiedrības veselību labāku, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti.
"Parasti attiecībā, piemēram, uz vakcināciju runā par trīs līmeņu šķēršļiem. Tie būtu makro, mezo un mikro līmeņi. Visiem ir tiešām nozīmīga loma, un no tā visa cilvēkam ir jāizvelk kopsavilkums un jāpieņem lēmums. Tas ir sarežģīti gan katram cilvēkam, gan speciālistiem," atzina Ķīvīte-Urtāne.
Jādomā makro, mezo un mikro līmeņos
Makro līmeņa šķēršļi ir mūsu kultūras, politikas un jebkāda veida sociālās situācijas – tātad situācija valstī kopumā. Piemēram, daudzi cilvēki valstī nav apmierināti ar valdības darbu, tāpēc noticēt, ka tas, ko rekomendē valdība, man tiešām šoreiz nāks par labu, ir apgrūtinoši. Izmainīt sabiedrības uzticības līmeni valdībai ir ārkārtīgi grūti un tas prasa laiku, norādīja Ķīvīte-Urtāne.
Mezo līmenis ir strukturālie, praktiskie šķēršļi, kas ir diezgan vienkārši.
Piemēram, cilvēki neiet vakcinēties, jo ārstniecības iestāde ir ārkārtīgi tālu no viņu dzīvesvietas, lai to izdarītu, ir jāņem brīvdiena no darba un tamlīdzīgi.
"Tātad darba laiks, attālums – ļoti praktiskas lietas, ko tiešām varam mainīt. Protams, tam ir budžeta ierobežojumi valstij un citas lietas, bet pie šī mēs tiešām varam strādāt," stāstīja Ķīvīte-Urtāne.
Mikro līmenis ir individuālais līmenis, kas attiecīgi ir jau iepriekš minētā personīgā pieredze, tuvinieku sniegtā informācija un vēl ārkārtīgi daudz un dažādi iemesli.
"Pie tiem individuālajiem šķēršļiem ir ļoti daudz iemeslu, sākot ar vienkāršām lietām. Piemēram, ļoti lielu lomu spēlē informētība, zināšanas, veselības pratība, attieksme, vērtības, un tad seko dziļās lietas par pieredzi un tamlīdzīgi," norādīja Ķīvīte-Urtāne.
Lai uzlabotu cilvēku vēlmi sekot speciālistu un institūciju norādēm sabiedrības veselības jautājumos, ir jāstrādā ar visiem trim līmeņiem – jāievieš ilgtermiņa pasākumi, kā panākt uzticēšanos valdībai un valsts iestādēm; jānovērš praktiskie šķēršļi; jāizglīto sabiedrība un jārada motivācija indivīdu līmenī, apkopoja Ķīvīte-Urtāne.
Nevakcinēšanās kā pašapziņas atgūšana
Vegners norādīja, ka liela kļūda ir to cilvēku, kas izvēlējās, piemēram, nevakcinēties pret Covid-19, izvēli nonicināt, apsmiet vai censties mainīt piespiedu kārtā. Piespiešana vai sodīšana tikai pastiprina vēlmi aizstāvēt savu viedokli un principus.
"Ļoti daudzi mūsu pētījuma dalībnieki norādīja, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi vairs negrib vakcinēties. Viņi saka, ka tas vairs nav par vakcīnu, tas ir par to, ka kāds mēģina apdraudēt mani.
Nevakcinēšanās attiecīgi tad kļūst par veidu, kā atgūt pašapziņu, atgūt savu pieredzi, kas tiek noniecināta un pazemota, un apdraudēta," skaidroja Vegners.
Tas ir veids, kā cilvēkam, kurš jūtas apspiests vai apsmiets, parādīt, ka viņš ir autonoms, spējīgs un varošs pats pieņemt lēmumus un turēties pie tiem.
"Tādēļ es domāju, ka ļoti svarīgi ir, nevis runāt par kovidiotiem, kartupeļiem un tā tālāk, kā mūsu dalībnieki stāstīja, kā viņi vai viņu grupa nosacīti tika apzīmēti, bet ir svarīga solidaritāte, ieklausīšanās, iedziļināšanās, lai tiešām saprastu, kāpēc tie cilvēki nevakcinējas," norādīja Vegners.
Balodis piekrita, piebilstot, ka neapšaubāmi vakcinācija pret Covid-19 izrādījās sabiedrību šķeļošs jautājums, kas radīja polarizāciju, un daļa sabiedrības vakcināciju tiešām uzskatīja par uzspiestu un savu brīvību apdraudošu.
"Viena no rekomendācijām, ko mūsu pētījums varētu piedāvāt, ir – ņemt vērā šīs individuālās pieredzes, kādi varētu būt tie iemesli. Padomāt dziļāk komunikācijā," norādīja Balodis.
