Jučkoviča: Valstij jāsamazina apetīte

Avots: https://lasi.lv/latvija-pasaule/ekonomika/kristine-juckovica-valstij-jasamazina-apetite.10552

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča: "Veselības ministrijas sākotnējais piedāvājums būtībā paredzēja izņemt no šīs sistēmas 35 miljonus eiro, praktiski visu šo summu no aptiekām, prasot tām samazināt zāļu piecenojumus un ieņēmumus, tāpēc arī nešķiet, ka šāds piedāvājums būtu bijis atbalstāms. Izsaku cerību, ka pēc ilgām un smagām diskusijām šāda savstarpēja izpratne starp ministriju un pārējiem zāļu apgādes sistēmas dalībniekiem sāk veidoties."

Veselības ministra Hosama Abu Meri aktivitātes pērnā gada nogalē un šī gada sākumā atkal uzjundījušas diskusiju par to, kas vainīgs pie augstākām medikamentu cenām Latvijā. Runājam par to ar Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektori Kristīni Jučkoviču.

Pateicoties veselības ministra aktivitātei, ir kārtējo reizi saasinājies jautājums par zāļu cenām Latvijā un to, kā tās padarīt lētākas par 15%. Vai, jūsuprāt, šāds mērķis ir aktuāls un vajadzīgs?

K. Jučkoviča: Saruna par šo tēmu nav nekas jauns, katram politiķim būtu jāizvirza sev mērķis panākt, lai iedzīvotāji varētu dzīvot labāk.

Jā, šāds mērķis ir atbalstāms, tas ir pozitīvs mērķis.

Vai pašreizējos apstākļos tas ir sasniedzams un ar kādām metodēm?

Farmācija ir stingri regulēta nozare, ko varēja novērot pēdējo divu gadu inflācijas uzliesmojumā – laikā, kad preces pārtikai un energoresursiem pieauga vidēji par 20, 40 un vairāk procentiem gadā, zāļu cenas mainījās tikai par 6%. Taču vienlaikus farmācija kā nozare dzīvoja tajos pašos ekonomiskajos apstākļos kā citi – ar paaugstinātām energoresursu cenām, dārgākiem pakalpojumiem un visu pārējo.

Normatīvie akti, kas regulē zāļu piecenojumus, ir spēkā no 2005. gada, tie ir nedaudz novecojuši. Mainot šo sistēmu, ir jāsaprot, vai vienkārši mainām zāļu piecenojumus vai visu sistēmu.

Kas tiek saprasts ar vārdiem "sistēmas maiņa"?

Te runa ir par to, ka būtu jāmaina visa sistēma, kā tiek noteikti zāļu piecenojumi.

Šobrīd spēkā esošā ir apgriezti proporcionāla. Vienkārši izsakoties – jo dārgākas zāles, jo mazāks piecenojums, jo lētākas – jo lielāks.

Ja salīdzinām ar Lietuvu, mūsu kaimiņvalstij piecenojumi nav procentuāli, bet gan fiksēti. Ja valstij un ministram labāk patīk Lietuvas sistēma, mums nav iebildumu pret šādām pārmaiņām, taču tad sēžamies visi pie galda un runājam, kā radīt šādu sistēmu un kā to izdarīt tā, lai aptiekas pēc šādām pārmaiņām vēl būtu dzīvotspējīgas.

Šobrīd gluži tā vis nenotiek – Veselības ministrijas darbības neliecina, ka priekšlikumi iekļauj arī aptieku nozares dzīvotspēju.

Vai tad aptieku dzīvotspēja ir apdraudēta? Piemēram, var atrast ziņas, ka lielākā aptieku tīkla – "Mēness aptieku" – pārvaldītājs "Sentor farm aptiekas" 2022. gadā strādājis ar apmēram 200 miljonu eiro apgrozījumu un 6,6 miljonu eiro peļņu. Peļņa ir neliela – 3,3%, bet tomēr tā ir peļņa.

Un vienlaikus vidēji Eiropā aptieku peļņa ir 5%.

128 aptiekas Latvijā, proti, apmēram katra sestā, šobrīd nes zaudējumus, tās ir nerentablas. Tās turpina pastāvēt tāpēc, ka lielajiem aptieku uzņēmumiem ir iespējas līdzsvarot zaudējumus, ko rada attālākos reģionos esošās aptiekas ar peļņu, ko rada pilsētās eksistējošās. Arī aptiekas ir uzņēmējdarbība, saskaņā ar Komerclikumu tās strādā kā mazumtirdzniecības uzņēmums. Aptiekas nodrošina valsts kompensējamo medikamentu apriti, tas veido ievērojamu daļu no apgrozījuma, bet vienlaikus šī daļa nenes pilnīgi nekādu peļņu, tā pat ir nerentabla.

Tādēļ citām apgrozījuma daļām ir jālīdzsvaro šīs daļas radītie zaudējumi, jārod līdzekļi telpu īres, algu, komunālo maksājumu segšanai un jāveido neliela peļņa.

Veselības ministrs gan uzsver, ka aptiekas nav tikai mazumtirdzniecības uzņēmumi, tām kā veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļām ir jādomā arī par morāli ētisko atbildību – tas ir viņa arguments, kāpēc aptiekām vajadzētu samazināt zāļu cenas. Viņš arī ir visai optimistisks par to, ka izdošoties atrisināt mazo reģionālo aptieku dzīvotspējas problēmu.

Varbūt aizkulisēs šādas sarunas arī notiek, bet nevienā no publiskajiem dokumentiem nekas tāds redzams nav. Mani uztrauc tas, ka valsts vēlas, lai aptiekas, kurām pašām jānopelna sev līdzekļi izdzīvošanai un algām, samazina cenas, bet vienlaikus nepiedāvā neko citu vietā, kas varētu palīdzēt šīs algas nopelnīt. Bet tādas iespējas ir. Piemēram, jau daudzkārt cilātais jautājums par maksu par farmaceitisko aprūpi, proti, farmaceita sniegtajām konsultācijām.

Nav nekāds noslēpums, ka attālākos reģionos farmaceits bieži vien ir pats sasniedzamākais medicīniski izglītotais cilvēks, bieži vien nāk konsultēties tieši pie viņa. Daudzviet šādas konsultācijas apmaksā. Tieši tāds pats ir jautājums par aptieku sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, kovida laikā aptiekas testēja infekcijas esamību un vakcinēja, un šos pakalpojumus valsts apmaksāja.

Tāpēc, domājot par jaunu pakalpojumu piesaisti aptiekām, ko mēs atbalstām, vienlaikus jādomā par to, ka tiem jābūt apmaksātiem.

Es pilnīgi piekrītu par morāli ētiskajiem apsvērumiem aptieku darbā, taču nevar arī aptiekas pagrūst zem līmeņa, kurā tās vairs nespēj izdzīvot.

Atgriežoties pie paša sarunas sākuma – ja veselības ministra izvirzītais mērķis zāļu cenu samazināšanā ir atbalstāms, tad kā tas būtu jāsasniedz?

Man šķiet, ka Veselības ministrijas virzītajām idejām par zāļu cenām kājas aug no kāda sociālos tīklos plaši atspoguļota gadījuma, kad kāda Liepājas iedzīvotāja bija salīdzinājusi vienu un to pašu zāļu cenas Lietuvā un Latvijā: Lietuvā cena bija pieci eiro, Latvijā – 35. Taču kaut kur ēnā palicis jautājums par to, kāpēc ir šāda cenu starpība? Un tā ir tāpēc, ka Lietuvā tas bija valsts kompensējams medikaments, bet Latvijā tas tā nav. Tātad pirmais un pats svarīgākais līdzeklis zāļu cenu samazināšanai ir valsts kompensējamo medikamentu saraksts, tā paplašināšana.

Un abās mūsu kaimiņvalstīs kompensējamo medikamentu saraksti ir krietni plašāki un to budžeti lielāki – Igaunijas iedzīvotājs gadā var saņemt valsts kompensējamos medikamentus par 162 eiro, zāļu pircēji Lietuvā – par 159 eiro, bet Latvijā – tikai par 107 eiro.

Otrs svarīgākais cenu samazināšanas rīks ir zālēm noteiktais PVN, kas Latvijā ir viens no lielākajiem Eiropā – Latvijā tas ir 12%, kamēr Igaunijā 9%, bet Lietuvā tikai 5%. Ja valsts grib zemākas zāļu cenas, tad varbūt vajag samazināt arī pašai savu nodokļu apetīti? Aicinu izmantot arī valsts rīcībā esošos rīkus – PVN un kompensācijas mehānismus. Vajadzētu arī kliedēt mītu, ka Latvijā zāles ir visdārgākās. Salīdzinot kompensējamo zāļu sarakstu trijās Baltijas valstīs, situācija ir dažāda: ir gan lētāki, gan vienādu cenu, gan dārgāki medikamenti.

Arī aptiekas var uzņemties daļu izmaksu, ja tiek izvirzīts mērķis samazināt zāļu cenas iedzīvotājiem, taču šobrīd rodas sajūta, ka valsts vēlas visas šīs iniciatīvas izmaksas uzlikt uz aptieku pleciem.

Tā nav taisnība, ministrs ir teicis, ka vasarā iecerētas sarunas ar Finanšu ministriju par PVN samazināšanu zālēm...

Tā ir, bet vai iecerēta saruna ir tas pats, kas panākta vienošanās par nodokļu samazināšanu zālēm? Un kāpēc šāda saruna notiks tikai vasarā, ja jautājums par medikamentu cenām tiek izvirzīts ap Jauno gadu? Un, kā jau iepriekš teicu, lielākais zāļu cenu samazinājums tiek panākts ar iekļaušanu valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Pat ja aptiekas pilnībā atteiktos no piecenojumiem, 35 eiro par pieciem nepārvērstos, tas panākams tikai ar kompensējamo medikamentu statusu un nodokļu samazinājumu.

Neapstrīdot argumentu, ka kompensējamo medikamentu saraksts un valsts kompensējamo medikamentu budžets ir paši svarīgākie zāļu cenu samazināšanas mehānismi, jāatgādina, ka 2019. gadā Konkurences padome pēc sava pētījuma paziņoja, ka Latvijā ir patērētājiem nelabvēlīgākais zāļu cenu veidošanas mehānisms.

Viņi runāja ne tikai par nodokļiem un kompensējamo zāļu budžetiem, bet arī par zāļu lieltirgotavu un aptieku piecenojumiem, proti, faktu, ka Lietuvā un Igaunijā piecenojumiem, sasniedzot konkrētu summu, ir noteikti griesti, kas, pieaugot ražotāju cenai, neļauj zāļu cenām būtiski palielināties. Savukārt Latvijā šādi griesti ir noteikti tikai attiecībā uz valsts kompensējamiem medikamentiem.

Man kā aptieku pārstāvim nav iebildumu pārskatīt šo sistēmu, taču visu sistēmu, nevis tikai vienu tās posmu – aptieku un zāļu lieltirgotavu piecenojumus. Pārskatīsim arī, kā veidojas zāļu cenas – piemēram, Lietuvā atbildīgo iestāžu sarunas ar zāļu ražotājiem par cenām tiek filmētas un ir publiski pieejamas, bet Latvijā – nav. Daudziem zāļu lieltirgotavas ir tāds kā bubulis, kas vainīgs pie daudzām problēmām.

Neesmu zāļu lieltirgotavu vai, precīzāk, apgādes uzņēmumu, pārstāve, tomēr zinu, ka arī šī sistēma pilda ļoti svarīgu lomu. Tām jāiepērk lieli zāļu apjomi, jānodrošina dažādi temperatūras un mitruma režīmi to uzglabāšanai, jānodrošina zāļu piegādes aptiekām un bieži vien, īpaši reģionālo aptieku gadījumos, jākalpo tām par finanšu buferi. Tieši lieltirgotāji nodrošina daudzu mazo aptieku izdzīvošanu.

Kā tad, jūsuprāt, būtu jārīkojas, lai sasniegtu veselības ministra izvirzīto mērķi – zāļu cenu samazināšanu par 15% pircējiem?

Es piedāvāju pārskatīt un mainīt sistēmu, kā veidojas zāļu cenas, un pārskatīt visus tās posmus. Es piedāvāju daļu no sloga zāļu cenu samazināšanai uzlikt zāļu ražotājiem – tas ir darbs Zāļu valsts aģentūrai un Nacionālajam veselības dienestam.

Ar to jāstrādā arī Finanšu un Veselības ministrijām, izmantojot jau minētos viņu rīcībā esošos rīkus, un daļēji sistēmas izmaiņas var tikt attiecinātas arī uz zāļu apgādi un aptiekām – tā es saprotu solidāru reformu. Veidojam jaunu sistēmu, kā viss darbosies un funkcionēs. Veselības ministrijas sākotnējais piedāvājums būtībā paredzēja izņemt no šīs sistēmas 35 miljonus eiro, praktiski visu šo summu no aptiekām, prasot tām samazināt zāļu piecenojumus un ieņēmumus, tāpēc arī nešķiet, ka šāds piedāvājums būtu bijis atbalstāms.

Izsaku cerību, ka pēc ilgām un smagām diskusijām šāda savstarpēja izpratne starp ministriju un pārējiem zāļu apgādes sistēmas dalībniekiem sāk veidoties.