Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Iveta Dzīvīte-Krišāne intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka pēc Covid-19 pandēmijas strauji pieauga bērnu un pusaudžu skaits ar lieko svaru un aptaukošanos.
Problēma kļūst arvien aktuālāka
“Šī problēma kļūst arvien aktuālāka. Tas nav tikai pie mums Latvijā, bet, ja paskatās literatūras datus un citu valstu datus, tad arī citās valstīs ir vērojama tieši tāda pati tendence.”
Liekais svars nozīmē to, ka bērna svars pārsniedz viņa vecumam un augumam atbilstošās normas, bet aptaukošanās jau ir slimīgs liekais svars – bērns ir pavisam apaļš.
Vislielākās bažas ir par sākumskolas skolēniem un pusaudžiem
Par kura vecuma bērniem speciālisti ir visvairāk satraukušies? “Īstenībā mēs runājam par visa vecuma bērniem, bet visvairāk bažīgus mūs dara jaunākā skolas vecuma bērni, tas ir 6, 7, 8 gadus veci bērni.” Šajā vecuma grupā novērots diezgan liels bērnu ar lieko svaru skaita pieaugums.
Otra vecuma grupa, par ko speciālisti ļoti bažījas, ir pusaudži, īpaši tie, kas ir 14-16 gadus veci. “Protams, liekais svars ir bērniem visās vecuma grupās, bet krasi iezīmējas šīs vecuma grupas. Apaļie bērni skaita ziņā kļūst vairāk.”
“Mans bērns pēdējo 2-3 gadu laikā ir strauji pieņēmies svarā!”
Speciālisti savā ikdienas darbā redz, ka arvien lielāks kļūst bērnu skaits ar lieko svaru un aptaukošanos. Var teikt, ka daudz bērnu, kura svars iepriekš bija normāls, pēdējos gados ieguvuši lieko svaru un aptaukošanos.
“Konsultāciju laikā absolūti klasisks teikums no vecāku mutes ir: “Mans bērns pēdējo 2-3 gadu laikā ir strauji pieņēmies svarā!” Tā ir klasika.” Tā ārstes kabinetā saka aptuveni katrs otrais vecāks.
Jau nopietnas problēmas
Dzīvīte-Krišāne skaidroja, ka parasti sākumā bērna lieko svaru pamana vecāki un ģimenes ārsts. “Universitātes slimnīcā pie speciālista nonāk tie bērni, kuriem ir tiešām ļoti izteiktas problēmas un ļoti augsta aptaukošanās pakāpe. Šeit mēs redzam bērnus ar jau nopietnām problēmām.”
Parasti tādi bērni, kuriem ir neliels liekais svars un aptaukošanās, atrodas ģimenes ārsta aprūpē un uzraudzībā.
8 gadus vecs bērns sver jau 100 kg
Raksturojot savu pacientu aptaukošanās līmeni, ārste stāstīja par gadījumiem, kad 7, 8 un 9 gadus veci bērni sver pat 100 kg.
“Ātra risinājuma tādos gadījumos noteikti nav! Protams, vajadzīgs komplekss risinājums. Sākotnēji jāsaprot, kādēļ tas noticis. Patiesībā kovida pandēmijas ar visiem ierobežojumiem šajā ziņā ir devusi lāča pakalpojumu. Ir jāskatās visa bērna situācija kopumā. Ir jāskatās, kas ir iemesli. Ir jāliek kopā daudz faktoru.
Vairāk našķu un kaloriju
Protams, kovida laiks ir ietekmējis uztura paradumus. Ja bērns iet skolā, tad viņš paēd no rīta un pēc tam kaut kad skolā, bet, esot attālinātās mācībās mājās, ēdiens bija pieejams visu laiku.”
Pandēmijas laikā krasi mainījās bērnu apēstā ēdiena daudzums un produkti, ko viņi ēda. Bērnu uzturs mainījās gan pēc kaloriju daudzuma, gan uzkodu ziņā. Biežāk parādījās saldie dzērieni, ātrās uzkodas, lielās porcijas un našķēšanās.
“Līdz ar to kopējais kaloriju daudzums pandēmijas laikā ir stipri pieaudzis.”
Bērni mazāk kustējās
Tāpat ārste vērsa uzmanību, ka pandēmijas laikā mazinājās bērnu fizikā aktivitāte, jo sporta nodarbības kādu laiku netika atļautas.
“Līdz ar to daudz bērnu, sākoties pandēmijai, pārtrauca sporta nodarbības, un tās arī nav atjaunojušās.”
Pārāk daudz viedierīču un pārāk maz miega
“Nākamais lielais iemesls ir miegs. Dienu bērni pavadīja viedierīces un mācībās, bet vakarā sākās vienīgā iespējamā socializēšanās caur viedierīcēm. Līdz ar to palielinājās viedierīču izmantošanas laiks.
Tādējādi bija vēlāka gulētiešana un mazāks miega daudzums, kas no endokrīnā un hormonālās regulācijas viedokļa ir viens no faktoriem, kas veicina svara pieaugumu.
Emocionālie traucējumi un stress
Nākamais ļoti nozīmīgais iemesls, ko šajā gadījumā varētu likt pat pirmajā vietā, ir psihoemocionālā sfēra. Bērniem bija psihiskie, emocionālie traucējumi, lielais, palielinātais stress, socializēšanās traucējumi un samazinātas socializēšanās iespējas.
Pandēmija palielināja tādas bērnus degradējošas emocijas kā bailes, nedrošību, nospiestību, izolētību, kas nospēlēja ļoti būtisku lomu. Negatīvu, neapšaubāmi!
Dzīve hroniska stresa apstākļos
Saliekot kopā visu to, ko es teicu, tas nozīmē, ka visu pandēmijas laiku bērni ir dzīvojuši hroniska stresa apstākļos. Gan par attālinātām mācībām: vai paspēs izdarīt, vai nepaspēs izdarīt, kādas būs sekmes. Gan par visu to, ko pati pandēmijas nesa: nedrošību, bailēm, ģimenes sociāli ekonomisko situāciju, bailēm par saviem tuviniekiem, visu informāciju, kas nāca.
Tas viss uzturēja bērniem hronisko stresu. Kā mēs zinām, stresa hormons kortizols ļoti uztur un sekmē lieko svaru,” ārste teica.
Jārunā arī par pastiprinātu un pat pārmērīgu viedierīču lietošanu, ilgstošu sēdēšanu, mazkustīgumu. “Tas viss kopumā ir radījis to, ko mēs tagad redzam. Īstenībā tā sekas mēs redzēsim vēl ilgi.”
Būs vajadzīgi vairāki gadi
Lai gan šajā mācību gadā bērniem nav nekādu ierobežojumu saistībā ar kovidu un varētu domāt, ka bērnu dzīve ir atgriezusies iepriekšējā normālā ritmā, ārste sacīja: “Lai no tā visa izietu, vajag daudz vairāk gadu.
Psihiskās veselības traumēšanu, kas bērniem ir notikusi, tik ātri nevar nogriezt kā ar nazi, kā mēs vienā dienā nogriezām pandēmijas ierobežojumus. Bērnu psihisko veselību nevar uzlabot ar vienu dienu vai vienu brīdi.
Mazkustīgums ir saglabājies
Turklāt diezgan daudziem bērniem sporta aktivitātes nav atgriezušās iepriekšējās pirms pandēmijas robežās. Mazkustīgums ir saglabājies. Parunājot ar tiem bērniem, kas nāk pie mums, viņi atzīst, ka tās nodarbības, kas bija pirms tam, netika atsāktas.
Līdz ar to pa šo laiku ir pieaudzis svars, fiziski kustēties ir grūtāk, vairākos treniņos, kur bērni gāja pirms tam, vairs neņem atpakaļ. Atkal sākas burvju loks.
Nav cerību uz ātru situācijas uzlabošanos
Protams, arī ēšanas paradumi ir izmainījušies, tie ne vienmēr uzreiz atgriežas iepriekšējos veselīgajos paradumos. Diezgan daudz neveselīgo paradumu saglabājas.
Tādējādi neizdosies tik ātri atgriezties iepriekšējā pirms pandēmijas dzīves ritmā un emocionālajā labsajūtā, kas bija! Cerības uz ātru situācijas uzlabošanos šajā situācijā noteikti nav.” Ārste lēsa, ka ar sekām būs jācīnās vismaz piecus gadus.
