Ārsta Pētera Apiņa saruna ar gastroenteroloģijas profesoru Anatoliju Danilānu, veltīta „Ievas veelības” jubilejai
P.A.: Kā Jums veicas astoņdesmit pirmajā dzīves gadā?
A.D.: Man bērnībā bija mērķis kļūt pieaugušam. Tagad saprotu, ka tas mērķis pamazām sāk piepildīties. Jūtos labi. Priecājos – arvien vairāk pieaudzis kļūstu.
P.A.: Jūs vēl arvien tiekaties ar saviem lasītājiem un klausītājiem dažādos kultūras namos un citās izklaides vietās?
A.D.: Jā – viņi ar mani tiekas un es ar viņiem tiekos. Viņi, es ceru no sirds, kļūst laimīgāki. Es viņiem tik daudz sarunāju labas lietas, ka viņiem kļūst vieglāk. Vispār arī man pašam kļūst vieglāk.
P.A.: Bet tagad taču nevienam neiet viegli. Ko Jūs saviem klausītājiem māciet, kad viņi saka, ka viņiem iet grūti?
A.D.: Es saku – nedomā, ka tikai tev iet grūti. Citiem arī iet grūti. Sava grūtība ir katram. Es esmu latgalietis, man paliek vieglāk, kad es aprotu, ka citiem arī neiet viegli. Es rekomendēju to katram tādā veidā padomāt. Latvieši nav nabagi, bet viņiem vispār patīk pasūdzēties. Nu kā Ķencim noraudāt, un –, vai cik viegli ap sirdi palika. Nu ja kādam tas uzlabo garastāvokli – sūdzies, paraudi. Un tad tu vari saprast, ka neesi liktāks par visiem citiem, esi latvietis, kas paraud kā visi citi.
P.A.: Joprojām vairāk lasiet un interesējieties par gatroenteroloģiju?
A.D.: Nu tāpat kā joprojām esmu iemīlējies savā sievā, tāpat ieinteresēts gastroenteroloģijā.
P.A.: Žurnālam „Ievas veselība” šogad jubileja. Vai atceraties, ko Jūs srakstījāt pirmajā „Ievas veselībā”?
A.D.: Neatceros. Lai Anija atvaino mani, bet es esmu tik daudz visur rakstījis, ka neatceros kur un kad.
P.A.: Pirmajā „Ievas veselībā” Jūs esat rakstījis par purkšķināšanu.
A.D.: Tā man ir mīļa tēma. Es ar skumjām pastāstīšu, ka visglītākās lēdijas katru nakti trīsdesmit divas reizes izvada gāzes. Mēs ēdot gāzes norijam, bet gāzes neuzsūcas. Ir tāda aerofāgija – pacientiem, kas pārāk daudz rij gaisu. Man dažkārt pacients prasa, vai viņš ar to slims. Es viņam saku – tu neesi slims, tu tikai gaisu rij. Mēs to gaisu bišķiņ atraugājam, bet vairums no kuņģa nonāk zarnās un iet līdz izvadam; katru nakti gan mēs, gan visskaistākās lēdijas purkšķina. Visi cilvēki purkšķina. Tas nav nekas slikts, vācieši pat to dara skaļi. Mums pieņemts, ka to nevajag darīt skaļi. Gāzes mēs uzņemam pastāvīgi. Visvairāk mēs rijam gaisu. Tagad abi runādami, mēs rijam gāzes. Pēc tam mēs abi purkšķināsim. Mēs rijam gaisu arī ar ēšanu. Mēs dzeram gāzētos ūdeņus un limonādes, bet tie, kas ražo šīs limonādes, dara savu darbu, lai cilvēki purkšķinātu.
P.A.: Ko Jums visbiežāk un visvairāk jautā, kad Jūs aizbrauciet tikties ar lauku cilvēkiem?
A.D.: Visvairāk man jautā galīgi aplamus jautājumus par ēšanas lietām. Es neesmu dietologs, esmu gastroenterologs. Es, protams, zinu šo to no dietoloģijas, nu piemēram to, ka cilvēkam vajag ēst. Un vēl es zinu, ka Latvijā dietologi ir pārspīlējuši ēšanas nozīmi. Man apaļīgs vīrs saka: „Es biju pie laba dietologa, un tagad es dabūšu svaru nost”. Es redzu, ka tiešām tas ir labs dietologs un tiešām labu diētu ieteicis, un saku: „Jums nekas nesanāks”. Šis saskumst: „Jūs taču teicāt, ka tas ārsts ir labs dietologs”. Jā, dietologs labs, bet vajadzīgi vismaz četri punkti:
1) kustības;
2) izgulēties – tik, cik daba likusi, tie, kas izguļas labi, paliek tievāki, es arī sievai saku – tu necelies agri no rīta, paliksi slaidāka;
3) labs garastāvoklis;
4) nu un tad – ierobežot ēšanu daudzumā. Vajag visus šos četrus kompleksā kopā, un tad paliek vieglāk un cilvēks paliek vieglāks.
P.A.: Pie Jums atnāk pacients, kuram daudz par daudz svara. Ko Jūs viņam iesakiet – Jūs taču nelieciet viņam skriet daudzus kilometrus?
A.D.: Pirmais, ko es daru – es ar acīm cenšos pacientam parādīt, ka esmu viņam draugs, un gribu viņam palīdzēt. Es klausos, ko viņš tarkšķ par to – cik viņš labi ēd, es to visu noklausos. Un pēc tam, kad viņš ir smuki nostāstījis par ēdienu, es viņam taujāju – kā tad ar kustībām ir. Nu un viņš saka, ka viņam tam galīgi nav laika, vai viņš saka – nevar skriet, jo ceļi sāp. Es šo pacientu sūtu pie speciālista. Ir ļoti labi fizioterapeiti, kas iemācīs kustēties katram, kam sāp locītavas. Ir jau vienkāršas lietas – ļoti labi ir staigāt. Man ļoti patīk peldēt, ko es iesaku arī saviem pacientiem. Bet tas der tad, ja peld daudzas reizes. Ja aiziet uz baseinu vienreiz, bet pēc tam nepeld, tam nav rezultāta. Saku pacientiem – skaitiet: piecdesmit reizes nopeldējāt baseinu, nākamajā reizē peldiet piecdesmit vienu. Peldēšana ir laba lieta, jo mēs esam cēlušies no ūdens lopiņiem, tā stāta zinātnieki.
P.A.: Vai gastroenteroloģijai ir kaut kāda saistība ar vēdera priekšējiem, sānu, iegurņa muskuļiem?
A.D.: Vēdera muskulatūra ir viena liela lieta. Viens, ko es joprojām daru, es vēl turpinu pacientus pieņemt. Un es viņiem taustu vēderu. Mani kolēģi vairs netausta, jo ir ultraskaņa, datortomogrāfija, ar tām metodēm slimības var labāk atrast. Bet es taustu vēderu. Un es skatos un taustu – un ļoti bieži ir trūce vēdera presē. Siena švaka un vāja. Tad pacients satraucas: „Vai dieniņ, ko nu darīt?”. Es viņam stāstu, ka tie ir muskuļi, un taujāju – vai viņš ir redzējis kultūristu. Pacients ir gan redzējis. Tad es viņam saku – lūdzu aizej pie fizioterapeita, un uztrenē vēdera priekšējo sienu tā, ka visi caurumi aiztaisīsās ciet. Jā gadās, ka zarna jau tajā caurumā lien iekšā, tad vajag ķirurga palīdzību, bet parasti operācija nav vajadzīga. Par to fizisko aktivitāti ir tā. Man atnāk pacientīte, kurai pirms pusgada esmu licis ar vingrošanu nodarboties un sūdzas: kā es svēru pirms pusgada 70 kilogramus, tā arī tagad sveru, man no tās vingrošanas nekas nav mainījies. Tagad pēc sešiem mēnešiem lūdzu viņu noģērbties, apskatos – manā priekšā ir skaistule. Bija ar nokārtu vēderu, ar lielu tauku masu, tagad ir vēdera muskuļi. Tauki tak peld pa ūdens virsu, bet muskuļi ir smagi. Tādēļ es mācu cilvēkus – ne tik daudz sveraties, vairāk skatieties spogulī. Ja redziet, ka nokāries vēders, jāsāk vingrot tūlīt. Meitenēm ir pienākums kārdināt džekus, un apskatīt savu vēderu spogulī ir pareizais ceļš uz kārdināšanu. Lai paskatās spogulī, nevis rēķina cik apēda, ko apēda un skaita kalorijas.Kustēties vajag. Vajag vingrināt vēdera muskulatūru. Vajag kustināt kājas, tas arī palīdz vēdera muskulatūrai. Vajag locīt kaulus. Kad tu ej, peldi vai vingro, kauli lokās. Ja kauli lokās, kaulu šūnas osteoblasti sāk izstrādāt hormonu, kas paildzina mūžu. Ir jau arī medikaments osteokalcīns, zinātnieki un arī es zinu formulu. Bet labāk lai hormonu ražo paši kauli. Kauli jāloka. Ne jau jāsalauž, bet jāloka.
P.A.: Arī tā gulēšana, Jūsuprāt gastroeneroloģijā ir svarīga.
A.D.: Es cilvēkus mācu: nedariet tā – neskatieties vakarā televizoru; ja cilvēks ķinīšus un visādas muļķības, piedošanu arī pornogrāfiju saskatījies vēlu aiziet gulēt, bet jau sešos viņam jāceļas augšā, jāiet uz darbu, tā nav nekāda gulēšana, kas ārstē cilvēku. Pornogrāfija nav jau nemaz tik liela muļķība, tomēr labāk arī to pa dienu paskatīties. Mātes dabas uzliktais miega apjoms, citam tas ir piecas, citam sešas stundas, man piemēram – septiņas stundas, ir jāizguļ. Un ja to neizguļ, kļūst resnāks.
P.A.: Vēl Jūs teicāt, ka svarīgs ir labs garastāvoklis un smadzeņu darbība.
A.D.: Ja sāp vēders, daudziem slimniekiem tā problēma ir galvā. Bet ir arī pretēji – vēders sūta ziņas pa gariem nerviem uz smadzenēm, un cilvēks paliek jocīgāks, jo vēders strādā nepareizi. Tas ir abpusēji – smadzenes regulē visu kuņģa zarnu traktu, bet mans kuņģa zarnu trakts padara gudrākas, prātīgākas smadzenes. Kā gastroenterologs es ar šo lietu ļoti lepojos.
P.A.: Cik lielā mērā mikrobioms ir svarīgs, lai tās smadzenes saņemtu pareizos impulsus?
A.D.: Svarīgs. Mikrobioms palīdz domāt. Viņš ir palīgs. Palīdz domāt tās stulbās baktērijas – viņas pašas nemāk domāt neko, viņas pašas neko prātīgu neizdomā, bet palīdz domāt cilvēkam.Slikta ir disbakterioze, kad ir baktēriju par daudz. Visbiežāk tā vaina ir tā, ka cilvēks par maz kustās. Tā mazkustība ir labi redzama. Slimnieks man izstāsta disbakteriozes simptomus, es viņam prasu – vai ar acīm nav vaina? Es te domāju to brīdi, kad sēdi uz podiņa, bet acis no pieres spiežas ārā. Lielai daļai Latvijas pacientu daudzas problēmas rodas no tā, ka viņiem acis spiežas no pieres laukā, kad viņš sēž uz podiņa.Aizcietējums ir raksturīgs mazkustīgiem cilvēkiem. Jā, cilvēks spiež ārā, bet sliņķis zarnu trakts sakrāj baktērijas; tas dēļ mazkustības un slikta garastāvokļa. Baktērijas taču ir jāvada ārā, jo tās ir šausmīgi vaislīgas – vairojas kā negudras. Fēces lielākā daļa ir baktērijas, un viņas ir jādzen ārā. Mikrobiologi jau saka, ka nozīme ir nevis tam baktēriju daudzumam, bet pareizām attiecībām. Svarīgākais cilvēkam ir baktēriju un vīrusu klanu pareizas attiecības. Man tie pacienti satraucas, kad es viņiem stāstu, ka viņiem ar mikrobiomu kaut kas nav kārtībā, tad es viņiem saku – Jūs jau nevienu neaplipināsiet, nē – tās ir normālās baktērijas, tikai to attiecības ir nepareizas, sievu ar dizentēriju neaplipināsiet.
P.A.: Kā tās baktērijas var sakārtot pareizās attiecībās?
A.D.: Kustēties, pareizi ēst, smaidīt. Smaidīgam cilvēkam baktērijas labākas. Tādēļ es vienmēr smaidu, un mans baktēriju sastāvs kļūst labāks. Ja kuņģis ilgi uztur sevī savu saturu, baktērijas sāk nepareizi vairoties. Vai arī tās resnajā zarnā krājas un vairojas, bet netiek izvadītas ārā. Tai kakāšanai vajadzētu būt vismaz reizi dienā. Bet ir jau tādi, kas uz podiņa iet vairākas reizes dienā, bet izspiež pa bišķim ar acīm, kas spiežas ārā; tad tas ir aizcietējums, nevis caureja.
P.A.: Atgriezīsimies pie smadzeņu darbības saistības ar kuņģa zarnu trakta veselību.
A.D.: Svarīga ir smadzeņu nodarbināšana. Agrāk mani skumdināja, ka smadzeņu šūnas neatjaunojas, nevairojas, nekļust vairāk. Tagad mēs zinām, ka paliek gan vairāk, un tas notiek tad, ja tu smadzenes kustini. Mīļie, kustiniet savas pelēkās šūniņas! Es piemēram šahu spēlētu, bet vairs nav ar ko spēlēt, tad es analizēju partijas, un spēlēju ar datoru.
P.A.: Kādreiz Jūs bijāt sporta meistars šahā?
A.D.: Neizspēlēju. Paliku meistarkandidāts. Nebija laika. Bet vienreiz es Mihailam Tālam ieliku. Mēs krogū spēlējām, un es laikam labāk alkoholu turēju, es upurēju dāmu un vinnēju. Viņš mani ilgi slavēja, ka laba partija bijusi. Viņš nebija skaudīgs un nebija dusmīgs. Bet vispār – lai šahu spēlētu, tas ir jādara daudzas stundas katru dienu.
P.A.: Kādas būtu prāta aktivizēšanas metodes, kas varētu palīdzēt gastroenteroloģijas pacientiem?
A.D.: Lasīt. Es esmu par grāmatu un žurnālu. Varbūt tādēļ, ka es esmu vecmodīgs. Varbūt, ka datorā lasīt nav slikti, bet man patīk grāmatas. Es svēti ticu, ka grāmata un žurnāli nepazudīs. Vajag lasīt. Tas ir savāds kaifs, lasi, ar sevi pastrīdies. Es pat lasot dusmojos vai pasmaidu. Es tagad Lato Lapsu lasu par septiņpadsmit Amerikām, man patīk.
P.A.: Par mācīšanos. Tik ilgi, cik Dievs mums devis dzīvot, mums vajadzētu mācīties?
A.D.: Jā. Ilgāk nesanāks. Es tagad daudz lasu par vienu medikamentu, kas vēl īsti gatroenteroloģijā nav līdz galam piedzimis. Mēs kļūsim slaidi, nebūs jāoperē kuņģa zarnu trakts, lai zaudētu varu. Tirzepatīds. Samazina apetīti. Negribas ēst. Normalizē vielu maiņu. Ārstē cukura diabētu, Samazina ķermeņa masu, uzlabo garastāvokli.
P.A.: Dubultais GIP/GLP-1 receptoru agonists?
A.D.: Dzimis vēl nav. Uz aptieku vēl neej un nejautā. Bet labs tas tirzepadīts būs. Jāpārbauda, vai nav kaitīgs. Jāpagaida līdz tam brīdim, kad varēs teikt – mans kaimiņš lieto tirzepatīdu, palicis slaids, vēl jāpagaida. Kaimiņš tad jā, bet jāpagaida izmeklējumus ar tūkstošiem cilvēku, kas pateiks – vai kādam nesabeidz aknas vai nieres. Zinātnieki pašlaik to skatās un, šķiet, ir tuvu klāt tam, ka mums būs labs līdzeklis. Lai gan es neticu, ka vispār būs medikaments, kur ar vienu tabletīti mēs ilgi dzīvosim un būsim veselīgi. Medikamentiem ir nozīme. Es esmu moderns zinātnieks, es pats sekoju līdzi zinātnei un savus kolēģus aicinu lasīt par medikamentiem. Bet medikamenti ir tikai viena daļiņa. Viss pārējais ir tas, ko mēs jau runājām – kustība, miegs, labs garastāvoklis, prāta aktivitāte. Medikamenti vienmēr derēs, bet neaizvietos visu pārējo. Tirzepatīds neizspiedīs paša pacienta centienus.
P.A.: Vai kuņģis ir pats galvenais orgāns?
A.D.: Ja runājam par iekšējiem orgāniem, tad gremošanas orgāni ir galvenais. Sākot jau no mutes, zobiem, mēles; tad ir barības vads diezgan pagarš, tad kuņģis, tad tievās zarnas tik daudz izlocītas, ka neviena medicīna vēl nav sapratusi – kādi tur loki ir, tad nāk resnā zarna. Kas tad paliek pāri? Maziņa sirds, smadzenes – ne pārāk lielas, nieres – vispār sīkumi.
P.A.: Kas ir būtiskais šobrīd kuņģa zarnu trakta diagnostikā? Kad Jūs sākāt savu karjeru, būtiskā bija pH-metrija?
A.D.: Diagnostikā svarīgi ir izmeklēt pareizo pacientu pareizā laikā. Ja nāk pāri 65 gadiem, derētu pārbaudīt kuņģa zarnu traktu ar modernām izmeklēšanas metodēm. Pat, ja nav sūdzību. Zinātnieki ir pierādījuši uz lielas cilvēku masas, ka pienākot 65–70 gadiem, vajag pārbaudīt kuņģa zarnu traktu ar ultraskaņu, varbūt pat kompjūtertomogrāfiju, es viņiem pat „kobru” iebāztu no abiem galiem. Pēkšņi atrod, ka resnajā zarnā ir polips, kurā aug ļaundabīgas šūniņas.
Es neciešu tos, kas ārstē ar tautas līdzekļiem. Viņi jau nav ļauni, tos līdzekļus jau drīkst lietot, bet lielākais ļaunums visai tai ārstēšanai ar dabiskiem līdzekļiem ir tas, ka pacients neaiziet pie ārsta. Lielākoties šie tautas līdzekļi nav toksiski, bet pacients palaiž garām izdevību izmeklēties. Nevajag darīt arī pretēji. Man ir pacientīte, kas gadā sešas reizes „kobru” taisīja, viņai varbūt savāda seksuāla sajūta bija, viņai varbūt patika tā „kobra” no tā gala. Var jau būt, ka viņa bija nobijusies, sak,– varbūt man Danilāns kaut ko nestāsta, varbūt viņš mazu vēzīti nav pamanījis.
Te man jāsaka, ka ar vēzi, ar audzējiem jau process nenotiek tik ātri. Pārspīlēt, pārāk bieži atkārtoti veikt tos izmeklējumus nav vajadzīgs, protams – ja to neprasa ārsts. Ja ārsts saka, ka pēc pusgada atkal jāveic izmeklējums, ja viņam ir aizdomas, ja viņš vēro kādu vietu, tad pēc pusgada jānāk atkal un „kobra” jārij atkārtoti. Jā, mīļie pacienti, veselību vajag regulāri pārbaudīt. Man tāda medicīna patīk.Profesors Rudzītis vienmēr teica – labs terapeits vienmēr bāž pirkstu pacienta dibenā.
P.A.: Medicus bonus digito semper in anus habet ✼
A.D.: Tur ir sava daļa taisnības. Fiziskai izmeklēšanai ir liela nozīme. Daudz palīdz fiziskais tuvums. Es pataustu vēderu, un pacients jūtas labāk. Bet patiesībā mums veidojas labāks kontakts, mani nozīmētie medikamenti vairāk palīdz, viņš labāk klausa un izpilda to, ko esmu viņam teicis. Un tas viss tādēļ, ka es palpēju viņam vēderu. Nav jau tā, ka man tur kaut kas ļoti atrodams ar pirkstiem. Bet – ir jau gan – ja sešdesmit gadus katru darba dienu tausta vēderus meitenēm un puišiem, tad jau pirksti arī paliek jutīgi, tā ka es kaut ko atrodu ar tiem pirkstiem tomēr, un intuīcija arī rodas, ka nav kaut kas labs zem tiem pirkstiem. Es studentiem mācu, ka gastroenterologam jābūt ar daudzām labām zināšanām, otrkārt – gastroenterologam jāmāk loģiski domāt. Jocīgi gan, bet tam ir nozīme. Un trešo vajag intuīciju. Intuīcija nāk no pieredzes. Nezinu kāpēc man dažkārt šķiet, ka vaina ir šāda vai tāda, un bieži vien es trāpu – sākam izmeklēt kārtīgāk un atrodam to, kas man jau sākumā likās. Intuīcija nav mistika, tā ir pārdzīvojumi, kas smadzeņu šūnās palikuši atmiņā – tāds gadījums manā praksē bijis.
P.A.: Agrāk taču mēs par tik nopietnu skrīningu nerunājām – katram pēc 65 gadiem „kobru”, ultraskaņu un datoru vēderam.
A.D.: Mēs tagad dzīvojam ilgāk. Meitenes un puiši dzīvo ilgāk, vidējais mūža ilgums arī Latvijā ir ievērojami pieaudzis. Ne tikai medicīna to ir nodrošinājusi. Protams, esmu lepns, ka tā ir medicīna, jauni medikamenti, jaunas ārstēšanas metodes, precīzākas diagnostikas metodes, bet cilvēka mūžu pagarinājis arī labāks garastāvoklis, labāks uzturs, labāki dzīves apstākļi un, starp citu, labāki zobi. Stomatologi sūdzas – tik labi sakārtota mutes veselība un zobi, ka nenāk pie zobārsta un neatstāj naudu.
P.A.: Viens no orgāniem, kam vēl nepieskārāmies sarunā, ir barības vads
A.D.: Barības vadā būtiski ir tas, ka tajā ienāk no kuņģa atvilnis. Kuņģis iesviež skābi barības vadā, tāpēc agrāk mēs visiem devām skābi neitralizējošus līdzekļus. Bet tagad mēs zinām, ka labākais ārstēšanas līdzeklis ir dabiskais, un tas ir siekalas. Siekalas vispirms ir jasaražo. Tas nozīmē – katram jāsekretē pusotra litra siekalu katru dienu. To var izdarīt tikai tad, ja ēd, nevis rij. Košļāt vajag. Man pacients saka – es, profesor, nevaru košļāt, man zobu protēze. Es viņam saku, ka ar protēzi ir labāk košļāt, nekā bez tās. Būtiski ir, ka nevajag spļaut siekalas ārā, bet norīt, lai siekalas strādā un ārstē barības vadu. Nav labāka āŗstniecības līdzekļa par siekalām, tajās ir arī epidermālais augšanas faktors.
P.A.: Bet agrāk taču mūsu senči nekošļāja. Noķēra kaut ko ēdamu un ātri aprija, kamēr nebija atnācis lauva un viņam medījumu atņēmis.
A.D.: Viņi visi ir apmiruši. Zini, viņi pārlieku ātri apmira. Māte daba prasa, lai mēs bez steigas barību sakošļātu, saražotu siekalas un tās nekad nespļautu ārā. Man patīk un es nekritizēju arī košļājamo gumiju.
P.A.: Ko Jūs vēlētu žurnālam „Ievas veselība” jubilejā un Anijai Pelūdei žurnāla redaktores krēslā?
A.D.: Pateikšu vēlreiz visiem – lasīt vajag. Latvija ir bagāta zeme, mēs neesam tik nabagi, ka nevarētu atļauties labus žurnālus. Un esmu lepns, ka mums ir labi un viegli lasāmi, arī gultā lasāmi žurnāli. Tādēļ es Anijai Pelūdei gribu pateikt, ka viņa dara svētu darbu, ka viņa „Ievas veselību” organizē, iespiež. Lai tas žurnāls vēl ilgi papīra formā. Lai latvieši vairāk lasa, lai ir inteliģenti, jo tas nozīme rūpēties par savu kuņģa zarnu traktu.
✼ labs ārsts vienmēr tur pirkstu dibenā (latīniski)
