Autori: Linda Zalāne (Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" žurnāliste)
Latvijā zāļu cenu veidošanās modelis recepšu zālēm, tostarp kompensējamiem medikamentiem, nav mainīts pēdējos 20 gadus. Līdz ar to šobrīd zāles nereti ir dārgākas nekā pārējās Baltijas valstīs. Latvijā pacienti ir spiesti paši meklēt lētāko zāļu cenu un apzvanīt desmitiem aptieku. No jaunā gada Latvijā sāks darboties jaunā zāļu cenas noteikšanas sistēma. Vai tā patiesi garantēs, ka cenas kompensējamiem medikamentiem un citām recepšu zālēm būs līdzvērtīgas tām, kādas ir Lietuvā un Igaunijā?
Kad Baiba izdzirdēja zāļu cenu, bija šokā; apsvēra iespēju pamest Latviju
Kādā Pierīgas privātmāju rajonā Latvijas Radio tiekas ar grāmatvedi Baibu Puriņu, kura gatava izstāstīt savu pieredzes stāstu par slimību un lētākā medikamenta meklēšanu.
"Tas bija tā negaidīti. Pēkšņi," saka Baiba, kurai pirms trīs gadiem atklāja vēzi.
"Jauns cilvēks, visas pārbaudes veiktas. Un, jā, tā kā sāpēja sāns, un tad viss secīgi sākās – operācijas, biopsijas. Jā, trešā stadija, olnīcu vēzis," atklāj Baiba.
Baibai Puriņai pirms 3 gadiem atklāja vēzi. Pēc operācijas viņai veica ķīmijterapiju un, lai vēzis neatgrieztos, bija jādzer zāles, kuras valsts nekompensē. Latvijā tās tolaik maksāja 14 000 eiro mēnesī. Baiba atrada 2,5 reizes zemāku zāļu cenu Lietuvā. Foto: Linda Zalāne/LR
Pēc operācijas viņai veica ķīmijterapiju.
"Kad jau ķīmija gāja uz beigām, tad daktere saka, ka vēl ir nepieciešamas inovatīvas zāles, kas ir mērķterapijai. Un viņa saka, ka ir tikai liela problēma – Latvijā šīs zāles nekompensē un tās maksā 14 000 eiro mēnesī," stāsta Baiba.Viņa atminas – kad viņa izdzirdēja zāļu cenu, bija šokā.
Nacionālajā veselības dienestā saņemto iesniegumu skaits individuālai kompensācijai
"Daktere vēl piebilda, ka Latvijā ir nesamērīgas cenas, bet var skatīties Lietuvā, Igaunijā," viņa turpina.
Daktere izrakstīja zāles ar nosaukumu "Olaparib" jeb "Lynparza Olaparibium", kas jālieto divus gadus. Tas nozīmē, ka ģimenei tas izmaksātu 327 000 eiro.
"It sevišķi pēc tās ķīmijas. Esi tādā pacēlumā. Tā kā ar ķīmiju viss labi, varēja to iziet un nebija jāaptur.
Tā pozitīvi skaties, bet tad pēkšņi ieskrien aukstā ledus sienā ar jauno zāļu cenu. Tajā brīdī man bija ļoti dziļš kritums," atminas Baiba.
Viņa uzrakstīja arī iesniegumu Nacionālajam veselības dienestam individuālai kompensācijai, bet saņēma atteikumu.
"Es vienkārši nesaprotu, kā tā var būt, ka tur "copy – paste" atnāk atbilde, ka tev viss jau bija, tev ķīmijterapija bija, ko tev vēl vairāk vajag? Sanāk, ka es nevienu kapeiku neesmu vērta," stāsta Baiba.
Viņa ir neizpratnē, kādēļ daļai pacientu ar olnīcu vēzi, bet vienu mutāciju, šīs zāles kompensē, bet citiem, tostarp viņai, ar otru mutāciju – ne.
"Tu esi sprukās ar savu veselību, dzīvību, un tā mehānisma, kas tev varētu palīdzēt, nav!"
Viņa ar vīru nolēma, ka jādara viss iespējamais, lai zāles varētu iegādāties paši.
"Ietaupījumi un viss pārējais. Pelnīsim, bet zāles pirksim, jā! Tu jau sāc domās pārdot dzīvokli, visu, kas tev ir. Ieķīlāt mašīnas. [nopūšas] Tajā laikā man bērnam bija tikai desmit gadu, un, protams, ka pašam ir vēlme dzīvot, un gribas, lai bērnam ir mamma, un katrs mēnesis, katrs gads ir no svara," skaidro Baiba.
Viņa stāsta, ka pēc ķīmijterapijas bija apmēram trīs nedēļas laika, lai salīdzinātu cenas un sāktu lietot inovatīvās zāles, lai tās būtu efektīvas.
Baiba Puriņa sāka meklēt informāciju internetā par "Olaparib" cenu citās valstīs.
"Tu esi tik apjucis, ka pat nesaproti, kas tev jādara. Esi savā blenderī, kulies ar domām, un tad vēl jāmeklē tās zāles, cenas aptaujas jātaisa," atceras sieviete.
Viņa apzvanīja desmitiem aptieku dažādās valstīs. Rakstīja tām vēstules: "Uz Poliju zvanīju, Bulgāriju, Rumāniju. Internetā, protams, pētīju Turciju, Indiju."
Viņa atzīst, ka apsvēra dažādus variantus, arī pamest Latviju.
"Meklēt valsti, kurā to kompensētu. Tur būt rezidentam. Tu esi bezizejā. Tu saproti, ka tev ir zāles, kas tev var palīdzēt, tu gribi būt blakus savam bērnam, cik ilgi tu vien vari. Tu esi gatavs darīt, mainīt dzīvesveidu, dzīvesvietu," uzsver Baiba.
Pēc neatlaidīgas meklēšanas Baiba atrada zemāko cenu tepat kaimiņos – Lietuvā. Tur zāļu deva mēnesim tolaik maksāja nepilnus piecus tūkstošus eiro.
"Gandrīz divas ar pusi reizes lētāk. Tāpat tā summa ir kosmiska – 5000 mēnesī," viņa nosaka.
Tas nozīmē, ka,
pērkot zāles Lietuvā uz diviem gadiem, bija nepieciešami vairāk nekā 100 000 eiro, nevis 300 000 eiro, ja zāles pirktu Latvijā.
"Tā mēs braukājām katru mēnesi uz Lietuvu." Lētāku cenu viņa atrada kādā aptiekā Kauņā. "Tas ir trīs stundas turp, trīs atpakaļ," par braukāšanu pēc zālēm stāsta Baiba.
Pēc gada ģimenei iekrājumi sāka izsīkt.
"Es sāku prasīt pēc padoma. Nevis naudu lūgt, bet padomu, ko man šajā situācijā darīt. Man paveicās sazvanīt, satikt īstos cilvēkus, ka
man uzradās privāts sponsors, kas man vienu atlikušo gadu nosponsorēja tās zāles. Tā arī gadās. Es tajā brīdī raudāju aiz laimes. Tas ir neticami, jā," saka Baiba.
"Man to pirmo kastīti vajag rīt" – var zāles meklēt ārpus Latvijas, bet var nepaspēt
2021. gada 3. augustā intervijā televīzijas kanālam "STV Pirmā" Sondra Zaļupe, mākslas projektu menedžere, atbildot uz jautājumu, kas notiek ar cilvēku, kad viņš uzzina šādu nopietnu diagnozi, atzina: "Es personīgi, es nesapratu, kas tas tāds ir."
"Un tad, kad ārsts tajā sarunā pieminēja, ka tas ir ādas vēzis, tad man norezonēja tas vārds "vēzis". Ok, man ir vēzis," viņa toreiz atcerējās. Vēzi viņai atklāja pirms septiņiem gadiem.
"Diagnoze melanoma. Trešā stadija. Man tika nozīmētas zāles, mērķterapija. Pirms zāļu lietošanas bija jau ceturtā stadija, jo bija metastāzes visā ķermenī," tagad Latvijas Radio stāsta Sondra.
Tobrīd viņai nepieciešamās mērķterapijas zāles maksāja aptuveni 280 000 eiro gadā, un tolaik valsts tās nekompensēja. Viņa caur labdarības organizāciju "Ziedot.lv" lūdza līdzcilvēku palīdzību.
Sondrai zāles vajadzēja sākt lietot pēc iespējas ātrāk: "Es saprotu, ka man to pirmo kastīti vajag rīt, nevis pēc divām nedēļām."
Viņa atminas, ka bija cilvēki, kuri neuzticējās ziedošanai internetā un vēlējās naudu vest uz mājām.
"Es gan vienmēr atteicos no tā, bet gadījums ir tāds, ka man mīļš cilvēks – radinieks – teica, ka nolēmām, ka tā naudiņa ir tava. Viņi man atveda, un tur bija tieši tik, lai es varētu nopirkt pirmo kastīti, un es varēju nākamajā dienā doties uz aptieku, nolikt konvertu un nolikt recepti, un teikt: lūdzu, iedodiet man pirmo kastīti!" stāsta Sondra Zaļupe.
Sondrai Zaļupei pirms vairākiem gadiem atklāja melanomu. Viņai nepieciešamās zāles valsts nekompensēja. Viena deva Igaunijā tolaik maksāja nedaudz virs 4000 eiro. Latvijā - 5000 eiro. Ietaupījums bija 1000 eiro vienai zāļu devas reizei. Foto: Linda Zalāne/LR
Sondrai toreiz saziedoja visu vajadzīgo summu, un viņa zāles pirka Latvijā. Viņai nebija laika meklēt iespējas, kur zāles varētu nopirkt par lētāku cenu.
"Ar melanomu vai ar jebkuru onkoloģisku saslimšanu tas ir kā ugunsgrēks. Principā tev ir nepieciešams ātri, ātri dzēst šīs liesmas, un man tajā laikā
arī ārstējošais ārsts pateica: "Sondra, tu vari meklēt ārpus Latvijas, bet tu vari arī nepaspēt"," viņa atcerējās.
Viņa nolēma, ka par melanomas pacientu tiesībām un vajadzībām ir jārunā skaļāk un jāpanāk, ka mērķterapijas zāles valsts atmaksā. Viņa izveidoja biedrību "Soli priekšā melanomai": "Strādājām pie tā, lai šīs zāles tiktu ieviestas šajā (kompensējamo medikamentu) sarakstā, un tas arī notika."
Tomēr slimība Sondrai atgriezās.
"Veseļošanās procesā man sāka augt viena no metastāzēm virsnierē. Man tika izoperēta virsniere, un līdz ar to mērķterapijas zāles man vairs nepalīdzēja, un man bija nepieciešama imūnterapija," skaidro Sondra.
Viņa atkal nonāca situācijā, ka jādzer zāles, kuras valsts nekompensē.
"Paradokss bija tāds, ka imūnterapijas zāles bija lētākas nekā mērķterapijas zāles, bet tajā laikā šajā valsts atmaksājamo zāļu sarakstā bija konkrēts punkts, kur bija teikts, ka pacientiem, kuri jau ir iepriekš ārstējušies, šīs zāles nepienākas ar kompensāciju," stāsta Sondra.
Apstiprināto un atteikto individuālās kompensācijas pieteikumu skaits onkoloģijas jomā
Tādēļ, lai iegādātos zāles, viņai nekas cits neatlika kā vēlreiz lūgt līdzcilvēku palīdzību.
"Tad gan paralēli skatījos, jo es kādu laiku biju šajā onkoloģijas burbulī. Un man kolēģi uzreiz atsūtīja: "Hei, re, kur ir tāda opcija – Tartu klīnika, kur ir ļoti atsaucīgs ārsts. Tur vienkārši ir lētāk, un par to naudiņu tu varēsi saņemt vairāk, jo saziedotā naudiņa ir tik, cik ir"," stāsta Sondra.
Viņai nepieciešamās zāles sauc "Keytruda". Vienas devas cena Igaunijā tolaik maksāja nedaudz virs 4000 eiro.
"Braucu ar autobusu. Man tad bija mazs bērns, un bija reizes, kad mēs braucām visi kopā. Devos pie ārsta, saņēmu savu zāļu devu, un vakarā braucām mājās," atceras Sondra.
Ietaupījums bija 1000 eiro vienai zāļu devas reizei.
"Tā pavisam aptuveni rēķinot, uz piecām reizēm es vienu reizi varēju ietaupīt. Tas ir – pērc piecas un saņem sešas. Manā gadījumā tas bija ļoti daudz, jo tā bija vesela reize, ko es varēju vinnēt kaut kādā jocīgā izpratnē," viņa nosaka.
Laikā, kamēr viņa ārstējās un reizi mēnesī brauca uz Tartu pēc zāļu devas, "Keytruda" iekļāva valsts kompensējamo zāļu sarakstā arī viņas diagnozes profilam.
"Es pārgāju uz zālēm šeit Latvijā. Līdz ar to naudiņu, kas palika pāri, es atstāju "Ziedot.lv"," stāsta Sondra Zaļupe.
Viņa tolaik arī cīnījās par imūnterapijas iekļaušanu valsts atmaksāto medikamentu sarakstā, proti, lai pacienti, kuri ir ārstējušies iepriekš, var saņemt šīs zāles.
"Es sēdēju šajā Saeimas komisijā vienā no pirmajiem posmiem. Mēs pastāstām par savu problēmu, par šīm zālēm, kas ir nepieciešamas, un viņi uzliek šai lietai pirmo zīmogu un pasaka: mēs apstiprinām, un nākamā izskatīšana ir pēc divām nedēļām.
Un es sēžu, un man ir tāds: "Hei, bet man, iespējams, nav to divu nedēļu!"," par cīņu atceras Sondra.
Par valsts palīdzību viņai ir skarbas atziņas: "Laiks ir tas spiedīgākais. Tu esi pazudis, izmisis un viens, un tā ir viena no šausmīgākajām un bailīgākajām sajūtām, ka tu ar savu diagnozi esi pilnīgi viens."
Sondrai ir arī savas pārdomas par zāļu cenas veidošanos: "Pamatā tam visam ir ļoti pragmatisks bizness. Tā ir biznesa vienošanās starp vairākām pusēm – zāļu pārdevējs jeb "pharma", ir Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests. Viņi sanāk kopā un slēdz līgumu. Šajās sarunās nav runa par cilvēku vai par pacientu. Šeit ir runa par cipariem, par naudu, par produkta ieviešanu tirgū."
Šogad naudu zālēm lūguši jau vairāk nekā 100 cilvēki
Lai noskaidrotu, cik bieži cilvēki lūdz līdzcilvēku palīdzību, lai varētu iegādāties zāles, Latvijas Radio uz sarunu aicināja labdarības portāla "Ziedot.lv" vadītāju Rūtu Dimantu.
"Trīs cilvēki nedēļā ienāk šajā birojā un lūdz palīdzību. Līdz šim vidējais. Ir nedēļas, kad ir pieci, kad ir divi. Tas ir daudz," viņa atklāj.
Šogad labdarības organizācijā ārstēšanās izdevumus lūguši saziedot vairāk nekā 100 cilvēku ar dažādam diagnozēm.
"Man žēl mūsu pacientus, ka viņiem nākas tik daudz pārmaksāt par zālēm, salīdzinot ar kaimiņiem, jo slimība nežēlo cilvēku ne fiziski, ne emocionāli, ne arī finansiāli," piebilst Rūta Dimanta.
Šogad lielākā summa – 2,6 miljoni eiro – ir nepieciešama onkoloģijas pacientu ārstēšanai.
"Protams, ziedojumi nenāk viegli, un vajadzību ir ļoti daudz. Tajā brīdī, kad pacientam ir vajadzīgi ļoti dārgi medikamenti, mēs salīdzinām gan Latvijas aptieku cenas un mēģinām runāt par samazinājumu, jo tomēr aptiekas un lieltirgotavas var savu peļņas procentu brīvprātīgi arī samazināt. Un ir bijis, kad tas ir arī izdevies," atzīst Dimanta.
Vai vairumam cilvēku ir laiks un uzņēmība atrast zemāko cenu? Dimanta spriež, ka "tas nav bieži, jo tad, kad cilvēks ir slimībā un tādā nopietnā slimībā kā, piemēram, onkoloģija, viņam jau nav spēka pat pašam aiziet līdz aptiekai. Ja nav pietiekami liels ģimenes atbalsts, kas var to sameklēt, tad tas viss parasti paliek pie lētākās cenas Latvijā."
Nereti cilvēki ir neizpratnē par augstajām zāļu cenām.
"Pacienti, kas atnāk pie mums pēc palīdzības, saka: kā tas var tik ļoti maksāt, ka es pārdodu visu savu iedzīvi un nevaru nopirkt medikamentu? Man viņiem nav atbildes.
Tad, protams, ir atbildes, ka ir ieguldīts pētniecībā, bet, ja pacients to nevar nopirkt, tad kāda jēga tām zālēm?" retoriski vaicā Dimanta.
Vai, viņasprāt, jaunā zāļu cenu reforma situāciju uzlabos? Dimanta saka: "Kamēr tas ir uz papīra, tas vienmēr vieš cerību. Un tad, kad tas paliek tikai uz papīra, tad ir tas "pļukt". Es ceru, ka šī nebūs tā reize un mēs tiksim līdz tam, ka tas, kas ir labi domāts, tiks arī iedzīvināts."
Mainīsies zāļu cenu veidošanas modelis
Latvijā zāļu cenu veidošanas modelis nav mainīts pēdējos 20 gadus.
Pašreizējo zāļu cenas veidošanas sistēmu kritizē Valsts kontrole. Arī Konkurences padome pētījumā atklāja, ka Latvijā 40% gadījumu zāles ir lētākas, 60% – dārgākas nekā citās Baltijas valstīs, un cenu noteikšanas sistēma ir jāmaina.
Patlaban iemesli cenu atšķirībām ar citām Baltijas valstīm ir vairāki – sākot no lieltirgotavu un aptieku uzcenojuma jeb peļņas daļas, kas šobrīd ir procentuāls un mainās līdz ar zāļu cenu, un beidzot ar pievienotās vērtības nodokli, kas Latvijā ir augstāks nekā abās pārējās Baltijas valstīs.
Ne mazāk svarīgs zāļu gala cenas faktors ir ražotāja noteiktās summas.
Valdība šovasar atbalstīja Veselības ministrijas jauno zāļu cenu reformu. To ieviesīs no nākamā gada.
Jaunajā sistēmā lieltirgotavām būs viens fiksēts uzcenojums – 50 centu par iepakojumu visām kompensējamajām un recepšu zālēm. Arī aptiekām būs fiksēts uzcenojums.
"Lai piecenojums būtu fiksēts – visiem skaidrs, pacients aptiekā saprot, par ko maksā," ieceri skaidro Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere. "Šobrīd mums ir procentuālais piecenojums – jo dārgāka zāle, procenti sarūk."
Savukārt iedzīvotājiem aptiekā būs jāmaksā apkalpošanas maksa – 75 centi par recepti.
"Tātad mums piecenojumi ir pat mazāki nekā Lietuvā un Igaunijā, bet mēs esam ieviesuši pakalpojuma maksu par receptes apkalpošanu. Tas ir, lai stiprinātu farmaceitisko aprūpi, gan lai to padarītu neatkarīgāku no lieltirgotavām," skaidro Inese Kaupere.
Jaunā kārtība attieksies uz visiem recepšu medikamentiem – gan tiem, kurus valsts kompensē, gan tiem, kurus neatmaksā.
Palielināts arī valsts kompensācijas apmērs no 50% uz 75%.
"Lielākais ieguvums būs recepšu zāļu lietotājiem, kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Kompensējamām zālēm tas samazinājums varētu būt 5–10%. Varbūt pat mazāks. Un lētākajām zālēm līdz trīs eiro varētu dažas zāles pat kļūt dārgākas," atzīst Inese Kaupere.
Kopumā Veselības ministrija lēš, ka cilvēki parasti lieto vairākus medikamentus un kopējais cenas samazinājums medikamentu grozam saruks par piekto daļu.
Cenas samazināsies, bet tāpat daudziem būs nepaceļamas; PVN nesamazinās
Latvijas Radio lūdz Veselības ministrijai aprēķināt, cik par zālēm jaunajā sistēmā būs jāmaksā Baibai un Sondrai.
Baibai Puriņai nekompensējamās zāles "Olaparib" līdz ar jauno gadu maksās par diviem ar pus tūkstošiem mazāk. Tātad nevis 14 000, bet 11 500 eiro mēnesī.
Savukārt medikaments "Keytruda", kuru ārstēšanās posmā lietoja Sondra Zaļupe, kļūs par apmēram trijiem simtiem lētāks nekā šobrīd.
Tas nozīmē, ka dārgo zāļu galā, lai gan samazinājums "uz papīra" teorētiski ir liels, pacientam, kuram valsts medikamentus nekompensē, tās tik un tā var būt nepaceļamas izmaksas.
Turklāt Baibas gadījumā zāles šā vai tā Latvijā maksās teju divas reizes vairāk nekā Lietuvā, kur tās ir iekļautas valsts kompensējamo medikamentu sistēmā.
Gan Valsts kontrole, gan Konkurences padome savos vērtējumos norādīja uz PVN sadaļas atšķirībām Baltijas valstīs, kas arī sekmē to, ka Latvijā par zālēm maksājam vairāk.
Igaunijā visām zālēm PVN ir 9%, Lietuvā tikai recepšu medikamentiem 5%, bet bezrecepšu zālēm 21% PVN. Savukārt Latvijā šobrīd ir 12% PVN, kas ir augstākais Baltijā, un Veselības ministrija pretēji solītajam nav panākusi tā samazinājumu.
Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere stāsta, ka janvārī informatīvajā ziņojumā valdībai Veselības ministrija norādīja uz iespējamo PVN samazināšanu, lai mazinātu zāļu cenas.
Ministrija gribēja PVN daļu samazināt uz 5%.
"Tur ir iesaistīta arī Finanšu ministrija, un ir darba grupa, kas izvērtē samazināšanas iespējas. Mēs iesniedzām oficiālu vēstuli par to, lai šo analīzi veiktu," saka Inese Kaupere.
Finanšu ministrijā informēja, ka turpmākajos četros gados tā neplāno samazināt PVN medikamentiem, jo valsts maks to nevar atļauties. Piemēram, ministrija aprēķinājusi, ka nākamgad negūtie ieņēmumi no samazinātā PVN būs 50 miljonu eiro, kas ies secen valsts makam.
Latvijā šobrīd licencētas 80 zāļu lieltirgotavas. Desmit lielākie vairumtirdzniecības uzņēmumi veido gandrīz 95% no kopējā Latvijas tirgū realizētā kopējā zāļu apgrozījuma, bet pieci lielākie – 87%.
Pērn kopējais lieltirgotavu apgrozījums Latvijā un ārvalstīs pārsniedza vienu miljardu eiro, un tas bija par 7% vairāk nekā gadu iepriekš.
Zāļu lieltirgotavu kopējais zāļu apgrozījums šogad valstī bija vairāk nekā 180 miljoni eiro, kas ir par 2% mazāk nekā pērn.
Foto: Zāļu vaksts aģentūra
Savukārt farmācijas mazumtirdzniecības nozarē darbojas 284 uzņēmumi, un piecas lielākās aptieku ķēdes veido 70% no kopējā aptieku apgrozījuma. Kopumā Latvijā ir vairāk nekā 800 aptieku.
Latvijā darbojas 30 licencēti zāļu ražošanas vai importēšanas uzņēmumi. Vietējie ražotāji veido tikai 5% no tirgus.
Vai farmācijas bizness šī pusgada laikā, kopš valdība pieņēma lēmumu un jaunā sistēma sāks darboties, neceļ cenas, šādi sagatavojoties peļņas sarukumam?
Veselības ministrijas pārstāve Inese Kaupere apgalvo, ka "roka uz pulsa pilnīgi noteikti tiek turēta. Monitorings šobrīd ir uzsākts. Zāļu valsts aģentūra sniedz datus, eksperti šobrīd izvērtē. Par kompensējamām zālēm šāda tendence šobrīd nav novērota."
Viņa neizslēdz iespēju, ka pirms reformas zāles kļūs dārgākas, it īpaši bezrecepšu medikamenti.
"Tirgum ir tendence pielāgoties nepārtraukti un arī regulējumam. 20 gadus negrozīti uzcenojumi, es domāju, ka bija pēdējais brīdis kaut ko mainīt," saka Inese Kaupere.
Jautāta, kāpēc bija vajadzīgi 20 gadi, ministrijas pārstāve atzīst: "Grūti pateikt. Mēģinājumi ir bijuši arī agrāk. Bet tie mēģinājumi bija arī neveiksmīgi. Nu, vienkārši lobijs dara savu no vienas puses."
Zāļu valsts aģentūras publiskotie dati par zāļu ražotāju cenu dinamiku pēdējā pusgadā, salīdzinot ar attiecīgo laiku pērn, ļauj secināt, ka pagaidām gan šogad, gan pērn tendence ir nemainīga – ik mēnesi zāļu ražotāji deklarē cenu pieaugumu vairākiem desmitiem zāļu, bet cenu samazina krietni mazākam medikamentu daudzumam.
Piemēram, šogad augustā cenas pieaugumu ražotāji deklarēja 68 zālēm, bet samazināja vien 20.
Vēl viena Veselības ministrijas iecere ir jaunajā modelī panākt vienlīdzīgas ražotāju cenas Baltijas valstīs.
Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere norāda, ka "mēs praksē redzam, ka tas, kas ir Igaunijas vai Lietuvas mājaslapās, tās cenas, kas mums ir pieejamas, tās bieži vien atšķiras no tā, ko ražotājs piedāvā Latvijai".
Tas nozīmē, ka oficiāli pieejamā informācija par medikamentu cenām atšķiras no realitātes, jo pastāv šī slēptā zāļu cenas daļa. Sarunas ir konfidenciālas, un valstis viena otrai neatklāj patieso cenu, kādu tās maksā par zālēm.
Šajā posmā izšķirošas ir sarunas ar ražotājiem, ar kuriem Nacionālais veselības dienests vienojas par kompensējamo zāļu cenām.
Par zāļu cenām sarunas – slepenas
Vērienīgu pētījumu par slēptām medikamentu cenām šogad veica žurnālisti no pētnieciskās žurnālistikas organizācijas "Investigate Europe".
Viņi analizēja vairāku Eiropas valstu atbildīgo iestāžu sarunas ar zāļu ražotājiem un atklāja, ka valstis domā, ka šajos slepenajos darījumos tās tiek pie izdevīgiem piedāvājumiem un atlaidēm un šādi gūst lielus ietaupījumus valsts makam.
Realitātē valstis pamatīgi pārmaksā, un valstīm pastāv milzīgas cenu atšķirības.
Kā Latvijā notiek sarunas ar ražotājiem par cenām? Un vai mūsu valsts zina, cik daudz par zālēm tā pārmaksā?
Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktore Signe Bokta stāsta, ka "ražotājs ir veicis sava medikamenta izvērtējumu. Viņš atnāk uz dienestu jau ar gatavu Zāļu valsts aģentūras atzinumu. Tātad maksimāli pieļaujamā izmaksu cena."
"Ja ražotājs, atnākot uz dienestu, iesniedz iesniegumu un viņa cena ir augstāka par šo cenu, tad mēs organizējam sanāksmi, kur piedalās gan ražotāja puse, gan dienesta pārstāvji," turpina Signe Bokta.
"Investigate Europe" pētījuma autori norāda, ka sarunas ir slepenas, bieži noris sarakstes ceļā un informācijas apmaiņa notiek ar aizzīmogotām aploksnēm.
"Ir gan sarakstes, gan fiziskas tikšanās. Pārsvarā mums ir fiziskas tikšanās," atzīst Signe Bokta.
Viņa apgalvo, ka Latvijā šādas aploksnes starp iestādi un ražotājiem nefigurē. Bet vai viņa zina, par kādām cenām ar ražotājiem vienojas Igaunija un Lietuva?
"Līgumi ir konfidenciāli, tāpēc es nevaru runāt par cenām un izmaksām. Bet mēs no savas puses to, ko zinām, tad tomēr nē, izmaksas daudzmaz visās valstīs ir līdzīgas, vismaz Baltijas valstīs," atbild NVD pārstāve.
Latvijā arī nezina, par kādu cenu patiesībā ar ražotājiem ir vienojusies Lietuva un Igaunija.
Un līgumos fiksētās var ļoti atšķirties no šīs izkārtnes cenas,
Vai jaunā zāļu cenu reforma nesīs rezultātu? Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daiga Behmane domā, ka "ne tā, kā šobrīd tiek prognozēts",
jo jautājums jau arī ir par pievienotās vērtības nodokli, "par to vispār neviens nerunā".
Daiga Behmane uzsver, ka PVN ir nozīmīga daļa.
"Es uzskatu, ka situācija droši vien prasa risinājumu. Šajā gadījumā tas izskatās valstij pārāk dārgi. Tas ir regulācijas pieaugums, birokrātijas pieaugums, dažādu jaunu darbību ieviešana, kas sabiedrībai maksā lielu naudu," saka Behmane.
Viņasprāt, tirgu un cenas var regulēt pacientam par labu, veicinot konkurenci.
"Politiskais gļēvums" un "pacients kļūst par sistēmas pētnieku"
Onkoloģijas pacientei Baiba Puriņai ir savs skaidrojums, kādēļ Lietuvā un Igaunijā var panākt zemākas zāļu cenas, bet Latvijā nevar.
"Nav bijusi politiskā griba, varēšana. Zāļu ražotājiem ir ļoti izdevīga šī situācija. Tāds gļēvums politiskais," uzskata Baiba Puriņa.
Baiba stāsta – kā paciente Latvijā viņa jūtas nostumta maliņā.
"Visai veselības aprūpei vajadzētu grozīties un darboties tā, lai pacients ir centrā. Bet dažreiz liekas, ka pacients tur kaut kur stāv stūrītī un vienkārši noskatās, kā likumdevēji, medicīnas iestādes, farmācijas bizness savā starpā kaut ko dala. Tajā brīdī tu liecies nevajadzīgs sabiedrībā – it sevišķi, ka tu esi tajā bezizejas situācijā, ka tev jau tāpat ir slikti no tās savas diagnozes, uzzinot to, un ka tev nav pilnīgi nekādas palīdzības no ārpuses," saka Baiba Puriņa.
Arī Sondra Zaļupe stāsta, ka pacientiem Latvijā ir jābūt ar milzu gribasspēku un pacietību.
"Sistēma ir pietiekami sarežģīta, lai iedzītu pacientu pilnīgā stresā un nesaprašanā.
Tajā brīdī, kad kļūsti par onkoloģijas pacientu, tu kļūsti par onkoloģijas un par sistēmas pētnieku, un tev ir jāsaprot, kur ko meklēt," spriež Sondra Zaļupe.
Viņasprāt, situācija, ka cilvēki ir spiesti meklēt lētākas zāles citās valstīs, ir nepareiza.
"Man, godīgi sakot, bija skumji, ka cilvēku nopelnītā naudiņa šeit Latvijā un man saziedotā šeit Latvijā, man ir jāved uz citu valsti. Man tas likās skumji un dumji. Jā, tas patriotisms arī ir viens no tiem iemesliem, kāpēc ir par šīm lietām jārunā, jo,
manuprāt, vajag sakārtot tā, lai šeit viss ir forši, nevis meklēt iespējas, kur ārpusē darīt kaut ko lētāk vai labāk, vai savādāk. Meklējam iespējas, kā šeit darīt labāk!" aicina Sondra Zaļupe.
