Pasaules latviešu ārstu 10. kongresā pirmo reizi latviešu valodā vairākkārt tika pieminēta kvaternārā (pareizāk jau būtu teikt – kvartārā jeb ceturtā līmeņa) profilakse (QPP – Quaternary Prevention). Kā allaž, tā tika minēta plašākā kontekstā, īpaši to neakcentējot. Kāpēc? Sākšu ar definīciju, pie kuras pieturos es (definīcijas ir vairākas). Atbilstoši tai kvaternārā profilakse ir "pasākumi, kas veikti, lai aizsargātu indivīdus (personas/pacientus) no medicīniskām intervencēm, kas var radīt vairāk kaitējuma nekā laba". Līdz ar to ārsti mēdz šo jautājumu apspriest slēgtā sabiedrībā pie kafijas tases, bet izvairās par to runāt televizora ekrānā vai pat ārstu kongresā.
Lielā mērā runāt par kvaternāro profilaksi ir apgrēcība, jo tā nereti apšauba vispārzināmas atziņas vai dogmas sabiedrības veselībā un medicīnā. Arī šo rindu autors ir allaž centies tautai skaidrot vienas vai otras diagnostikas, ārstniecības, rehabilitācijas nozīmību, kaut nereti šaubījies par dažu manipulāciju, daudzo vienlaikus lietojamo medikamentu, izmeklējumu lietderību. Autors mīl un ciena medicīnas zinātni, jaunās diagnostikas un ārstēšanas metodes, taču jūt nepieciešamību uzrakstīt latviešu valodā aizstāvību tiem, kas cenšas uzdot jautājumu – vai konkrētais izmeklējums un ārstniecības metode nav pārspīlējums? Globālie piemēri meklējami Covid-19 pandēmijā, kad daudzkārt lietojama vienreizēja maska, atsevišķu preču tirdzniecības aizliegumi, sportošanas aizliegumi bērniem, liegumi ārstēt citas hroniskas slimības nekādi nemazināja Covid-19 izplatību, bet radīja citas veselības problēmas. Kā atceraties, Covid-19 – galvenokārt veselības ministra un viņa komandas politisko uzstādījumu dēļ – radīja arī sabiedrības sadalījumu vakcīnu aizstāvjos un "antivakseros". Šo rindu autors ir kaismīgs vakcinācijas aizstāvis, bet kategoriski iebilst pret nācijas dalījumu "labajos" un "sliktajos".
Šeit uzreiz vēlos sniegt dažus pozitīvus kvaternārās profilakses piemērus:
• ārsts atsakās nozīmēt nevajadzīgas antibiotikas vīrusu infekcijas gadījumā, tādējādi samazinot antibiotiku rezistences risku un nekaitējot pacienta mikrobiomam;
• ārsts informē pacientu par noteiktu skrīningu ieguvumiem un riskiem, lai pacients var pieņemt apzinātu lēmumu;
• ārsts veic rūpīgu visu pacienta zāļu (tostarp citu speciālistu nozīmēto medikamentu un pacienta paša izvēlēto uztura bagātinātāju) pārskatu, lai samazinātu polifarmāciju gados veciem cilvēkiem;
• ārsts izvairās no nevajadzīgām operācijām, ja konservatīvā ārstēšana ir efektīva.
Uzreiz jānorāda, ka pasaules literatūrā profilaksi mēdz definēt un aprakstīt atšķirīgi, tādēļ lūdzu lasītājus pievērsties tam profilakses līmeņu iedalījumam, ko par labu uzskata šo rindu autors (pieci profilakses līmeņi):
• primordālā profilakse, kuras mērķis ir vispirms novērst riska faktoru attīstību, tādējādi samazinot slimības rašanās varbūtību. Vienkāršoti – tās ir rūpes par ūdens un gaisa tīrību, cīņa pret globālo klimata krīzi, plastmasas un pesticīdu piesārņojumu utt.;
• primārā profilakse, kas vērsta uz slimības attīstības novēršanu jau sākotnējā stadijā, bieži izmantojot dzīvesveida izmaiņas, piemēram, uzturu, fiziskās aktivitātes un smēķēšanas atmešanu. Terminu "primārā profilakse" 20. gadsimta 40. gadu beigās ieviesa "Leavell & Clark", un to lietoja, lai aprakstītu "pasākumus, kas piemērojami konkrētai slimībai vai slimību grupai, lai novērstu slimības cēloņus, pirms tie skar cilvēku";
• sekundārā profilakse ietver slimības agrīnu atklāšanu un ārstēšanu, bieži izmantojot skrīninga programmas, lai novērstu slimības progresēšanu;
• terciārā profilakse, kuras mērķis ir mazināt ilgstošas slimības vai traumas ietekmi, bieži vien ar rehabilitācijas un komplikāciju ārstēšanas palīdzību;
• kvaternārā profilakse, kuras mērķis ir novērst vai mazināt nevajadzīgu vai pārmērīgu ārstēšanu veselības aprūpes sistēmā, bieži vien rūpīgi izvērtējot ārstēšanas iespējas un izvairoties no pārmērīgas medikamentu lietošanas.
Ideja par slimību un saslimstības profilaksi ir pievilcīga gan politiķiem, gan pacientiem, gan ārstiem, gan žurnālistiem. Ticība agrīnai diagnostikai, daži veselības politikas virzieni un finansiālās intereses ir veicinājušas profilakses pasākumu popularitāti un medicīnas ienākšanu ikdienas dzīvē.
Uzsvars uz profilaksi ir veicinājis periodisko veselības pārbaužu popularitāti – gan politiķi, gan pacienti, gan ārsti mēdz pārvērtēt to ieguvumus un nepietiekami novērtēt to kaitējumu. Šoferu veselības pārbaudes, dažāda veida veselības grāmatiņas un izziņas no ārsta pirms garo distanču skriešanas sacensībām vairumā gadījumu ir darbības ilūzija, kam nav nekādas korelācijas ar cilvēka veselības kontroli. Toties neviens veselības ministrs nav atļāvies publiski pateikt, ka daudz mērķtiecīgāk būtu naudu ieguldīt reālā profilaksē.
Medicīniskās konsultācijas ar veseliem cilvēkiem ir tikšanās starp ārstu un pacientu, kam nav slimības vai veselības traucējumu, kas ir vesels un jūtas labi (šofera tiesību gadījumā nereti izliekas, ka jūtas labi). Slimības gadījumā pacients, visticamāk, gūs labumu no medicīniskās konsultācijas, bet, ja pacients jūtas labi, iespēja gūt papildu labumu no medicīniskās konsultācijas ir maza.
Tomēr pastāv arī iespēja, ka pārmērīgas medicīniskās intervences un pat pārlieka ārstēšana var kaitēt. Turklāt ir arī pacienti, kuri var justies kusli un vārgi, neraugoties uz to, ka viņiem nav slimības. Šiem pacientiem ir arī paaugstināts risks ciest no pārmērīgas diagnostikas un pārmērīgas medicīniskās ārstēšanas. Nepieciešamību mazināt riskus, kad pacients nejūtas vesels, bet nav slimības, 1986. gadā izvirzīja Marks Žamuls (Marc Jamoulle), ieviešot jaunu medicīniskās profilakses kategoriju: kvaternārā profilakse. Ljēžas Universitātes profesors, ģimenes ārsts un Pasaules Ģimenes ārstu asociācijas (WONCA) valdes loceklis Marks Žamuls ir viens no interesantākajiem domātājiem pasaules medicīnā un sabiedrības veselībā, terminologs, arī unikālas grāmatas autors – "Ceļā uz ģimenes medicīnas jēdzienisko sistēmu. Daudzvalodu indeksēšana vispārējā medicīnā/ģimenes medicīnā semantiskā tīmekļa laikmetā" (Towards a system of concepts for Family Medicine. Multilingual indexing in General Practice/ Family Medicine in the era of Semantic Web).
Marka Žamula atziņas un pārdomas par dažādiem profilakses līmeņiem ģimenes ārsta darbā mani ir ļoti iespaidojušas un arī šajā rakstā spiedīsies cauri pa visām vīlēm. Ja man būtu jāpiedalās ģimenes ārstu rezidentūras gala eksāmenā, es noteikti jaunajiem kolēģiem kaut ko pajautātu no Žamula radītās kvaternārās profilakses teorijas. Būtiski, ka savu unikālo pienesumu pasaules ģimenes medicīnai viņš devis jau pagājušā gadsimtā, būdams vēl gauži jauns ģimenes ārsts Beļģijas austrumos.
WONCA Starptautiskajā vispārējās/ģimenes medicīnas vārdnīcā kvaternārā jeb ceturtā līmeņa profilakse ir definēta kā "pasākumi, kas veikti, lai identificētu pacientus, kuriem ir risks saņemt pārmērīgu medicīnisko aprūpi, lai pasargātu viņus no jaunas medicīniskas iejaukšanās un ieteiktu viņiem ētiski pieņemamus ārstēšanas pasākumus". Interesanti, ka daudz plašāka interese par šo ceturtā līmeņa profilaksi primārajā un sekundārajā medicīnas aprūpē ir franču un spāņu valodā runājošajās valstīs, arī publikācijas vairāk ir spāņu un franču valodā.
0. gadsimta vidū medicīnā ienāca slimību profilakse, kas tika iedalīta atbilstoši slimības attīstības procesam – trīs posmi: 1) slimības rašanās; 2) agrīna diagnostika pirms simptomu parādīšanās; 3) komplikāciju un seku novēršana ārstēšanas un rehabilitācijas laikā. To mēs varētu dēvēt par laika secības jeb hronoloģisku profilakses skatījumu. Paradigmas maiņa no hronoloģiskas uz attiecībās balstītu profilaktiskās aprūpes modeli notika pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad kā jauns ieskats ārsta praksē izgaismojās ceturtās pakāpes profilakses jēdziens, kas patiesībā ir kritisks skatījums uz medicīnisko darbību, uzsverot nekaitīguma nepieciešamību.
Kvaternārā profilakse risina fundamentālu jautājumu par to, ko nozīmē – pārāk daudz vai pārāk maz medicīnas. Tātad kvaternārā slimību profilakse ir novēršana, lai ārsta attieksme, ārstēšanas process vai informācijas nodošana netīšām neizraisītu vai nepalielinātu pacienta bažas un bailes par saslimšanu. Ārstam ir jāievēro mērķis nekaitēt pacientam, kā arī objektīvi un kritiski jāizvērtē visi pacienta ārstēšanas procesi un vajadzības. Tas attiecas uz pārlieku ārstēšanu vai nepietiekamu ārstēšanu.
Kopš 1950. gada medicīnas specialitāšu, patoloģiju un tehnoloģiju skaits ir neapturami pieaudzis. Piemēram, Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas piektajā izdevumā slimību skaits ir daudzkāršojies un tagad ir uzskaitītas vairāk nekā 350 slimības.
Ir zināms, ka daži jauni stāvokļi un slimības šajā izdevumā ir pievienotas spēcīga farmācijas lobija spiediena dēļ.
Globālajā publiskajā telpā, proti, žurnālos, portālos, sociālajos tīklos, nereti valda ideja – mēs visi esam slimi un mums visiem ir kaut kāda veida traucējumi. Bažas par iespējamu slimību valda intervijās ar ārstiem, uzsvars tiek likts uz parēju no bezsimptomu stāvokļiem un riskiem uz slimībām, vienlaikus – radot netiešu spiedienu uz ārstiem, kas, iespējams, laikus nav pamanījuši draudošo patoloģiju. Visdiskutablākā situācija ir ar lielu skaitu pacientu, kam ir iniciāla hipertensija, hiperglikēmija, hiperholesterinēmija un liekais svars, un visi šie baisie bubuļi vēl ir asimptomātiski stāvokļi. Pacienti neuzskata sevi par slimiem, līdz kāds labais cilvēks samariešu garā viņiem to pasaka. Kopš šī brīža pacients ir slims un viņam jāsaņem daudz dažādu medikamentu. Kopš šī brīža šis pacients biežāk nelīdzestīgi lieto kaut ko (nepareizās devās, laikā) no viņam izrakstītajiem medikamentiem.
Te nu esmu nonācis līdz vēl diskutablākai tēzei – slimību izplatīšana (jaunu slimību radīšana) ietver arī psiholoģisku manipulāciju, izmantojot tās pašas metodes, kas tiek izmantotas zīmolu tirgzinībā. Emocionāls diskomforts un psihosociāls stress var tikt ātri medicinizēts, izmantojot neskaidras diagnozes, kas nav nekas cits kā nepietiekami pamatoti pierādījumi.
Tas, ko es šeit rakstu, nav absolūts lielums, bet daļa no medicīnas. Normas un regulējumus nosaka ekspertu komisijas, kas ir cieši saistītas ar farmācijas un tehnoloģiju uzņēmumiem, un šīs komisijas un darba grupas patiesībā darbojas aiz slēgtām durvīm. Šādos apstākļos tādas slimības un fizioloģiskas tendences kā osteoporoze, menopauze, erektilā disfunkcija vai sociālā fobija kļūst par tirgiem.
Lielās farmācijas kompānijas nav vienīgās, kas vainojamas šajā slimību laikmetā. Skrīninga programmas ir ievērojami paplašinājušās, neskatoties uz labiem nodomiem un centieniem ievērot principu "profilakse ir labāka nekā ārstēšana". Sistemātiska uz pierādījumiem balstītas medicīnas piemērošana tagad apdraud šo paradigmu. Es šeit apzināti izvairīšos no piemēriem, jo tas var radīt sistēmu "no viena grāvja otrā".
Globālajā medicīnas publicistikā šobrīd notiek neredzama cīņa starp nopietnām redakcijām un autoriem, kas izceļas ar bezjēdzīgiem atslēgvārdiem un neskaitāmiem statistiskiem sliekšņiem, un patvaļīgi noteiktiem rādītājiem, kuri mēdz kļūt par normu, lai radītu tirgu.
Pārmērīga klīniskās profilakses uzsvēršana ir samērā nesen parādījusies parādība. Līdz 20. gadsimta sākumam profilakse bija uz laiku balstīta prakse, kas bija saistīta tikai ar sabiedrības veselību un nodarbojās ar infekcijas slimību izpratni un kontroli.
Bet atgriezīsimies pie Marka Žamula atziņām un pārdomām 1986. gadā, kad viņš ierosināja apvienot zinātni un sirdsapziņu, lai izdalītu četras atšķirīgas profilakses. Viņš norādīja, ka robežas starp veselību un slimību, kā arī starp veselību un saslimšanu nav skaidri definētas. Ārsta pieredze, zināšanas, diagnozes noteikšanas māksla nosaka, vai slimība ir, vai slimības nav, visbiežāk norādot uz skaidru atšķirību. Pacienti šo atšķirību izjūt starp sliktu un labu pašsajūtu, pamatojoties uz itin neskaidrām sajūtām.
Slimības attīstības laika skala ir orientēta no dzimšanas līdz nāvei. Ikviens saslimst un mirst – gan ārsti, gan pacienti. Ja pacients ir vesels vai jūtas vesels, ja ārsts nekonstatē viņam nekādas problēmas, tas ir ideāls brīdis, lai veiktu primārās profilakses pasākumus, piemēram, imunizāciju vai veselības izglītību.
Skrīninga un sekundārās profilakses mērķis ir atklāt slimības indivīdiem, kuri jūtas veseli, piemēram, vēža skrīnings vai seksuāli transmisīvo slimību pārbaudes. Kad pacienti un ārsti savstarpēji apzinās problēmu veselības stāvoklī, viņi pāriet uz ārstniecību. Tad kritiski tiek izvērtēta pati ārstnieciskā darbība, un ir jāizvairās no komplikācijām. Turklāt hroniskas jeb ilgtermiņa slimības agri vai vēlu noved pie jauna posma, kurā ārsts iesaka rehabilitāciju. Komplikāciju mazināšana papildus rehabilitācijai ir terciārās profilakses pamats.
Ceturtais profilakses (kvaternārās) veids ir vismazāk intuitīvs. Pacients jūtas slims, ārstam tiek lūgts atrast problēmu. Ārstiem ir jāatklāj viltus pozitīvi gadījumi. Taču viņi arī var radīt viltus pozitīvus gadījumus neuzmanības, neieklausīšanās, zināšanu un pieredzes trūkuma, nerimšanās, aizsargājošas uzvedības vai intereses dēļ. Jebkura nekontrolēta vai neapzināta medicīniska darbība var ievietot pacientu ceturtajā grupā.
Vecāka gadagājuma cilvēkam parastās konsultācijas visbiežāk ietver darbības vairākās jomās vienlaikus, sauksim to par komorbiditāti – vienam pacientam ir daudz dažādu slimību, kur katrai tiek nozīmēta ārstēšana. Pacients ir nobijies un cieš, bet zinātne nespēj palīdzēt. Tā ir neticības joma. Bieži vien tās ir medicīnas terminos ietvertas bailes. Tāpēc pirmdienās ģimenes ārstu praksi pārpludina cilvēki, kas sūdzas par sirds sāpēm, jo iepriekšējā vakarā ir uzgājuši kādu tīmekļvietni vai noskatījušies televīzijas programmu par sirds slimībām; ierodas sievietes, kurām ir vēža fobija, jo tās ir dzirdējušas visus ziņojumus par krūts vēzi, un "normāli" pacienti, kuri patoloģizē visu, kas atkāpjas no "normāluma".
Ceturtā līmeņa profilakse, kas balstās uz attiecībām, ietver visu ārstu veikto nepārtraukto intervenču izvērtēšanu, lai diagnosticētu un ārstētu pacientus, kā arī savas bailes un zināšanu trūkumu. Šajā nozīmē ceturtajā līmenī iekļaujas uz pierādījumiem balstītas medicīnas vadlīniju piemērošana. Ceturtā līmeņa profilaksē pacienti un ārsti ir apmulsuši. Lai izvairītos no nonākšanas šajā jomā, medicīnas studentiem ir jāiemāca, kā rīkoties ar pacienta bažām un kā kontrolēt savas šaubas. Ārstiem jāievieš kvalitātes nodrošināšanas pasākumi, jāiemācās piemērot vadlīnijas un jāspēj atpazīt slimību izplatīšanu. Viņiem arī jāiemācās, ka dažreiz, lai gan tas var būt grūti, labāk ir neko nedarīt, nekā veikt bezjēdzīgas izmeklēšanas, mēģinot atklāt retu slimību.
Nepilnīga un melīga informācija internetā ir trauksmes avots, kas rada nepamatotu pieprasījumu pēc aprūpes. Neizprotama piezīme ārstēšanas protokolā arī var izraisīt pacienta trauksmi. Tāpēc, lai izvairītos no nevajadzīgas trauksmes, ir nepieciešama atbilstoša ārstu apmācība par uzvedību, saziņu un praksi. Pāreja no laika profilakses uz attiecību profilaksi piedāvā jaunas perspektīvas ārsta darbā. Šajā nozīmē ceturtā līmeņa profilakse ir vairāk vērsta uz ārstu, nevis pacientu.
Globāli – vairāk franču un spāņu valodā runājošās valstīs, kā arī Āzijā ceturtā līmeņa profilakses koncepcija tiek izmantota kā pamats daudzpusīgai diskusijai par aktuālajiem jautājumiem un ierobežojumiem medicīniskajā praksē: slimību izgudrošana, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu tirgus paplašināšana, simptomu pārvēršana slimībās, osteoporozes mārketings, zāļu mārketings, kā arī empātija un komunikācija, simptomu nozīme, racionāla zāļu lietošana (tostarp antibiotikas), zāļu nelīdzestīga nozīmēšana un lietošana garīgās veselības, hipertensijas vai dislipidēmijas gadījumā.
Ceturtā līmeņa profilakse ietver nepieciešamību pēc ārsta paša ciešas uzraudzības, sava veida pastāvīgas kvalitātes kontroles, ņemot vērā izpratni par kaitējumu, ko ārsts varētu nodarīt saviem pacientiem, pat neapzināti. Ceturtā līmeņa profilakse ir saistīta ar izpratni, ka medicīna balstās uz attiecībām un ka šīm attiecībām jāpaliek patiesi terapeitiskām, respektējot pacientu un ārstu autonomiju.
Kvaternārā profilakse darbojas kā pretestība, aicinājums cīnīties pret cilvēcības trūkumu visās medicīnas nozarēs un arī institucionālo korupciju. Protams, man ir vēlme šo tēzi paplašināt, norādīt uz politikas neskaidro atbildību, uz ministrijas manipulācijām ar tehnoloģiju iepirkumiem, tarifiem un zāļu cenām, necaurskatāmiem veselības jomas budžeta tēriņiem, bet tas būtu pārmēra tēmas paplašinājums.
Kvaternārā profilakse lielā mērā ir medicīnas filozofijas stūrakmens "Primum non nocere" (latīņu frāze, kas nozīmē "pirmkārt nedari ļaunu"). Šī atziņa ir viens no galvenajiem bioētikas principiem, ko medicīnas studentiem māca universitātē, un tas ir fundamentāls princips visā pasaulē. Vienkāršākais veids, kā to pateikt, būtu: "Ja ir kāda problēma, varbūt labāk ir nedarīt neko, nekā riskēt nodarīt vairāk ļauna nekā laba." Tas liek veselības aprūpes personālam apsvērt iespējamo kaitējumu, ko var radīt jebkura iejaukšanās. To izmanto ārstu konsīlijos un sarunās, apspriežot kādu iejaukšanos, kas rada acīmredzamu kaitējuma risku, bet mazāk noteiktu ieguvumu iespēju. Šī atziņa nāk no oriģinālajā Hipokrāta zvērestā ietvertā solījuma "atturēties no ļaunuma". Šķiet, konkrēto teicienu "Primum non nocere" mūsdienu medicīnas kultūrā ieviesa Vortingtons Hukers (Worthington Hooker) 1847. gadā grāmatā "Ārsts un pacients" (Physician and Patient).
Vai ārsts var un drīkst kļūdīties? Jā. Medicīna ir pārāk daudzšķautņaina un pacienti – atšķirīgi. Visu medicīnu iemācīties nav iespējams pat mākslīgajam intelektam. Tomēr pieskarties iespējamam kaitējumam ir mērķtiecīgi, gluži vienkārši – mums katram par to ir jādomā. Debates par ceturtā līmeņa profilaksi ir ļoti svarīga mūsdienu medicīnas paradigma.
Primārās profilakses jomā profilaktiskajai ārstēšanai dažkārt ir nozīmīga labvēlīga ietekme uz veselību (piemēram, poliomielīta vakcinācija). Tomēr var būt arī tāda primārā profilakse, kas rada būtisku kaitējumu. Piemēram, mums ir zināma kāda nelabvēlīga gripas vakcinācijas ietekme (kā jau teicu – mans mērķis nav šeit atklāt visas savas zināšanas).
Kā sekundārās profilakses piemēru var minēt vispārējās veselības pārbaudes. Tās nesamazina saslimstību vai mirstību, nesamazina kopējo sirds un asinsvadu slimību vai vēža risku un palielina jauno diagnožu skaitu. Rietumu sabiedrībā šīs regulārās medicīniskās pārbaudes rada tendenci pārmērīgi izmantot dažādus testus. Viltus pozitīvas diagnozes, nejauši atklātas patoloģijas, pārlieka diagnostika un virkne turpmāku procedūru ir daži no kaitējumiem, kas var būtiski pasliktināt veselīgu cilvēku dzīves kvalitāti.
Ir daudz piemēru kaitējumam, kas saistīts ar terciāro profilaksi. Klasisks piemērs ir dažu (uzsvars uz dažu) antiaritmisko zāļu lietošana pēc miokarda infarkta, kas samazināja aritmijas, bet palielināja mirstību. Diskutabls piemērs ir hormonu aizstājterapijas lietošana, kas nesamazināja mirstību sirds un asinsvadu slimību dēļ, bet palielināja krūts vēža, insulta un tromboembolisko notikumu skaitu. Kvartārā profilakse ietver atturēšanos no tādas terapijas, kas nav pienācīgi novērtēta randomizētā kontrolētā pētījumā ar zemu sistemātiskās kļūdas risku.
Daudzi faktori veicina intensīvāku zāļu lietošanu. Bieži vien tam ir pozitīvi aspekti, bet ir arī negatīvi. Slimību izplatīšanas kampaņas, slimību definīciju paplašināšana un normālo sliekšņu pazemināšana saistībā ar dažām hroniskām slimībām ir daži no mehānismiem, kas veselus cilvēkus pārvērš par pacientiem.
Slimību izplatīšanas kampaņas bieži vien rodas ekonomisku motīvu dēļ un ir to vadītas. Tās var radīt nedrošību veseliem cilvēkiem un likt viņiem meklēt nevajadzīgu medicīnisko aprūpi. Tas var novest pie pārmērīgas diagnostikas, pārmērīgas zāļu lietošanas un pārmērīgas ārstēšanas.
Normālo robežvērtību pazemināšana dažu ļoti izplatītu patoloģiju gadījumā, piemēram, diabēta un hipertensijas, arī pēkšņi pārvērš tūkstošiem veselu cilvēku par pacientiem ar "patoloģijas diagnozi". Šis ir ļoti diskutabls apgalvojums, jo pats autors pacientiem iesaka zemākus (mūsdienīgus) hipertonijas un holesterīna skaitļus, taču nevar noliegt, ka šāda pieeja veicina arī multimorbiditātes, polifarmakoterapijas, pārmērīgas ārstēšanas izplatību un lielāku pakļautību zāļu blakusparādībām un kaitīgajai ietekmei.
Pārlieku daudzi faktori mūsdienās veicina tādu medicīnu, kas ir intervencionālāka un invazīvāka nekā jebkad agrāk, bet diemžēl arī ar lielāku kaitīgās ietekmes iespēju. Tāpēc ceturtā līmeņa profilakse ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk.
Mēģināšu definēt, kāpēc kvaternārā (ceturtā līmeņa) profilakse ir svarīga tieši divdesmit pirmā gadsimta divdesmitajos gados.
Kvaternārā profilakse novērš vai mazina pārmērīgu medicīnisko palīdzību, kas nozīmē izvairīties no nevajadzīgām diagnostikas procedūrām, ārstēšanas, medikamentiem vai pat pārāk biežām vizītēm pie ārsta, kas pacientam var radīt nevajadzīgu stresu, blakusparādības, finansiālo slogu un pat kaitējumu.
Kvaternārā profilakse aizsargā pacientus no medicīniski izraisīta kaitējuma. Tā ir apzināšanās, ka medicīniskā iejaukšanās, pat ar labiem nodomiem, var būt potenciāli bīstama. Tas ietver slimības vai komplikācijas, kas rodas medicīniskās palīdzības rezultātā, novērš pārdiagnostiku – atklājot vai ārstējot stāvokļus, kas nekad neradītu problēmas pacienta dzīves laikā, novērš pārārstēšanos, proti, agresīvu ārstēšanu, kas pārsniedz nepieciešamo vai ir neefektīva, radot vairāk kaitējuma nekā labuma. Tomēr 21. gadsimta divdesmitajos gados lielākā nozīme ir centieniem novērst polifarmāciju, proti, pārmērīgu zāļu lietošanu (īpaši gados veciem cilvēkiem), kas var izraisīt nevēlamas zāļu mijiedarbības un blakusparādības.
Kvaternārā profilakse atbalsta pacientus, kuri cieš no medicīniskās iejaukšanās sekām, – palīdz pacientiem tikt galā ar blakusparādībām, komplikācijām vai emocionālo stresu, ko izraisījusi medicīniskā aprūpe. Tā veicina mērķtiecīgāku un ilgtspējīgāku veselības aprūpi, ierobežojot nevajadzīgus resursu tēriņus un koncentrējoties uz patiešām nepieciešamu un efektīvu aprūpi.
Tātad – mūsdienu medicīnu nosaka arvien jaunākas tehnoloģijas un diagnostikas iespējas, kas var radīt tendenci pārspīlēt ar testiem un procedūrām. Pacienti bieži vien pieprasa testus un ārstēšanu, pamatojoties uz informāciju internetā vai bailēm, pat ja iemesli nav medicīniski pamatoti. Diemžēl, īpaši sociālajos tīklos, valda medicīnas pakalpojumu komercializācija: pastāv spiediens medicīnas nozarei veikt vairāk procedūru finansiālu apsvērumu dēļ.
Kvaternārā profilakse ir būtiska, lai nodrošinātu pacientcentrētu, efektīvu un drošu veselības aprūpi, aizsargājot pacientus no potenciāli kaitīgām medicīniskās iejaukšanās sekām.
